Comments: |
Izlasīju, nekonesapratu, pilnīgi jocīga diskusija.
IMO, ja ģimenē naudas vnk ir konstanti par maz (nu, tur jāveic visādi šausmīgi taupības pasākumi aļa pamperu žāvēšana uz radiatoriem, un ir izstrādātas sarežģītas parādu atdošanas/rēķinu maksāšanas shēmas, kas ļauj izvilkt no mēneša mēnesī, bez nekādām ekstrām tipa "aķītis niķojas, jānopērk jaunu"), tad sūdīgi ir visām iesaistītajām pusēm, vnk vīriešiem tas var izpausties sliktāk.
Ja ģimenē naudas pietiek (viss, kas pašiem svarīgs un interesants, ir nosegts, un grūti izdomāt, ko uzdāvināt bērniem ziemassvētkos), tad taisīt kautkādu jāšanos par tēmu "kurš te vairāk pelna un kuram attiecīgi kas garāks" ir vienkārši muļķīgi.
paldies. Es laikam nepratu tik labi noformulēt.
+1. Ja kopējais budžets ir dranķīgs, tad abiem jāspēj izdomāt, ko un kā darīt. Un ir tikai cilvēcīgi abiem gaidīt, ka abi piedalīsies.
arī uz šo attiecas tās pašas uzskatu grupas, lielās šaibās "tā ir viņa problēma" un "tā ir mūsu problēma" (es apzināti neizdalu grupu "tā ir mana problēma", jo šis vispār ir jautājums par sadarbošanos)
Nubet kādai durai ir jābūt, lai sēdētu mājās, žāvētu pamperus un asaras un patiešām no sirds domātu, ka tā ir viņa problēma? [no otras puses, ja jau tā, tad jau nau ko zāģēt to veci par viņa problēmām, žāvē vien to pamperi un priecājies par to, ka apkure nav atslēgta]
tas ir hardline "vecis nes mamutu" gals, ir taču tāds :)
skat. seriālus aļa "married with children" vai mazāk komiskā variantā - mana dzīvesbrieža senči.
+1, varbūt ne obligāti ar finansēm, bet ir jābūt līdzvērtīgam sadalījumam kaut kādā veidā. Tālākas pārrunas jau ir komunikācijas kvalitātes jautājums.
Votvot. Problēmas jau sākas tikai, kad reāli nepietiek.
Then again, piezīmēsim, ka jebkurā dzimumu salikumā man šķiet nepieņemami, ka viena puse nemāk darīt neko/māk darīt tikai kaut ko tādu, par ko gandrīz necik nemaksā, vai tādā līmenī, ka par to gandrīz necik nemaksā, un otra puse vēlīgi šo pirmo pusi sponsorē, jo var atļauties šādu dārgu, bet toties gudru mājdzīvnieku, kas no kaķa atšķiras ar to, ka neatrij spalvu kamolus uz viesistabas grīdas [optimālajā gadījumā].
Bet tas ir šausmīgi neatkarīgi no dzimumu sadalījuma, jo padara to savienību de facto nesaraujamu, lai kā arī abi nemocītos. Nu tbš saraujamu, bet tikai brīdī, kad vismaz viens ir stingri nolēmis, ka ir ar mieru izdarīt pašnāvību/slepkavību un attiecīgi pirms tam var mēģināt arī pašķirties (kas ir par puskapeiciņu mazāk biedējoši).
Līdzīgā veidā tu varētu prasīt, kāds labums no maziem bērniem kuri līdz darbspējas vecumam nozīmē tikai zaudējumus budžetā - no saimnieciskā viedokļa pilnīgi bezjēdzīgas radības.
Nuuu, es teiktu, ka bērni līdz darbaspējas vecumam kā reiz mājdzīvnieka nišu aizpilda, ar visu vemšanu uz dzīvojamās istabas paklāja. Un, ja jau mājās ir jāievieš kaut kas tāds, kas izrij tev ledusskapi un naudu mājās nestiepj, tad jau točna labāk bērnu, nevis dzīvesbiedru, ibo bērnu pēc 18/24 gadiem var izspert ārā, abet tādu 50-60gadīgu lauleni pilnīgi bez praktiska darba iemaņām ārā neizspersi.
Vai arī no bērniem bija kautkāds cits acumirklīgs labums, vēl bez "uķipuķi kāds bērniņš liels izaudzis!"?
Lūk, es jau par to pašu.
Tomēr, par tavu priekšpēdējo teikumu nepiekritīšu - neredzu nekādu principiālu atšķirību starp bērnu, kam ir 18 gadi, un bērnu, kam ir 54 gadi. Cits jautājums, vai precoties/metoties kopdzīvē ar tādu nesaimniecisku partneri, ir bijis skaidrs ar ko tieši ir darīšana.
bioloģija. 54 gadu vecumā par 180 grādiem mainīt attieksmi, apgūt profesiju, sākt tajā strādāt un sapelnīt ņaudiņu penzjonāriskam braucienam uz munameģi/kilimandžāro ir kudiš grūtāk nekā 18-24 gados.
Kāds atsevišķi ņemts 54-gadnieks var izrādīties ņiprāks pār kādu atsevišķu jaunuli. Bet lai nu paliek, tas vispār uz tēmu neattiecas.
Ja kāds izlemj ņemt pie sevis partneri-bezģeļņiku, tad tas jādara ar skaidru apziņu, ka tāds nu šamais ir un tieši par to arī viš jāmīl. Kurš te vispār kaut ko saka par mešanu ārā no mājas? Un bērnu gadījumā arī nav nekādas garantijas, ka viņi tev visu mūžu uz kakla nesēdēs.
Nujā, mana problēma šajā keisā ir tā, ka es neticu Garantētai Beznosacījumu Mīlestībai Uz Mūžu, pat ne attiecībā uz personiskajiem bērniem. Vsm ja kāds no viņiem izskatītos nobriedis sēdēt man uz kakla arī pēc 24 gadu vecuma, tad es droši vien padarītu šo sēdēšanu maksimāli nepatīkamu. Nu labi, 26, bet arī tikai tad, ja šis bezģeļņiks man vismaz mazbērnu ir uztaisījis :D
Ou, labi. Tak pēc Latvijas likuma no bērna vēl ir uiuiui kāda jēga. Gan jau kādam no divpadsmit bērniem izrādīsies ir darbs, un vļip očkarik, ja tvoja mama.
nu tas ir ilgtermiņā, jā.
btw, latv. likumdošana tak arī lika šķiršanās gadījumā nodrošināt laulenim dzīves apstākļu saglabāšanu vai taml., kas padarīja to visu vēl nerentablāku?
Jā, kaut kāds širiāts tur bija. | |