Par šīzu
Vakar sabiedrības spiediena ietekmē neviens trusis nokauts netika, pat ne kāmis vai žurka. Visi ir palikuši savās vietās sveiki un veseli un turpina iepriecināt savus apgādniekus mazos dzīvoklīšos un piesmakušos zooveikalos. Tā vietā nabaga Haikai vakar papildus ierastajai kostītei nācās norīt veselu iepakojumu ar Rīgas Miesnieka bērnu cīsiņiem.
Pabeidzis suņa holesterīna līmeņa celšanas akciju pievērsos sev. Bija doma pamastrubēt, bet nomainīju to pret rekomendēto Kusturicas filmu. Noskatījies kvalificēto sviestu līdz galam gāju taisīt "naksniņas". Baisi klusi. Klip klap, klip klap. Bļe, iekāpu kaķa sūdā, nelietis bija piegānijis taisni virtuves vidū! Tā Kaķa Kungs, kas Jums nepatīk, ka paužat šādu attieksmi? Tieši par attieksmi ir runa, jo Kaķa Kungs visu laiku paklausīgi dirš savā trežeru sundukā, a tagad ir ņēmis un izkārnījies plānvidū. Maita tāds.
Ticis galā ar kaķa ekskrementiem un noķēzīto čību atgriezos pie "naksniņu" gatavošanas.
Gremodams piededzināto zivju pirkstiņu ar karija mērci slinki pārlapoju Klubu. Apskatījos meiteni, smuka, prātā iešāvās nerātnas domas. Moš pamastrubēt? Atkal atliku, jo vajadzēja apskatīties pastu. Izlasījis vēstulītes, palūrējis drauģeļu galerijas likos uz auss.

Pēc stundas tenterēju pamīzt. Patiesībā mīzt man negribējās, nevarot pagulēt tenterēju pa tumšo māju riskēdams uzkāpt Kaķa Kungam, kurš noteikti vārtījās uz otrā kāpņu posma sestā pakāpiena, kas ir viņa iecienītā vieta gulēšanai, īpaši tajās stundās, kad visa ģimene kaut kur pošas un skaraidelē pa kāpnēm augšā lejā. Nokāpis kurtuvē uzregulēju vēsāku apkuri un domīgi aizšķīlu cigareti. Pietupies uz mazā kurtuves ķeblīša turpināju pārdomāt savu situāciju. Būdams īstens pragmatiķis saliku visu pa plauktiņiem, eventuāli izkristalizēdams savu problēmu. Problēma. Nosmaidīju pie sevis apdomādams cik amizanti izskatās mana problēma. Grozīju to kā kubiku rubiku, no labās uz kreiso, no kreisās uz labo, augšā lejā. Izpīpēju vēlvienu.

Atgriežoties gultā biju cieti nolēmis par to vairs nedomāt. Switch off. Padomāšu par darbu, salīdzinot ar iepriekšējo domas par darbu varētu būt tīrā izklaide. Pēc kāda brīža nemanot biju atgriezies sākuma pozīcijā un atkal grozīju kubiku.
Nolamājis sevi par apsēto, šizoīdo manjaku iededzu gaismu un mēģināju palasīt grāmatu. Nekas neizdevās, izslēdzis gaismu atgriezos pie grozīšanas. Izstrādājis pāris stratēģiju scenārijus un izvizualizējis tos galvā nonācu pie slēdziena ka esmu pilnīgs šīza kuram vieta tvaika ielā. Tu taču esi pieaudzis cilvēks, ar bagātīgu pieredzi, gana cinisks un pietiekami spēcīgs, lai ar šādām domām sevi nenomocītu, rāju sevi un sataustījis cigarešu paciņu aizsmēķēju turpat gultā.

Kaut kādus gadus atpakaļ Onslovs man tika mācījis kurā mirklī, kad objekts ir tieši krustiņā vajag aizturēt elpu un bliezt. Jāatzīst, ka mazāk reižu nekā es pats to būtu vēlējies. Labi sakoncentrējies es varēju sašaut vecā parauga Zelta alus pudeli no 100m attāluma. Ja patrenētos varbūt būtu ticis pat līdz 150. Tā kā treniņu nebija un pēdējos gadus esmu māžojies tikai ar gaiseni, noteikti nevarētu trāpīt pat klibai govij no 50m attāluma. Bet šīs atmiņas ļoti labi korelējās ar krustiņu tieši manas problēmas pierē. Šādas iespējas dēļ es būtu gatavs satrennēties , lai trāpītu mušai no 300m.

Šī šizofrēniskā doma mani pārņēma aizvien vairāk un vairāk. Debilais slimnieks, nolamāju sevi un tenterēju uz virtuvi iejaukt Onslova degvīnu ar sulu. Klusi tinkšķot iesprāga ledus gabaliņi un pulkstenis rādīja 02:26. Skalinādams ledu, spītējot visiem apziņas spēkiem lēnām slīdēju ieroču skapja virzienā.

Bise man nepatīk, nepatīk ja kopš piecu gadu vecuma, kad Onslovs iedeva jaungadā ar renkuli izšaut gaisā. Jaunais gads iesākās ar lielu raudāšanu, zilu plecu un vecāku skandālu par to ko, man var dot un ko nevar. Tāpēc pastūmis veco kuiļu bendi malā sniedzos pēc sava kārumiņa. Pielicis laidni pie pleca pasavēros tēmeklī un centos atcerēties kā šajā tēmeklī izskatījās vecā parauga, brūnā zelta alus pudele. Pāris reizes pārvilku aizslēgu un sausi noklikšķināju. Munīcijas plaukts bija aizslēgts, un labi ka tā. Izslēdzu gaismu un pa atvērto logu palūkjos kaimiņmājas virzienā. Nostatīju krustiņu tur, kur manuprāt ir viņu guļamistaba. Klikt, sausi noskanēja tukšais aizslēgs.

Doma jau pašā sākumā likās stulba, bet, kā zināms visas stulbākās domas ir tās uzmācīgākās. Iekāpis kurtuves čībās un uzmetis plecos Onslova dārza jaku lavījos uz garāžas ēku. Regulārās mēbeļu un visādu mantu pārvietošanas mani darīja bažīgu, ka tik kaut kas nav mainījies, uzlēcis pa diviem pakāpieniem nonācu otrā stāva kāpņu laukumā. Strauji sāku novākt bagātību, ar kuru mani vecāki bija rūpīgi aizkrāvuši sen nelietoto skursteni. Aizbāzis roku aiz skursteņa izmisīgi taustījos un mēģināju pēc atmiņas atrast gropi kur savulaik tiku slēpis cigaretes. Uztaustīju, neveikli iebāzu tajā roku un izdzirdēju klusu, metālisku dzinkšķi pret grīdu. Taustījos kritiena trokšņa virzienā līdz satvēru skaņas izraisītāju. Izvilcis patronu, iļiča spuldzītes apgaismojumā paviļāju to plaukstā. Aukstais metāls dedzināja. Piemetās drebuļi, laikam apenēs un vienā vamzī atrasties neapkurinātā garāžas mājā nav pārāk silti.

8.6 mm, efektīvais darbības attālums ~700m. Tas bija viss ko atcerējos no Onslova stāstītā. Vēl es atceros kā viņu zagu. Kaut kad braucām šaudīties un kamēr Onslovs bija novērsies, nāvi nesošie padsmit grami ar šķipsniņu pulvera un misiņa apvalku bija atraduši savu vietu manā azotē, lai pēcāk iegultu skursteņa gropē blakus cigaretēm Hollywood.

02:56, atceros ka nosviedu telefonu un skumji domāju, ka šitāda šizofrēniska jāņošana noteikti nenāk par labu rītdienas darba cēliam. Nodzēsu gaismu, atvēru logu un aizšķīlu cigareti. Atgāzies gultā atvilku aizslēgu un ievietoju patronu ligzdā. Ar klusu klikšķi aizslēgs nofiksējās. Noglaudīju to. Noņēmu drošinātāju, uzliku, noņēmu, uzliku. Klik, klik, klik.

Vot stulbenis, vārtās gultā ar pielādētu šauteni! Pēc tevis psihene rītārd raud, tā es nodomāju. Domu pārtrauca cigaretes pelni, kuri uzkrita lūpai.

Piegāju pie loga. Caur tēmekli tumšajā mežā pāri ielai redzēt nevarēja neko. Melns. Negribējās to demontēt, jo nezināju kad pēdējoreiz tēmeklis piešauts. Ja nu pēkšņi pagājušonedēļ. Lai nu paliek, jātrāpa jau nav nekur.

Nedaudz atkāpos, lai nu pēkšņi kāds naksnīgs braucējs nepamana no loga izbāzto stobru. Pametu skatu tēmeklī. Melns, gaišāks, vēl gaišāks, līdz tumšais pleķis pārvērtās par manu problēmu. Rūpīgi nostādīju krustiņu problēmas vidū. Es redzēju kā tā bezrūpīgi slāj pa Brīvības ielu, katru vaibstu, mīmiku, noskaņojumu, es to redzēju pilnībā un tad kad krustiņš bija nostājies tur, kur cilvēkiem mēdz būt galva nospiedu mēlīti.

Apdullinošais troksnis gandrīz papildināja manu apeņu brūno svītriņu ar nedaudz piedegušiem zivju pirkstiņiem karī mērces garnējumā. Galvā zvanīja katedrāles zvani un gluži kā pa miglu dzirdēju kaimiņmāju un paša suņu rejas, Kaķa Kunga gāšanos no kāpnēm, un kluso paukšķi ar kādu sašķīst problēmas galva uz visām pusēm sviežot kaulu šķembas un smadzeņu atliekas.

Istaba bija pilna ar dūmiem, nekad nebiju domājis, ka ja šauj slēgtās telpās dūmu ir tik daudz. Rēja visi suņi kilometra rādiusā, bļāva Kaķa Kungs un likās ka Ķemeru sērūdeņa avotiņš ir pārplūdis kā Nīla.

Patīkamo eiforiju par problēmas sašķaidīto galvu nomainīja pavisam citas izjūtas. Tas ir gluži tā, ja Tev sāp vēders, palūdz lai iesper pa celi, jo divas vietas vienlaicīgi nevar sāpēt. Problēmu es biju uz laiku sašāvis kā savulaik zelta alus pudelīti, toties to nomainīja bailes.
Es taču esmu uzmodinājis tos dažus tuvākos kaimiņus, viņi noteikti zvana policijai ka rajonā šauj, policija noteikti jau brauc. Rēja vairs tikai tuvāko māju suņi. Drudžaini bāzu vēl viegli kūpošo stobru atpakaļ skapī. Idiots, idiots, izšaut privātmāju rajonā, izšaut stāvot istabā un vispār izšaut! Idiots, rītārds, daunis. Drudžaini laidu nost žalūzijas.

Patvēros kurtuvē un aizsmēķēju. Tā, problēmu es nošāvu, imagināri gan, kur aizgāja lode? Mežā? Cik tālu? Līdz kokam vai kilometru, varbūt līdz kādai galvai? Ko niekus, trijos naktī neviens pa mežu nestaigā. Tātad kokā. Nu ja , kur ta citur. Bļe, benārs apdedzināja pirkstus. Suka. Tā, izšāvu, nu un? Ieroča lietošana apdzīvotā vietā bez atļaujas, iemesla un sazin vēl kā. Tā, kas tas ir. Drudžaini pārcilāju savas bālās krimināllikuma zināšanas. Huj viņu zin.

Atgriezos istabā.

Smird kā ellē. Bļeģ. Paceļu nedaudz žalūzijas, ieriktējos uz palodzes un atkal aizsmēķēju. Klusums. Smidzina sīks lietus un par neseno incidentu liecina vairs tikai neliels deguma smārds gaisā. Ar dūri uzsitu sev pa celi. Daunis! Daunis, šizoīds. Un kur Tev vispār prāts!

Kaut kur dziļi sevī dzirdēju pārmetošu čukstu:"Nu un, iztērēji savu patronu, tagad meklē jaunu, jo krustiņš atradās savā vietā tikai tavās iedomās, meklē jaunu patronu lai noliktu krustiņu tur kur viņam pienākas būt!"

Vēlreiz nolamājis sevi par šīzu iekampu pamatīgu malku degvīna un likos nosust atlikušās trīs stundas.

Aizmigu uzreiz, nogulēju bez sapņiem un šorīt pamodies jutos tā, it kā pēc trīs dienu garām mocībām būtu bijis tualetē un atbrīvojis sevi no kaut kā smaga, netīkama un lieka. Jutos labi, pat ļoti. Un miegs ar nenāk. Ir tik labi.


Toties patronu es sev vietā atradīšu gan. Mazums.