Comments: |
Es, piemēram, nesaprotu nevienu krosiņu, kas ir garāks par trim līdz pieciem kilometriem. Šādi bezjēgā tipināt apkārt — kur kaifs? Sprintu, to saprotu, bet tas man specifiski, šķiet. Lai eksplozīvo ātrumu trenētu.
nuuu pa trim kilometriem knapi tāds iesildījies. stundiņu paskriet ir pavisam normāli, baigā jēga meikapu šķiest piecpadsmit minūtēm :)
Vo! Značit meikapā tas šarms! :)
| From: | f |
Date: | January 4th, 2013 - 09:01 am |
---|
| | | (Link) |
|
vot, vot, trīs kilometri, ar mainīga ritma mūziku uz ausīm, un gatavs! ja es skrietu stundu, tad drošvien ar pirmo reizi pasākumam tiktu pielikts punkts.
Pirmajā reizē arī stundu no vietas nav jāskrien :) Tajās gaŗajās distancēs prieku atrod pamazām. Un, dieva dēļ, bez mūzikas uz ausīm -- paša ieelpa, solis, solis, izelpa, solis, solis, ir lieliskākais skriešanas fona ritms. Mūzika novērš uzmanību no visa pasākuma.
| From: | f |
Date: | January 4th, 2013 - 11:16 am |
---|
| | | (Link) |
|
nē, tu neko nesaproti! mūzika piedod skriešanai ritmu un ātrumu. kā mums ir kāpums, tā pieliekam soli līdz sprintiņam, tad piebremzējam un tipinam tālāk. mūzika liek nepamanīt laiku, un tajā pašā laikā - to izmērīt bez sekundēm.
Nē, mūzika uzspiež skriešanai savu ritmu, ja skrien bez mūzikas, tad pats vari noteikt savu ritmu un ātrumu, bet mūzika tev saka priekšā. Es tāpat arī pielieku soli un tam bremzēju -- lūk, līdz šitam kokam aizskrienu ātri, pēc tam lēnāk, bet līdz tam tur atkal ātri. Un nepamanīt laiku -- oi, skriet taču ir tik forši, es nevaru iedomāties, kādēļ lai gan es gribētu nepamanīt to laiku, ko pavadu skrienot.
Ir, ir kaifs. Tas nebūt nav bezjēgā. Apkārtne mainās, jaunas vietas redzi (pat ja esi viņas redzējis simtām reižu), visu laiku vari sev uzstādīt jaunus mērķus -- saderam, neaizskriesi līdz šitam te krustojumam, re, cik tālu? -- Phe, mierīgi! Ja ieskrienas, tad tie nebūt nav nekādi spaidu darbi, bet tīrā izprieca, pat tāda tīri fiziska bauda. Haļavnie opiāti, ko domā. | |