:-)
Viss ir nu tik, tik, tik!

Šodien pamodos plkst. 15.10, uz darbu iet vairs nebija jēgas.

Dzīve visu saliks savās vietās — es jau sāku skatīties low-level darba sludinājumus... tas ir tikai laika jautājums, kad mani izmetīs arī no šībrīža darba... Man visi šie "termiņi" un "vajag" utt. šķiet tik bezgalīgi bezjēdzīgi un prātu aptumšojoši (tīri fiziski), ka vēlos no tā visa attālināties, nespēju pieņemt, pat ja no sirds vēlos, bet nespēju. Acīmredzot vienkārši esmu truls un nespējīgs — tātad, rakt grāvjus.

Par laimi, alkoholam man šobrīd naudas pietiek, alkohols pasauli pārvērš siltā un patīkamā. Daudz nedzeru, tā, gramus 300 līdz 400 šnabja katru vakaru. Nu jau vairākas nedēļas.

Tagad iešu paelpot svaigu gaisu, svaigs, vēss gaiss atspirdzinās manu [ne]prātu. Uzpīpēšu cīgu vai divas. Būs forši :-)

P.S. Patiesībā, man pilnīgi viss šķiet bezgalīgi bezjēdzīgs un nevajadzīgs. Man gribas tikai ēst ceptus kartupeļus, gulēt, blenzt griestos un dzert šnabīti. Un vēl garas pastaigas dabā. Jo es neko nesaprotu, es nesaprotu, kā strādā sabiedrība, cilvēki, es kaut ko bakstos un vienmēr fail-oju. Droši vien es esmu vienkārši dzimis tāds, nepiemērots sugas izdzīvošanai, un tādējādi lemts iznīcībai un nāvei, un tikai sabiedrības humānisms mani notur pie dzīvības.

P.P.S. Lietas, kuras man šķiet jēgpilnas un vajadzīgas: elpot, ēst (maz, bet dārzeņus un garšvielas), gulēt, siltums, minimālisms, sekss, neliela atsvaidzinoša fiziska piepūle, padarīta darba sajūta, iepriecināt citus cilvēkus (bet man tas nesanāk...)...

P.P.P.S. Bet nesanāk jau. Tātad — mani ideāli ir nepareizi, manas metodes — nepareizas, man spēju — nav. Tad man jāatkāpjas no mēģinājumiem strādāt par programmētāju, un maksimāli jāsamazina mani izdevumi (lasi: atkarība no sabiedrības) un jāsadabū vienkāršāks darbiņš, atbilstošs manām reālajām spējām. Tas arī viss. Es esmu bankrotējis — gan morāli, gan materiāli. Ja es esmu nabadzīgs — tātad mani uzskati ir nepareizi, jo materiāla nabadzība ilgtermiņā tomēr ir garīgas nabadzības izraisīta.

P.P.P.P.S. Es pat īsti nesaprotu, kāpēc es pats neizbeidzu manu dzīvi. Instinkti vienmēr tādos brīžos atgādina par visām patīkamajām lietām — cepti kartupeļi, kalni, fizisks nogurums, utt. — un saka "nu pacieties, nāks jau arī patīkamās lietas atkal". Un tad tās lietas mazliet nāk, un tad atkal ir melnā zebras strīpa. Ai, sajaucos galīgi. Kā vienmēr. It kā dzīve bezcerīga un bezjēdzīga, bet tad vienk. noskrien kādus 8 — 20 kilometrus un viss liekas atkal lieliski un forši un cilvēkus mīlēt gribas un dažas stundas pasēdēt pie datora un paprogrammēt izdodas. Varbūt patiešām dzīvesprieks nav "by default", bet gan apzināti un konstruktīvi jābūvē? Nu, tāpat kā ēšana un dzeršana un elpošana, ir nepieciešami zināmi regulāri fiziski un garīgi vingrinājumi? "Tu jutīsies slikti, ja neelposi, nedzersi un neēdīsi UN katru nedēļu nenoskriesi 20 km UN katru nedēļu neieiesi veikalā nopirkt sev ko jauku". WTF!? Kāpēc vēlme dzīvot jābūvē, kāpēc tā nenāk "by default"!?

P.P.P.P.P.S. Tāds jauks teiciens "atrast sevi". Taču tas nozīmē, ka daļa no meklētājiem sevi tā arī nekad neatradīs...