Ir tādas mazlietiņas, kas, uzrodoties laiktelpā, pārceļ mani pagātnē, liekot spilgti vēlreiz izdzīvot to brīžu sajūtas un noskaņojumu. Nu un tā vēlreiz izdzīvošana liek saprast, ka tagad galīgi vairs nav tā. Ka tagad ir pavisam citādi. Labāk vai sliktāk - bet citādi. Un man tās mazlietiņas visbiežāk ir standarta atmiņu izraisošās lietas - smaržas, dziesmas, galvas pagrieziena leņķi, bet visjovairāk vārdi.
(Un spogulis - es pieminēju spoguli? Nē, jo tā nav mazlietiņa. Un jo mēs nerunājam par ārējo.)

Patiesībā Ciba palīdz - reizēm uzmetot aci arhīvam var pamanīt tās izmaiņas.

Man mēdz būt kaut kādi notikumi, kas atkārtojas, un tad ir "whoa, pagājšgad arī bija šāds pasākums, un tad bija tā, bet tagad ir šitā"

Uz visādiem zsvētkiem, jāņiem un tādām lietām tas attiecas mazāk, drīzāk uz citiem notikumiem

Pēkšņi, lai gan visu laiku ir atgaiņātas aizdomas.

nepamanām

šad tad attopos, ka kaut kas ir mainījies, bet ikdienā nepamanu

smuki smeldzīga ciba ir šaisdienās dažviet.

Bet es pamanu (ceru, ka pamanu) lēnās mainības ar novērošanas un refleksijas metodi, caur to, kā es par to [kaut ko] jūtos, kā reaģēju, ko tas nozīmē, "kur tas ved." Nama fasādes izbalošana vasarās, ādas somas dilšana, zoļu novalkāšanās, jūras līnijas tuvums Sārnatē, uttt.

Ar laiku un trasītes garumu paliek vieglāk, jo kaut kas atkārtojas, kaut kas summējas, kaut kas aiziet fonā un tā. Bet var taču novērot, kā aug naudaskokiem jauni zari, fūrijpalma izšāvusi centimetrus, varu/nevaru aizliekties/noliekties dziļāk; varu/nevaru kaut ko izdarīt efektīvāk vai vispār.

Bet nu jā, mums pazīstamais miška olipiskais tagad uzmet pa riņķītim visām šitān refleksijām, tas laikam ir normāli.

(Reply to this) (Thread)

ā, un the same shit par attiecībām un satiksmēm visa veida, kur un kas spārklo, kur tā mazāk vai citādi, utt.

(Reply to this) (Parent)

Nu ja par vizuālām izmaiņām, tad foto. Es pacik maz fočējos, tad bija tāda situācija, pirms gadiem trim, kad “kvī, nofočejamies visi kopā” man beidzās ar atskārsmi, ka esmu nemanāmi pārvērties par ronīti. A spogulī viss labi. pirms pāris dienām es uzvilku to kleitu, kas man bija mugurā TAJĀ bilde un secināju, ka nu jau sāku nemanāmi pārvērsties begemotiņā. A spogulī viss pa vecam.

Par citām lietām, hmm, nezinu. Citu cilvēku stāsti par savām situācijām ir likuši paskatīties uz manejo un saprast, ka man te ūdens katlā jau labu laiku vārās, a es nemanu.

pamanu, kad spirāliskie dzīves notikumi izmet atkal līdzīgu uzvedumu/ izaicinājumu, un mana reakcija/ risinājums/ attieksme pēkšņi izrādās savādāka.