tupēju mazdārziņā, retināju redīsus, un tikām pētersons bija izdomājis, ka mēs ar viņu spēlējam kariņu, nu vai vismaz kazakus razboiņikus. no malas varētu būt skats pa rubli, kā kaķīts un jaunkundze garos svārkos un nupat no friziera (sic!) visādīgi viens otram uzglūn, uzklūp, atkāpjas, pārdomā taktiku un vispār sacenšas skriešanā, cīkstas un kāpj kokos. nja, kokos gan kāpa tikai pētersons.

bet es toties biju pie friziera (pirmoreiz šajā millēniumā, tāpēc šī diena ir pasludināma par svinamo) un pričene man atkal ir kā skaistajā jaunībā™. piesargās, kārtīgā meitene is back!