Par paškritiku
Ir viena lieta, kas man mūždien ir likusies varen interesanta un neizprotama. Esmu jau par to vārsmojis iepriekš, bet tā arī priekškars kritis nav. Un tas būtu atsevišķu cilvēku pilnīgs paškritikas trūkums un spēja vienmēr atrast vainīgo. Visam piedevām vēl paņaudēt tā, ka vainīgais ir vainīgāks pat par Kadafi Lībijas nemieros un cietējs cieš pat vairāk kā darbā nepieņemta melnādaina lezbiete, kura piedevām sirgst ar aids.

Šāsdienas dienas varoņa godalgu saņem gorgona . To jau gribēju patiesību sakot sen piešķirt, bet visu laiku nebija sīkas vaļas. Man ir neizprotams kā var (un ne tikai gorgona, daudzi citi arī) mūždien pozicionēties kā pats gudrākais, pareizākais un tā tālāk. Te drudziņš cūka sarainais neēd zupu, te kāds rads nav pa spalvai noglaudījis, te pasūtītājs izrādās knauzeris un tad kad dusma ir pavisam liela, tad atļaujas kādu nosaukt par redīsu un nopublicēt vārdu un uzvārdu. Bet ko tam cilvēkam darīt, ja tās bildes, vai sazin kas tur radīts pa tiešām ir sūds. Ko viņam darīt, ja tas ir mēsls kas nemaksā ne lauztu peniju. Tomēr maksāt, jo pats skunstnieks savu veikumu uzskata par mākslu?

Paškritiku mīlīši, vairāk lietojiet paškritiku un tad varbūt Jūsu radītās lietas celsies kvalitātē, kritīsies cenā un nebūs situāciju, kad iesaldētas nez kādas naudas vai arhīvi.