visu dienu, tāpat kā daudzas no pēdējām dienām, grimu noguruma drūmakā un neticēju tam, ka vasara varētu kādreiz pienākt un dzīvē varētu kādreiz parādīties kaut kripucītis laika
tad es iespītējos un visa tāda svaigi safrizēta uzcirtu mugurā visas jaunākās un smukākās štātes, sporta, protams, un 11 km dzinos pakaļ endorfīniem
tagad man ir diezgan skaidrs, ka vasara pienāks, bet par laika trūkumu ir, maigi izsakoties, pohuj
ja vien es varu atrast stundiņu skriešanai, un ir kaut viens grāds virs nulles, tad viss pārējais ir sīka vienība