vakar es domāju, ka sliktāk būt vairs nevar
pesimismam nē! var būt sliktāk!
šodien noskrēju vēl mazāk (nu labi, par 100 m mazāk) un vēl par minūti lēnāk, un tie laiki vispār ir tādi, ka man kauns viņus kādam atklāt
trešajā kilometrā iestājās tāds besis, ka no taisnas vīles ņemšanas mājās atturēja tikai tas, ka taisnas vīles tur nav, un vismaz tik zemu kritusi, lai skrietu atpakaļ, vēl neesmu
šis nav tas pats rasbainieks, kurš vēl pirms 2 mēnešiem mierīgi skrēja 10 km stundā
jūs viņu kaut kur esat noslēpuši, kurira?
skrejvaboles tituls lai paliek lemurinkem, mani turpmāk lūdzu sauciet par knapikustvaboli

pasēdēju mēnesi lazaretē un uz bulciņām (puns intendēts)
kādi pēc tā visa man ir panākumi skriešanas frontē?
teiksim tā, par panākumiem tos ir grūti nosaukt

cibas programmā "skrien ar kantu" mans šīssezonas sniegums:
izbesīju biedru tā, ka viņš laikam ar mani nekad vairs neskries :)
skrējās tik labi un viegli, ka nevarēju atteikties no kārdinājuma beidzot ietilpināt 10 km laikā zem stundas (58:35, ja precīzi)
kā jau bija paredzams, mana pārlieku apgaismotā un civilizētā trasīte kantam riebās
varētu nodot stafeti tālāk, lai apceļo visu cibu, bet kuri no (rīgas) skrējējiem mums ir pie labas veselības? ja pareizi saprotu, krī un au ir out of order, taču varbūt kāda no jums tomēr vēlas parādīt savu trasīti šim prasīgajam kungam?

lucavsala fc ir sēnes, futenei kvorums nesavācās, tā nu aiz rūgtuma aizgāju noskriet 15 km
gandrīz izdevās iežmiegt 10 km vienā stundā (pusminūti nočakarēja luksofors, vēl vienu pusminūti pati)
iļģuciems izrādījās ļoti skrienams, plašs un tukšs, un tur man atvērās otrā elpa
viņa gan aizvērās tajā brīdī, kad sāka smelgt kājas, bet tas jau bija pēdējais kilometrs

pamēģināju pārskriet pāri pāris tiltiem, līdz civilizācijai
pilsētā krastmala pilna ļaužu, visi runā itāliski
tur jutos kā ieskrējusi ciemos, pārdaugavā jūtos kā mājās
lai arī tādā pašā krastmalā, tikai pretējā krastā, jau ļoti jāskatās zem kājām, daudz interesantu caurumu asfaltā
un degošas laternas ir laimīga sakritība, nevis likumsakarība
pat ja es skrienu pa samērā civilizētiem maršrutiem, ne tā kā, piemēram, kants, kurš arī dzelzceļa sliedes nesmādē, ja cita ceļa nava
toties tukšs, kluss un mierīgs, gudrona bieķengrāvītis ir savā vietā
un es jau diezgan stabili varu noturēt tempu starp 6.00 un 6.30 min/km
nu labi, no 13 km 3 bija starp 6.30 un 6.40, bet vienalga man tas ir ļoti labs rādītājs

meitenes skrējējas, jūs skrienat, kad sāp vēders? kā jūs viņam liekat nesāpēt?
vakar skrienamlaiku nogulēju diendusā (tas ir tā, ka darbi ir nodoti ap to laiku, kad ofisa planktons iet mājās, un var ļaut acīm beidzot aizkrist ciet), šodien vēders kačā pravas, esmu nelaimīks.
upd: skriešana palīdz, vēders aiz pārsteiguma aizmirsa sāpēt, un man 4 gab personal besti, paldies par uzmundrinājumu

bet ja par skaisto dzīvē, tad piespiedu kārtā nošņāptais distances tālais gals mani ieveda maģiskā industriālajā zonā bez trotuāriem un civilizācijas, bet ar dīķīti, kurā spoguļojas mēness, tādu brīžu dēļ vien ir vērts skriet

kastasir, kastasir, nukastasira!
pēdējās pāris nedēļās esmu bijusi skriet reizes četras, un kļūst tikai grūtāk! aizviņreiz pārtikas pārstrādes sistēma jūtami nesapratās ar pārējām, lai arī laiks starp ēšanu un skriešanu bija stundas piecas, šoreiz trešajā kilometrā (tas ir apmēram tad, kad cilvēks ir iesildījies un beidzot iegājis normālā skrējienā) galvā parādījās tā tumšā sīkšana, kas mēdz turpināties ar ģīboni (neturpinājās), un vispār viss bija tik slikti, ka nācās nošņāpt no distances tālo galu un tad uzņemt gandrīz pašu taisnāko kursu līdz mājām, un, vai zināt, cilvēkam, kurš ir pasācis skriet strictly tikai divciparus, jebkurš cipars zem 10 ir samērā kauns un negods, un par tempu vispār nerunāsim, nekāda tempa tur nebija, tik vien kā "līdz mājām tikšu?"
šādiem gadījumiem man endomondo mērīklī pietrūkst sadaļas "personal worst", varu derēt, ka būtu godalgota no galvas līdz kājām.
es ēdu labi, guļu gandrīz pietiekami daudz, esmu viens veselīgs sievišķis, un arī bārbalas dāvātos vitamīnus visus esmu apzinīgi apēdusi.
nukastasira vellsarārā!

a) 10 km trasītē pilnīgi visi celiņi ir pilnībā nožuvuši
b) pēdējā laikā grūti skrienas, bet tas netraucēja uzskriet personal bestu 10 km un stundai
c) win!

šodien endorfīni no manis bēga
ar lielām pūlēm nomocīju 6 km
vai tiešām tas tikai tāpēc (bērniņ ka audz) ka gandrīz pavisam tukšā dūšā?
vienmēr jūsu, rasbainieks treimanis - z.vārgulis

visu dienu, tāpat kā daudzas no pēdējām dienām, grimu noguruma drūmakā un neticēju tam, ka vasara varētu kādreiz pienākt un dzīvē varētu kādreiz parādīties kaut kripucītis laika
tad es iespītējos un visa tāda svaigi safrizēta uzcirtu mugurā visas jaunākās un smukākās štātes, sporta, protams, un 11 km dzinos pakaļ endorfīniem
tagad man ir diezgan skaidrs, ka vasara pienāks, bet par laika trūkumu ir, maigi izsakoties, pohuj
ja vien es varu atrast stundiņu skriešanai, un ir kaut viens grāds virs nulles, tad viss pārējais ir sīka vienība

jūs zināt Tās Tur smalkās dāmas, kuru sarunas par šmotkām visas ir par vindstoperīšiem tādiem un neoprēniņiem šitādiem?
lūk, man ir problēma no šīs sērijas (te vietā steidzīgs diskleimeris, ka es nedaru neko no To Tur smalko dāmu arsenāla, bet šmotkas paliek šmotkas)
tātad saimniecībā ir ienācies brīnumglauns tārpiņa kostīms (tagad jūs zināt, kur es ņēmu šīrīta konkursa kreatīvu), viņam ir viss, kā man dzīvē trūka skriešanai - ļoti pareizi konstruēts hidžābs, skuzējiet, kapuce, un atsevišķa īkšķa piedurknīte
un laiks kļūst arvien neskrienamāks, un pavasaris nepienāks nekad, un vienīgais, ko es dzīvē gribu, ir nekad nevilkt nost tārpiņa kostīmu, iešu viņā gulēt
šķiet kopš bērnības nav bijis tādas sajūsmas par apģērba gabalu, un bērnībā tas bija mazo bērnu bārtas tautastērps no kultūras nama, un man bija četri gadi
varbūt šis būtu manas galvu reibinošās urlas karjeras sākums? "sporta klubā nevar pateikt, vai urla ģērbjas atnākot vai aizejot"

ir trešais janvāris, ārā ir trīs grādi, noskrēju astoņus (nu vispār tuvāk deviņiem) kilometrus, redzēju vēl piecus citus skrējējus, tas ir vairāk nekā, piemēram, standarta novembra vakarā.
nuja, grēks neaizskriet pēc haļavnijiem opiātiņiem, ja ir tāds pliks un tikai viegli slapjš segums. pat parkā! nu labi, pie mārupes kojām ir ļoti traki sniegledains, vēl trakāk nekā tur, kur vispār nav tīrīts, ko viņi tur, uz trotuāra ir sniegu pienesuši glabāšanai?

betē, runājot par sportistiem un entelektu, man ir skrienamzeķes ar norādēm "labā kāja" un "kreisā kāja"

no rīta skrēju gar jūru, 0 m v.j.l., nejauši uzskrēju personal bestus 3 jūdzēm un 5 km, vispār labi atvērās, varēju skriet vēl un vēl, bet nācās ātri beigt, jo bija jābrauc mazliet pastaigāties un paēst tūristu brokastis un iedzert kavu 1236 m v.j.l. ar skatu pār visu kataloniju
savukārt vakarā pacēlām katalonijas un ķīnas ikp (te runā cilvēks, kurš pat pārtikas veikalā nebija spēris kāju visas šīs dienas)

mēs te ar ievērojamiem panākumiem guļam, ēdam, dzeram un ejam uz vietējo grupu mēģinājumiem, ārā ir pilnīgs aprīlis, vakar gar jūru skrienot ka tik nebūšu drusku iesauļojusies

ēšanas tēma:
bijām lieliskā mariskērijā (jūrzvēriņērijā), kas strādā četras stundas dienā, no 20:00 līdz 24:00 (jo baigā jēga strādāt laikā, kad cilvēki neēd vakariņas, vai ne), tur ir vispirms jāizstāv pamatīga rinda līdz jūrzvēru letei, kur ir visādu izmēru vēži, arī tik lieli, ka spīles jāaptin, visādi gliemeži (o, gliemeži bija dievīgi), visādi astoņkāji, nu un tā tālāk, un kad pienāk tava rinda, tad tu izvēlies ko vēlies, to sasver turziņās, aiznes uz virtuvi un piešķir tev galda numuru, kuru labi jāielāgo un jāklausās, kad to sauks no virtuves lodziņa, jo tad ir jācilpo turp ar čeku, kurā izsvītros to, kas šajā tūrē tev izsniegts, un turpinās gatavot pārējo (bez parastā fona trokšņa, kāds valda spāņu ēstuvēs, te vēl visam pāri visu laiku sauc skaitļus, mesa cuarenta y dos, cuatro dos, mesa treinta y nueve, tres nueve, tāds bingo)

skriešanas tēma:
paņemt līdzi skrienamkedas bija labi un pareizi, jo es jau nojautu, ka no rīta izejot uz balkona (esmu laimīga no tā vien, ka ir decembris, un es eju uz balkona šortos) un ieraugot lejā visādus skrējējus, man gribēsies skriet viņiem līdzi, vienīgi izskatās, ka līdz iekšēji uzstādītajam kilometrāžas mērķītim netikšu, jo lielais asfaltētais forumparks pilsētas malā, kuru mēs parasti apmeklējam muzikālā sakarā, un līdz kuram var forši aizskriet pa pludmales promenādi (- cik tālu skrēji? - apmēram līdz tālajam steidžam un vipbāram), ir tuvāk, nekā man šķita

vietējo grupu mēģinājumu tēma:
bijām vietējā zoļikā, kur padsmitstāvenes pagrabā ir mēģtelpa, un tur mēģina grupa, kura sastāv no četriem arhitektiem un viena inženiera (viņiem ir dziesma ikea), nosaukumu nezinu, bet grupa laba (viņi gan ir pārliecināti, ka es tā saku tikai tāpēc, ka mēģinājuma laikā izdzēru pudeli kavas)
vispār dīvaini iet uz svešu grupu mēģinājumiem, šī bija mana pirmā reize mūžā

bet vispār mēs te esam atbraukuši izklaidēt kaķīti, kurš mājās garlaikojas

neapmaksāta (pagaidām, ceru) reklāma
ja kāds vēl nav redzējis šubr lielisko jauno grupu
( rīgas koncertu afiša šodien un šonedēļ )
es gan laikam savu mantas koncertu kvotu esmu izpildījusi
saw all that before it was cool, kā sak

toties es beidzot pamēģināju skriet ar mūziku austiņās
māras dīķa tumšajā stūrī "jūti tumsā liekas tur kāds staigā"
gar zundu "ar mazā pirkstiņa nagu viņš kanālu raka uz jūru"
sociāli neomulīgākajā posmā "kaklus gludi noskuvuši savilkuši cūku ādas mugurā"
vienīgi padomāt nevar, ja klausās mūziku

viena nedēļa intensīvas korporatīvās verdzības ieslēdz nervu nospriegojumu tādu, ka šodien bija bail braukt ar riteni uz pilsētu, jo es par sevi neatbildu
ielīdu trolejbusā, aizmiedzu acis un gaidīju, kad varēs kāpt ārā
mājupceļā aizmirsu, ka man nav riteņa, un aiztesos pa velomaršrutu mājās
(un tagad es palielīšos)
tāpēc vakarā visam uzspļāvu un aizgāju pēc haļavnijiem opiātiem (c) lemurs jeb paskriet mazliet vairāk, nekā par asti
noskrēju savu pirmo divciparu
izklausās jau lepnāk, nekā ir, jo divcipars ir mazākais iespējamais
tieši pie namdurvīm displejā uzgriezās 10:00, un pīpējošais dzīvesbiedrs izskatījās stipri izbrīnīts, ka viņam virsū nesas veselīgs sārtvaidzis ar izstieptā rokā pret viņu pavērstu telefonu un kaut ko tur lielīgi baksta
jōrzs trūlijs, verdzene izaura

kamēr visi celles kolēgas pulcējās kopīgām vakariņām kaut kur meifēras smalkajos iestādījumos, es apvilkos savus rozā zefīriņus un izgāju haidparkā paskriet
tur es redzēju:
puikas spēlē futeni mazā pleķītī ar vārtiem, aizdomīgi līdzīgā mūsu lucavsalas laukumam, un ar ričukiem sabraukuši arī tāpat
turpat aiz viņiem dāmas kolektīvi vingro
savos 7 ar astīti kilometros redzēju kādus simt citus skrējējus
un pa veloceliņiem žvīkst gan sportisti, gan kungi plīvojošās žaķetēs, arī simtiem
apskrēju apkārt serpentīnam, pa puķu ceļu un caur rožu dārzu
molten gold mākoņi debesīs un endorfīni rasbainieciņā

skriet lunaraceros ir kā palikt zem kājām zefīra mākonīšus
(apskrēju mazu aplīti, apm. ņurd)

tārkie trauki, man ir viena tāda first world problēma
man beidzot ir atsevišķas kedas futenei un skriešanai (kvī!)
tātad, ko man šovakar darīt?
brāzties mājās un iziet iemēģināt jaunās kedas (kvī!)
vai būt paklausīgam pilsonim un godīgi iet uz survivalkita atklāšanu, kur ir sarunāta samērā svarīga satikšanās un būs jādzer vīns (es ceru)