Comments: |
Valmierā mans iecienītais maršruts pāri Dzelzītim un pa šaursliežu dzelzceļa uzbērumu (pa viņu staigā ļaudis puskažociņos, pasitot padusē žagaru saišķi) ir šķīsts ledus; vakar arī taisni uz 8km biju izskrējis un nezināju, kā lai kājas no pakaļas neizlauž. Nācās atmest domu paskraidīt pa mežiņu un skriet vien pa asfaltu. Par laimi, Pārgauja vakaros ir kā izmiruse, varēju skriet pa ielu, nevis ietvi.
laipni lūdzam rīgā, skriešanas tūrisma galvaspilsētā :)
mans dzīvesbriedis tikko atgriezās no skriešanas pa to pašu rajonu, saņēmis ne tikai haļavnijus opiātus, bet arī zvaigznes un ledu starp acīm...
tas būs bijis cits rajons :) es biju pārsteigta, cik maz reižu manā trasītē nācās uzkāpt uz sniegledus.
Šo ārstē apavi ar ieskrūvējamām radzēm, bet, kā dārgais žēlojās, arī tad uz plika ledus skriešana prasa 2x vairāk piepūles.
| From: | blond |
Date: | January 3rd, 2013 - 11:49 pm |
---|
| | | (Link) |
|
es neskrienu, bet man ir ikdienas zeķes ar R un L. nez par ko TAS liecina? (baigi dārgās vispār, laikam tieši tāpēc)
manējās ir antitulznu, tāpēc laikam piegriezuma atšķirības. bet vienalga smieklīgi :)
Es, piemēram, nesaprotu nevienu krosiņu, kas ir garāks par trim līdz pieciem kilometriem. Šādi bezjēgā tipināt apkārt — kur kaifs? Sprintu, to saprotu, bet tas man specifiski, šķiet. Lai eksplozīvo ātrumu trenētu.
nuuu pa trim kilometriem knapi tāds iesildījies. stundiņu paskriet ir pavisam normāli, baigā jēga meikapu šķiest piecpadsmit minūtēm :)
Vo! Značit meikapā tas šarms! :)
| From: | f |
Date: | January 4th, 2013 - 09:01 am |
---|
| | | (Link) |
|
vot, vot, trīs kilometri, ar mainīga ritma mūziku uz ausīm, un gatavs! ja es skrietu stundu, tad drošvien ar pirmo reizi pasākumam tiktu pielikts punkts.
Pirmajā reizē arī stundu no vietas nav jāskrien :) Tajās gaŗajās distancēs prieku atrod pamazām. Un, dieva dēļ, bez mūzikas uz ausīm -- paša ieelpa, solis, solis, izelpa, solis, solis, ir lieliskākais skriešanas fona ritms. Mūzika novērš uzmanību no visa pasākuma.
| From: | f |
Date: | January 4th, 2013 - 11:16 am |
---|
| | | (Link) |
|
nē, tu neko nesaproti! mūzika piedod skriešanai ritmu un ātrumu. kā mums ir kāpums, tā pieliekam soli līdz sprintiņam, tad piebremzējam un tipinam tālāk. mūzika liek nepamanīt laiku, un tajā pašā laikā - to izmērīt bez sekundēm.
Nē, mūzika uzspiež skriešanai savu ritmu, ja skrien bez mūzikas, tad pats vari noteikt savu ritmu un ātrumu, bet mūzika tev saka priekšā. Es tāpat arī pielieku soli un tam bremzēju -- lūk, līdz šitam kokam aizskrienu ātri, pēc tam lēnāk, bet līdz tam tur atkal ātri. Un nepamanīt laiku -- oi, skriet taču ir tik forši, es nevaru iedomāties, kādēļ lai gan es gribētu nepamanīt to laiku, ko pavadu skrienot.
Ir, ir kaifs. Tas nebūt nav bezjēgā. Apkārtne mainās, jaunas vietas redzi (pat ja esi viņas redzējis simtām reižu), visu laiku vari sev uzstādīt jaunus mērķus -- saderam, neaizskriesi līdz šitam te krustojumam, re, cik tālu? -- Phe, mierīgi! Ja ieskrienas, tad tie nebūt nav nekādi spaidu darbi, bet tīrā izprieca, pat tāda tīri fiziska bauda. Haļavnie opiāti, ko domā.
mans fāteris ir cauru gadu skrējējs, viņam ir tādas uz kedām uzmaucamās radzes, lai pa slidenu var paskriet
Man ir distanču slēpošanas zeķes, kur ne tikai norādīta kāja, bet arī tas, vai tās ir klasikai vai slidsolim :D Nav arī gluži bezjēdzīgi, ibo piegriezumi un stiprinātās vietas atšķiras atbilstoši zābaka specifikai.
| From: | lemurs |
Date: | January 4th, 2013 - 11:20 am |
---|
| | | (Link) |
|
šo lasa laimīgs un nesen pārskrējis. biju izvedusi pastaigā vakar iepirktās skrienambikses :) | |