Ir tādas mazlietiņas, kas, uzrodoties laiktelpā, pārceļ mani pagātnē, liekot spilgti vēlreiz izdzīvot to brīžu sajūtas un noskaņojumu. Nu un tā vēlreiz izdzīvošana liek saprast, ka tagad galīgi vairs nav tā. Ka tagad ir pavisam citādi. Labāk vai sliktāk - bet citādi. Un man tās mazlietiņas visbiežāk ir standarta atmiņu izraisošās lietas - smaržas, dziesmas, galvas pagrieziena leņķi, bet visjovairāk vārdi.
(Un spogulis - es pieminēju spoguli? Nē, jo tā nav mazlietiņa. Un jo mēs nerunājam par ārējo.)