beidzot vienreiz miļōns gados izgāju paskriet, apgūt jauno rajonu

(pilnīgi kauns atzīties, ka pēdējās divas nedēļas londonā skriešanas kostīmu tik vien pacilāju kā iekārt skapī un ielikt atpakaļ ceļasomā)
a) tie luksofori! cik viņu te tai jūsu centrā ir daudz! goda vārds, būtu viņu mazāk, mani 10 km būtu ietilpinājušies stundā!
b) sapratu, ka esmu izlutināta āgenskalnā/torņkalnā, kur ir trīs luksofori, necik cilvēku un daudz zaļumu
c) nopelniem bagāti maratonisti ieteica trasīti uz mežparku un atpakaļ tā uz 12 km, bet man likās, ka turp un atpakaļ pa vienu maršrutu būs boring, turklāt kartē sarēķināju, ka izmetot tai galā nelielu līkumu, kopā būs visi 14 ar astīti, un pēc tādas garas pauzes nomīzu uzreiz mesties tādā distancē
d) a nevajadzēja, skrējās neparasti labi, un pēc plānotā "ai nu kādus 7-8 pa apgaismotākajām ielām šaipus dzelzceļam" visa mana būtība sāka spiegt BEZ 10 MĀJĀS NEIEŠU, un nācās mest diezgan smieklīgas zaķa cilpas pa centru, lai sakasītu divciparu
e) tas dzelzceļš visu aveni čakarē, ja vien negribas tumsiņā mesties zem lokokmotīves, un man čota negribas
f) vispār izskatīju variantu aizskriet apraudzīt āgenskalnu, bet tad apjēdzu, kas notiek krastmalā :) kā ir, pa salu tilta apakšu ir ieteicams pēc desmitiem vakarā solo skriet gados jaunai sievietei? (c) martcore, es to ne

pastāstiet man par skriešanu centrā to, ko es vēl nezinu!