pie sestdienas vakara krēslas aizgāju pa lemura takām, tas ir, paskriet ventspilī
pilsēta ārkārtīgi patīkami tukša, bet, protams, apgaismota (o, kā te apgaismo un kurina, papus neļaus nosalt tumsībā)
cilvēkus redzēju tieši divās vietās: a) jūras vārtos uzstājās olas, un tur pie ieejas un pāri ielai pieturā bija īstens klases vakars, pat gaiss smaržoja pēc klases vakara – lēts alkohols un dezodorants par smaržām, un b) daudzstāveņu rajonā mazs tumsnējs vīriņš riktīgās pipelēs lēni un līkumaini brauca ar velo, beigās novēlās, bet maigi, kā jau dzērāji krīt
diezgan jautri tieši pēc tumsas iestāšanās attapties kapos
darīšu tā vēl

reizi miļōns gados nu jau mēnesī aizejot paskriet, ļ. stipri ieskrēju tajā vasaras pārmiju kontrastainā, kad blakus var stāvēt viena sieviete vasaras kleitiņā un zandalēs (čau, kautski) un otra džemperī, plašķī un zābakos
jūs neticēsiet, bet tā kleitiņā, tas ir, īsajos šortos, biju es
ģērbjoties vasaras kostīmā uz skriešanu, domāju – ja salšu, būs jāskrien ātrāk, profit
bet jāteic, ka līdz salšanai netika nevienā brīdī, gluži pretēji
vai tas būtu veids, kā sadzīvot ar vasaras pāragro aiziešanu?

es te lūdzu mazliet paķērkšu par pasaules gala neizbēgamo tuvošanos, ja?
ar vienu roku dobē lasu zemenes, ar otru no zāliena paceļu jau pavisam ēdamu ābolu, ir jūlija vidus

fabrikas meitenes dzīvē pēc dienas pie virpas tiešām nav nekā labāka galvas noņemšanai kā tupēšana pie puķdobes, izkniebjot lauvmutītes, jopt, man tik sen nav bijusi īsta puķdobe (šī arī nav, viņā ir zemenes un tomāti, but we're getting there)

zitahs sinjahs: jānopērk jaunas sporta čības, man reiz čukstēja jānis žilde
(nu labi, īstenībā viņš čukstēja ko citu, mēs mēģos dziedājām vienā mikrofonā, un es mazliet nelīdzeni elpoju)
vārdu pa vārdam, tagad es skriešu tamborētās čībiņās
(starp citu, pērkon, kamēr viņas nav sabristas pa āru, jāieprovē kortā, vai ne?)
un koferim arī pietika ar trim diennaktīm, lai pārrastos mājās, apm. ņurd

tā kā fabrikas meitenes dzīves ceļš nav rožu ziedlapiņām kaisīts (kas, starp citu, nav tiesa – ja ceļš uz fabriku ved caur ķīpsalu, tur celiņš ir burtiski nokaisīts kā reiz ar rožu ziedlapiņām, ja vien bankas sētnieks nav īpaši centīgi pastrādājis un viņas noslaucījis)
un vingrošana pulksten piecos darbdienā pretējā upes krastā ir nesasniedzams sapnis
aiz rūgtuma aizgāju skriet pēc kāda gada-ar-astīti pārtraukuma
nav pirmā reize, kad pēc samērā sportiskas ziemas sezonas baigi iedomājos, ka tas atstās kaut kādu pozitīvu iespaidu uz skriešanu
nav pirmā reize, kad secinājums ir viens – huju

pēc varenās pauzes (kopš pēcjāņiem!) ieskrēju atpakaļ sārtvaidzībā ar sešīti (gandrīz septiņīti) kā palle viens pats pasaulē
srsly, kur ir visi skrējēji? pa visu trasīti satiku precīzi vienu, un to pašu pie māras dīķa, nevis uzvaras parkā
esmu arī uzvarējusi trako piektdienu, kurā pilnīgi visi bija sazvērējušies rīkot pilnīgi visus pasākumus reizē
paspēju veikala atklāšanu (kādas reizes trīs vai četras, jo veikals ļoti pareizā vietā), dzimšanas dienu, kino, sālsmaizi un pat iedzert kafiju jaunajā grauzdētavā (kafijas fošists aprūvē, ejiet jūs arī)
vēl kvīkendā paspēju izgulēt miega badu (var sākt nākamo) un dārziņā uzcept desas
un vēl paspēju beidzot kaut ko iesēt vēlākai izstādīšanai, šitik vēlu laikam nevienā gadā nebij gadījies
esmu ļ. priecīks, ka beidzot vienā ierakstā ir gārdenings un skriešana un viss, kas man patīk

sārtvaidžu pulciņ, velkomējiet mani atpakaļ savās siltajās skavās!
dakters ir deklarējis mani fitu gan skriešanai, gan futbolam!
(kaut arī viņam pašam riebjas, ka sievietes spēlē futbolu, muļķadesa)
futbola sakarā jautājums ir tikai viens – kad?
skriešanas sakarā jautājumu nav, vienīgi šovakar jādzer

tārkie zinātniskie skrējēji un ģenerālie smārtāši
ko jūs man varat pastāstīt par katru vienu skrienamkedu mūža ilgumu?
kaut kā pirmajā acu uzmetienā neatrodu uz kastes bļembu "up to 3000 km"
kā to dara civilizētajā pasaulē, pēc cik noskrietiem km maina kedas?

lai jūs nedomātu, ka es tikai dzeru un ciešu
šodien, piemēram, aizgāju ar meitenēm uz krogu, no tā iznācu ar vairāk naudas, nekā iegāju, un neizdzēru ne lāsītes alkohola
kā arī noskrēju 10 km, šausmīgi lēni gan, bet toties 10, ļoti labs un atspirdzinošs skrienams laiks, cilvēki pa ielām nevazājas, lēcas acis negrauž, un mutē nesušī
tagad gan jūs drošvien padomāsiet, ka es esmu veselīgs sārtvaidzis, bet ar to es varu cīnīties dzerot un ciešot, īzī

vienīgais (neremdināmais) mierinājums man šovakar ir:
skriet sūdīgi taču ir labāk, nekā neskriet nemaz

kā es šodien apvienoju patīkamo ar lietderīgo:
a) gulēju, līdz vairs negribējās, tas ir līdz kādiem vieniem ar astīti
b) pabraukājos ar velo, kādi 16 km (līdz īstajai ķengaraga promenādei netiku, tā ir pie doles, vai ne? un nav gluži celiņš starp peļķēm un krauju? bet tiku līdz ķengarags fc laukumam, kas ir ārkārtīgi līdzīgs lucavsalas fc pļaviņai, un vēl tur ir outdoor tenisgaldi, brauksim tur uzspēlēt, tārkie trauki?)
c) futeni klausījos radio translācijā (fuck you fa, kas no trīsdesmit spēlēm tv translāciju pārdod tikai kādām astoņām), toties pa to laiku var uzspēlēt bakgamonu (kopš man ziemassvētkos uzdāvināja bakgamona koferīti, esam aptrakuši, nāksiet uzspēlēt, tārkie trauki?)
d) vakarā noskrēju 10 km (tur joprojām viss ir slikti, nevaru ieskriet stundā)

cīruļu sazvērestība "kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu" ir so overrated
jūs droši slaukiet savus deguntiņus, cik agri vien jūs vēlaties, bet šitais nav man

ak vai, kā endomondo mani nevietā salielīja
skrēju šausmīgi lēni, bet endrjū vienā posmā nogļukoja un krietni saīsināja vienu kilometru, tā iesverot neiespējami labu laiku
pēc papīriem viss skaisti, personal besti all around, bet reāli līdz tādiem personal bestiem man vēl krietni jāpaskrien
vēl man tagad ir tāds smieklīgs priekšmets kā jostassoma
neizskatīga, ar ūdens pudeli, toties atstarojoša
ūdeni dzert man slinkums, bet nēsāju līdzi lieku puskilo, un viņš drošvien smieklīgi šļankājas tai pudelē, es jau nedzirdu, man austiņas

apmēram 16. oktobrī es sakrāmēju ceļasomu uz pārvākšanos un vienu londonas izbraucienu
apmēram 16. decembrī pēc pārvākšanās, vairākiem londonas izbraucieniem, viena festivāla un vairākiem mājas dzīves posmiem es beidzot ceļasomu izkrāmēju tukšu un uzliku uz skapja
jā, jūs nepārlasījāties, man pirmoreiz apzinīgajā mūžā ir tāds priekšmets kā skapis
daži jau viņu ir nosaukuši par "akdievs un arī skapis tev maziņš" (viņš ir 80 cm plats)
bet man pilnīgi pietiek, un jā, es tur jau izvietoju visu savu garderobi (te sanāk kas, skapis skapī?), ne tikai pēdējos divus mēnešus lietoto ceļasomas saturu
pēdējais, ko no ceļasomas izņēmu (uzreiz pēc pazudušajām zeķēm no tālā stūra), bija kādu brīdi pilnīgi veltīgi (jo visu brīvo laiku aizņēma pļēgurošana) līdzi vadātais skriešanas kostīms
vakar taču bija tik ļoti skrienams laiks, piekritīsiet
es gan no savām kļūdām ne sūda nemācos un jau atkal atjēdzos skrienot 12h pēc pārtikas uzņemšanas un brīnoties, kāpēc pilnīgi nav spēciņa
visapkārt dāmas pareģo šitādu visu ziemu, jo ir sapirkušās siltus mēteļus - es jums, dāmas, pavasarī izrakstīšu godarakstus, ja viņa tiešām tāda noturēsies, un es varēšu skriet, cik tik uziet

beidzot vienreiz miļōns gados izgāju paskriet, apgūt jauno rajonu
( elpu aizraujošs atčots )
pastāstiet man par skriešanu centrā to, ko es vēl nezinu!

jaut-tā-jums skrējējiem ar brillēm
a jūs skrienat ar brillēm uz deguna, ja? kā viņas jums nekrīt nost?
(man drusku krupis uzkāpa uz dūšiņas tērēt latčēesnt vienam skrējienam vienreizējās lēcās, pamēģināju darīt to brillēs, nu un biju visa tāda "man kā vēsturniecei")

studijā sporta ziņas:
a) skrienu es normāli, bet ne sevišķi daudz, paldies, ka apjautājāties.
b) zinkādi laiki pienākuši? futeni komentē nu jau ne tikai nevils, bet viņam blakiņām arī karra, kurš izklausās kā angļu valodas kursos gājis. treneru maiņas premšipā ir bijušas tik žilbinošas, ka vispār neko nevar saprast. šovakar evertona pret reālu, tas ir, manure pret čelskijiem, un galvenais jautājums ir - kuram no kungiem ir matu fēns, kuru puslaikā izvilkt ģērbtuvēs.

upd: scratch the normāli, izrādās, pilnīgi nejauši uzskrēju jaunu bersonal pestu piečukam. un kūpers arī uzlabots. kāpēc es to procesā nepamanīju? kāpēc man vairāk gribējās tā kā ziepēt striķi un šļūkt uz upi nošauties, jo viss ir lēni un vārgi?

runas par manu skrējēja nāvi ir pāragras
beidzot ieskrēju atpakaļ 10 km stundā
uz vanšu tilta apdzinu velosipēdistu
pīpējošu, bet tomēr velosipēdistu

es zinu, ka jūs to gribējāt zināt
es beidzot atkal skrienu normāli
nu labi, 10 km stundā neielīda, bet stunda un 1 minūte taču arī ir ok
āgenskalns proper un āgenskalna aizpriedes ir tumšākie rajoni rīgā
interesanti, ka kapsētas un to apkārtni neviens neuzskata par apgaismošanas vērtiem objektiem
kā tad mēs redzēsim zombiju apokalipses sākumu, es prasu!

zinātnieki, ko signalizē dūrējs paribē? kopš skolas fizkultūras laikiem nebiju piedzīvojusi. līdz vakardienai, kad dūrējs uzbruka septītajā kilometrā un lika paslaucīt zem paklājiņa visus grandiozos plānus par atgriešanos pie normālas divciparu distances un klunkurēt pa taisno mājās.

par mīļāko audioaronijas momentu skrējienos cīnās divi - pilnīgā bezspēkā "es eju grūtas dejas ritmā, es eju lēni soli pārdzīvodams" pie pieturas "aurora" un "i can only ascertain that the light at the end of the tunnel is the light of an oncoming train" saulrietā pie dzelzceļa, kad pretī nāk vilciens

auzpārslim brīnišķīga, brīnišķīga sērija par skriešanu
(neapstājieties pēc part 1, jo īpaši laba ir part 2)
http://theoatmeal.com/comics/running