Šodien jutos šausmīgi — paģirains, neizgulējies, aizgulējies, daudz kas (smakas, priekšmeti) raisīja vemšanas refleksu. Pastrādāt nevarēju vispār, pasaule likās īpaši bezjēdzīga, bailes un sajūta, ka viss ir slikti un nav izejas :-/

Lai nu kā, līdz jūnijam alkoholus vairs vispār nedzeršu. Pēc tam redzēs.

šovakar * piedzeršos

ir otrdiena

pirmdien man jau bija klusas aizdomas, ka ir sākusies 5 dienu elle -- darbs, šodien aizdomas apstiprinājās, tiešām vēl 3 dienas būs jāstrādā :-/

Sestdien biju kolhōza dežurants (kaut biju jābūt bijis pagājušonedēļ, bet es tupi aizmirsu) un satīrīju kolhōzu. Vakarā uz muzeju nakti nebiju, bet biju uz Andrejsalas mōla, dzēru alu, tur bija daudz daudz cilvēku, daži svinēja dzimeni vai ko tādu smuki hameleon-zaļ-krāsīgā busiņā un pie tā, citi smēķēja smaržīgas tabakas, vēl citas bija ar motorolleru un jauni vīrieši apmainījās ē-pasta adresēm ar jaunām sievietām, nu tur man bija riktīgs facepalm, jo jaunā sieviete reāli bija ieinteresēta vienā jaunā vīrietī, bet viņš darīja (teica) visu, lai tas nenotiktu, WTF, un vispār ļoti jauks vakars; arī barčegs ir vaļā, hmm, maybe apciemot kādu reizi :-)

Svētdien man bija slinkms taisīt brokastis plkst. 11.00, tādēļ paņēmu velo, aizbraucu uz Nordea Rīgas maratōna apmēram 38-o kilometru Skanstes ielā, paskatījos uz maratōna distances veicējiem, tad aizminos līdz Mangaļsalai, vakarā aizgāju uz darba vietu, un... 5 stundas prokrastinēju, lai uzrakstītu burtiski 1 rindiņu kōda un 10 rindiņas komandu (ant, git bla bla bla, ssh, scp, cp, service utml), WTF WTF WTF

Pirmdien /šodien/ aizgāju uz darbu un manī atkal viss nomira — jo man nepatīk darbs, man nepatīk strādāt, man nepatīk darīt pat to, ko man patīk darīt, ja tas ir darbs (un ne tikai tad). Vakarā iedzēru, pamatīgi, vispirms viskiju pāris malkus pēc tam alus vairākus. Tad, kad iekšējais dēmons kažuāli izlauzās laukā epizōdē ar mala'u un eļļu, man atlika tikai noskatīties pašam savā [ne]rīcībā un pēc 15 sekundēm attapties ar "WTF I am saying", bet, kā vienmēr, bija jau par vēlu. Oh well, I am a sociopath LOL :-/

Nu un, ka cilvēki, kuri visu dienu sēž mājās, nejēdz pat ne miskasti iznest, es pats galu galā ne labāks — ko es daru pats ar savu dzīvi, bet enīvej, nu tas viss ir smieklīgi, visi esam cilvēki un mums visiem ir viens mērķis — justies pēc iespējas labāk un iepriecināt arī citus cilvēkus, kaut reizēm arī [šaurās] personīgās perspektīvas dēļ nesanāk.

Bet tā viss labi. Nekas nesāp, veselība samērā laba, tik no neskriešanas maza tauku krociņa uz vēdera uzaugusi.

Aizgāju līdz automašīnai, ieslēdzu. Notika maģija. Reāli maģija, jo pamatskolā es skaidroju iekšdedzes dzinēja uzbūvi un dabūju par to visaugstāko atzīmi, tomēr, gadiem iejot mana pārliecība par manām zināšanām zūd. Vienkāršs eksperiments: aizejiet uz Mežaparku un pamēģiniet uztaisīt iekšdedzes dzinēju. Tas vienkārši nav iespējams. Tur ir kaut kāda maģija, fejas un maģiskie putekļi.

Vārdu sakot, raustīju stūri un stumdīju pedāļus, kustināju ātrumkloķi un nokļuvu Mangaļsalā. Pa ceļam piestāju Rimčegā, kurš netāļi no Mežaparka, nopirku plakanos čipsus ar sarkano piparu garšu, minerālūdentiņu, un protams alkoholisko kokteili Džins AR Tōniku 14 grādi. Un vēl Mentos, nevis popsīgho huiņaino krāsaino, bet augstdzimuši zilo mentōla. Un nokļuvu Mangaļsalā, pieturā "Nometne", netāļi no tās, autostāvvietā.

Vispirms ieelpoju skurbinoši smaržīgo mežu, skrēju, tad pludmale un mērķis, virziens. Ar piebriedušajām zolēm glāstīju miklo mōlu, ar karstajiem pirkstiem pieskāros slapjai piebriedušai bākai! Ar seju piekļāvos miklajai gaisa strāvai, kamēr vijīgie viļņi kaislīgi šalkoja. Atskatījos un koķeti mirgojošajām navigācijas uguņu acīm, pamāju pavedinoši miglas matus atmetošajai radara antenai. Pēc dažiem kilometriem biju gatavs, izģērbos pavisam kails, sparīgi iegāju jūrā un nervu galiņi dziedāja saldo kulminācijas dziesmu! Jūtos tik laimīgs, tik priecīgs par šo endorfīnu injekciju.

Endomoņģika maršrutiņš — 11,4 km.

Nokļuvu nokausēts kolhozā atpakaļ, ieliku mazgāties drēbes, dzeru alkoholus un nu jau daudz optimistiskāk gaidu rītdienu.

iedzēru divus alus, tātad, viens bija pinte un otrs standarta pusīte

nez, vai es varu braukt ar auto? Ja es varētu braukt, es aizbrauktu līdz Mangaļsalai, pavizinātos, pastaigātu gar jūru, atpūstos un nedzertu šodien vairs alu

bet varbūt man promiles jau pārsniegtas, un es nevaru braukt,

... upd jā, alkohōla kaukulātori rāda, ka 0,7 promiles jau

žēl

ja es būtu varējis braukt, tad vairs nedzertu šovakar bet elpotu svaigu gaisu, bet tagad izdzeršu vēl 3 alus

cerams, ka trīs

mēģināšu

3 dienas izturēt bez internetiem (izņemot gmail un cibas freidlisti) un ar limitētu alkohola patēriņu (ne vairāk kā 2 alus bundžiņas diennaktī, drīkst arī pintes)

tam nevajadzētu būt grūti, es to laikam varu, pareizāk sakot, es vairs nezinu, vai to varu; es tikai zinu, ka tad, kad tā ir izdevies, tad prāts kļūst priecīgāks un skaidrāks, optimistiskāki dzidrāks, es laimīgs

atkarības jāuzvar

jo nu jau reāli sāk traucēt tā draz-internetu lasīšana, lasu, lasu, lasu, lasu, galva dulla, neko nevaru vairs izdomāt un padarīt, nekam nav laika

un galvenais, ka bezjēdzīgi, tas neko nedod; bezjēdzīgi nevajadzīgas ciešanas un mokas

apnika, ka nekāda progresa dzīvē, tik regress un sabrukums

nedomāju, ka tā tam jābūt, nedomāju, ka tas ir normāli

dzīvei ir jābūt vieglai un vienkāršai

No interneta atkarīgajam strādāt par programmētāju ir tas pats, kas alkoholiķim strādāt spirta brūzī. Turies, apņemies un domā ko gribi, tāpat ļoti viegli sasniedzamā atkarība gūs virsroku -.-

Šodien brokastoju (plkst. 12.50, LOL) Hesburgerī, un pie mazā rudzu burgera komplekta iedeva arī košļenes Orbit, ar resealu un spilventiņos, vienu mazu jauku paciņu. Akcija laikam tāda.

Iedzēru (pēc ilgiem laikiem) trīs aliņus (pintes), sajutos labāk, tā tīri iekšēji.

Klausos The Doors, tos pirmoreiz atklāju sev pirms kāda laika, kad man gadījās ļoti neparedzēts un negaidīts sekss (partneres un vispār visu apstākļu ziņā), pēc tam paģirās un miega deprivācijā, bezspēkā gulēju kolhōza virtuvē uz krēsla ieritinājies un klausījos The Doors, ļoti laba un pozitīva pieredze.

Galvā kaut kas kombinējas, taču puzle pamazām saliekas!

Piemēram, izrādās, ka vārdi "He know the moon. He know the stars. And he know the Milky Way." no Biosphere kompozīcijas "Microgravity" sākuma ir sempls no filmas "The Right Stuff (1983)".

Mani neinteresē nekustamie īpašumi, automašīnas, darbs un ģimene, mani interesē šīs mazās kombinācijas, es tikai nezinu, kāpēc, es tikai nezinu, kā to salīdzsvarot ar vajadzēšanu ēst un maksāšanu par pajumti.

Vispār interesanti ar to jūtūbi, piemēram te čalis ir ielicis Biosphere — Microgravity ar foršām mainīgām kosmosa tēmas bildēm, taču beigās ir pievienojis dažas skaņas pats, viena no tām ir romiešu citāts krievu valodā, Klaudijs. Būtībā, sabojāja, sajāja. Jo varēja taču pievienot mazliet rācijisku distorciju un bišku klusāk, lai iederas, bet tagad ir par skaļu. Kaut teiciens ļoti labs. UPD. LOL, es pats kaut kā sasipos meistarībā, nav tur nekas pielikts klāt, LOL, bet tad paliek atklāts jautājums — no kurienes tad nāca tas teiciens latīņu valodā no skandām laukā :-D

Ir ārkārtīgi jauki staigāt pa kalnu takām, skriet, strādāt, grauzt burkānus un smaržot vaniļu.

Taču vienīgā lieta, kura padara šo dzīvi patiesi (bez kripatas izlikšanās un pašiedvesmošanās) krāsainu un foršu, iededz kaisli sirdī, liek skanēt mūzikai, filmas padara lieliskas un ieslēdz vēlmi komunicēt ar cilvēkiem, ir šmiga.

Noskatījos filmiņu "The Rum Diary (2011)", ļoti laba, bet skaidrā skatīties to, protams, nedrīkst. Dažas (5 — 8) šļukas ruma vai 5 aliņi būs pašā reizē :-)

Filma man atgādināja to, ka jau pēc dažām nedēļām Latvija uz 3 vai pat četriem mēnešiem pārvērtīsies par siltu, zaļu, priecīgu paradīzi, kurā būs silti, skaisti un labi :-)

Jutos maķenīt apspiests, iedams pa ielām un vārtrūmju tumšās ailās slēpdamies vilkdams laukā alus bundžu no jakas iekškabatas lai iedzertu. Kāpēc nedrīkst dzert uz ielas?

Skaitu izdevumus par marta mēnesi. Tas raisa manī dziļu melanholiju. It īpaši treknā sadaļa "Alkohols". Bez maz vai jāaizskrien uz Rimčegu pēc kādiem pāris aliņiem nervu nomierināšanai... Oh wait.

Galvenais — nedomāt. Nedomāt.

UPD. Aiziešu gan pēc tiem aliem... Jo vajag.

mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa mja mja mja ņau ņau mjau ņa ņau āņau mja mja mja ņa

Par atbildīgo locītāju un revolucionāru (“Bļa, cik vēl ilgi!?!? #pohas”!). Lielisks stāsts!

Sēdēju darba vietā. Plkst. 21.48 prātu pēkšņi pārņēma doma. Par prioritātēm. Ka es te sēžu, bet pēc 12 minūtēm aizvērsies maģiskais portāls. Ka Rimi plauktā mani gaida alus ar atlaidēm. Manā dzīvē atkal uzradās mērķis. Bez piecām minūtēm 22-os, ar divām alus bundžiņām kabatā, es atkal biju laimīgs cilvēks. Visu dienu galvā dzīvojošās drūmās domas pazuda kā vēja aizpūstas :-)

Daži posmi ceļā uz elli ir ļoti patīkami :-)

Uzcēlos no "kōmas".

Aptauja: vai pālī esošiem cilvēkiem drīkst būt pieeja internetam?
Atbilžu varianti:
( ) nē
( ) protams, ka nē
( ) nē, nedrīkst
( ) nē, nekādā gadījumā
( ) nē, labāk nevajag


Izrādās, ka vakar iztrekterēju gandrīz 400 gr. šņabja. Tas arī izskaidro alternatīvi adekvāto rīcību.

Nu, vismaz tagad kādu laiku negribēsies šmigu.

Tagad paēdīšu, pēc tam jātiek pie dabas.

LOL :-D

Gribēju pa ceļam no darba vietas uz mājām nopirkt šmigu un mazliet alkoholiski apsisties, bet aizmirsu naudas maku kolhozā. LOL. Mājiens, vai? Vēl jau nav plkst. 22.00... Hmmm...

Vispirms domāju birojā mazliet pasēdēt un pastrādāt, to arī darīju, tad sāka rosīties apkopēja un sāka slāpt.

Neliels vēsturisks ekskurss: sensenos laikos Strāvoklī lenora mani izglāba no slāpjpilnas alus gaidīšanas rindā. Tāpēc man tā salikās, ka būtu jauki palīdzēt ar mantu nešanu.

Tuvojās norunātais laiks. Aizgāju līdz dislokācijas vietai. Atpogāju aliņu. lenora ziņoja, ka kavēsies. Iekārtojos kāpņu telpā, ar katru malku diena kļuva arvien labāka. Pēc kāda laika mani sazvanīja — ļaudis bija klāt, es, kā izrādījās, biju ne īsti pareizajā kāpņu telpā :-)

Divas vai trīs reizes uznesu dažas mantas augšā (grāmatas jānes kā mīļotā sieviete).

Apskatījos lenoras un vilkates jauno dzīves vietu. Forša vieta — augstie griesti un šausmu stāstiņi, manuprāt — visnotaļ dzīvespriecīgi :-) lenora sacienāja ar pāris aliņiem, mazliet pafetišojos ar gumijas cimdiem. Reālitāte caur tiem un ar alkoholu smadzenēs ir tik visnotaļ jauka un panesama :-) Kaut kā nejauši salikās kārtējie puzles gabaliņi, šoreiz par putniem un dinozauriem. Cik kurpju pāri ir sievietei — programmētājai? Ja mājā ir trīs uztrīti un noasināti skrūvgrieži, vai tas nozīmē, ka iedzīvotāji trenējas izgatavot īlenus? Kaut kā tā.

Tad devos atpakaļ uz biroju, pēc tam beidzot ļāvos baudkārajām tieksmēm, kuras jau no paša rīta mani kārdināja, gaidīdamas tik iemeslu — nopirku šņabi un kōlu, vakarā kolhōzā aizlēju acis.