Šodienas saruna ar valsts aģentūras darbinieci, viņa sāk:
-- (Aizkaitinātā tonī) Kas Jūsos visu laiku izraisa tādu smaidu?
-- Antidepresanti, kurus man izrakstīja psihiatre.
-- (Īsa pauze) Labi. (Seko lietišķa saruna.)

Es jau biju aizmirsis, kā tas ir, kad ir nu, labi, gribas tā pa īstam tāpat vien smaidīt un cilvēki izskatās skaisti :)

Murrr.

Fōna mūzika: Suspended In A Sunbeam [Science in Psybient Compilation Vol. 1] - YouTube

pasmaidi arī tu :-)

Tik patīkami pamosties pirms modinātāja, pavārtīties gultā, duša, brokastis, esmu izgulējies, paģiru nav (jo vakar gandrīz nav dzerts — tikai divas pintes alus). Un ar visu to būšu laicīgi darba vietā, vēl krietni pirms plkst. 10:00 :-)

Tādam vajadzētu būt katram rītam :-)

( kustīgs attēls: sievietes seju apšļaksta ar spermu un fōnā cita sieviete smaida )

Viss ir nu tik, tik, tik!

Šodien pamodos plkst. 15.10, uz darbu iet vairs nebija jēgas.

Dzīve visu saliks savās vietās — es jau sāku skatīties low-level darba sludinājumus... tas ir tikai laika jautājums, kad mani izmetīs arī no šībrīža darba... Man visi šie "termiņi" un "vajag" utt. šķiet tik bezgalīgi bezjēdzīgi un prātu aptumšojoši (tīri fiziski), ka vēlos no tā visa attālināties, nespēju pieņemt, pat ja no sirds vēlos, bet nespēju. Acīmredzot vienkārši esmu truls un nespējīgs — tātad, rakt grāvjus.

Par laimi, alkoholam man šobrīd naudas pietiek, alkohols pasauli pārvērš siltā un patīkamā. Daudz nedzeru, tā, gramus 300 līdz 400 šnabja katru vakaru. Nu jau vairākas nedēļas.

Tagad iešu paelpot svaigu gaisu, svaigs, vēss gaiss atspirdzinās manu [ne]prātu. Uzpīpēšu cīgu vai divas. Būs forši :-)

P.S. Patiesībā, man pilnīgi viss šķiet bezgalīgi bezjēdzīgs un nevajadzīgs. Man gribas tikai ēst ceptus kartupeļus, gulēt, blenzt griestos un dzert šnabīti. Un vēl garas pastaigas dabā. Jo es neko nesaprotu, es nesaprotu, kā strādā sabiedrība, cilvēki, es kaut ko bakstos un vienmēr fail-oju. Droši vien es esmu vienkārši dzimis tāds, nepiemērots sugas izdzīvošanai, un tādējādi lemts iznīcībai un nāvei, un tikai sabiedrības humānisms mani notur pie dzīvības.

P.P.S. Lietas, kuras man šķiet jēgpilnas un vajadzīgas: elpot, ēst (maz, bet dārzeņus un garšvielas), gulēt, siltums, minimālisms, sekss, neliela atsvaidzinoša fiziska piepūle, padarīta darba sajūta, iepriecināt citus cilvēkus (bet man tas nesanāk...)...

P.P.P.S. Bet nesanāk jau. Tātad — mani ideāli ir nepareizi, manas metodes — nepareizas, man spēju — nav. Tad man jāatkāpjas no mēģinājumiem strādāt par programmētāju, un maksimāli jāsamazina mani izdevumi (lasi: atkarība no sabiedrības) un jāsadabū vienkāršāks darbiņš, atbilstošs manām reālajām spējām. Tas arī viss. Es esmu bankrotējis — gan morāli, gan materiāli. Ja es esmu nabadzīgs — tātad mani uzskati ir nepareizi, jo materiāla nabadzība ilgtermiņā tomēr ir garīgas nabadzības izraisīta.

P.P.P.P.S. Es pat īsti nesaprotu, kāpēc es pats neizbeidzu manu dzīvi. Instinkti vienmēr tādos brīžos atgādina par visām patīkamajām lietām — cepti kartupeļi, kalni, fizisks nogurums, utt. — un saka "nu pacieties, nāks jau arī patīkamās lietas atkal". Un tad tās lietas mazliet nāk, un tad atkal ir melnā zebras strīpa. Ai, sajaucos galīgi. Kā vienmēr. It kā dzīve bezcerīga un bezjēdzīga, bet tad vienk. noskrien kādus 8 — 20 kilometrus un viss liekas atkal lieliski un forši un cilvēkus mīlēt gribas un dažas stundas pasēdēt pie datora un paprogrammēt izdodas. Varbūt patiešām dzīvesprieks nav "by default", bet gan apzināti un konstruktīvi jābūvē? Nu, tāpat kā ēšana un dzeršana un elpošana, ir nepieciešami zināmi regulāri fiziski un garīgi vingrinājumi? "Tu jutīsies slikti, ja neelposi, nedzersi un neēdīsi UN katru nedēļu nenoskriesi 20 km UN katru nedēļu neieiesi veikalā nopirkt sev ko jauku". WTF!? Kāpēc vēlme dzīvot jābūvē, kāpēc tā nenāk "by default"!?

P.P.P.P.P.S. Tāds jauks teiciens "atrast sevi". Taču tas nozīmē, ka daļa no meklētājiem sevi tā arī nekad neatradīs...

ok, tagad ir tas brīdis, kad vēl varu izdarīt tā, lai man Mėnuo Juodaragis izdodas

izdrukāt kādu informāciju, saskaitīt, cik daudz naudas litos jāņem līdz, kā braukt, izdomāt par pārtiku, kādas mantas/drēbes paņemt līdz, kas vēl jānopērk

jo rīt būs par vēlu, rīt būs haoss un pēdējais mirklis un kavēšanās un tas var izraisīt nomāktību un skumjas, bet mērķis tak ir gūt prieku!

uzrakstīju to, kas augstāk, pasmaidīju, un tad sapratu, ka stresa jau nav, man rīt darbā ir piešķirta brīva diena, un šodien ir tikai septiņi vakarā, visu paspēšu :-)

vispār labi, ka vakar sadzēros, tātad šodien nepiedzeršos un rīt būšu možs

vispār gribas gandrīz 3 dienas atslēgties no ierastās apkārtnes, reālitātes un izbaudīt, redzēt ko jaunu un tā

vispār, kur es tāds tik haotisks gadījies :-D

Mērķis: izpaust manu šī rīta optimistiski labo garastāvokli cibā :-)

Skaņa:
1. Thanks, Smokey! - YouTube — aitiņas, kuras nekad neapnīk, it īpaši pālī :-)
2. Spose - I'm Awesome - YouTube LOL /citāts:/I smoke weed by I can't roll blunts / I met all my friends online (sk. ciba :-D)/ utt. / Quarter of my life gone by / :-D

Tagad esmu kolhozā — mājās!!! es šorīt sapratu, ka man ir mājas (vieta, kur viss ir saprotams, kur ir barība, kur ir silti un labi :-) — un man ir ērta klaviatūra drukāšanai :-)

Stāsts. Kāds ir stāsts :-)

Pamodos no rīta skumjš, drebošs, birojā, uz krēsliem :-D BET!!! 1) izrādījās, ka ir pieejams karsts, garšīgs ŪDENS 2) uz galda bija garšīgs šņabītis 3) tumbiņas bija sasietas ar skoču, bet darbojamas (ak, "darbināmas"), piespraudu manu telfōnu pie viņām :-)

Ap plkst. 6.00 depresijiņa aizgāja (thanks alcohol and coffee), un atnāca prieks :-)

Nesu pa Tērbatas ielu monitōru / veco labo silto lampu CRT veida, kurš ir silts, no stikla, liels un sver, šķiet, vairāk par spaini ūdens / un bija TIK labi! Cilvēki steidzīgi, darbīgi, smaidīgi! Veikalu skatlogos iedegas gaisma, rosīgas apkopējas spodrina telpas un smaida man pretī!!!

Debesis sedz pelēka, pūkaina, silta mākoņu sega :-)

Redzēju, ka gaisma deg echoes logā, viņa ir čakla, agri uzcēlusies :-)

Ievērtēju, ka hedera ir vērā ņemama meiča, jo arī no rīta izskatās ļoti labi, ne tikai vakarā. Jūs jau zināt, ka sievietes jāvērtē ne tikai pēc tā, cik viņas ir cmukas vakarā, bet arī pēc tā, vai vinas ir cmukas arī no rīta :-) Arī yulungu iepeldēja virtuvē un pēc brīža pazuda :-) yulungu arī izskatījās ļoti skaista (:murr:) :-)

Ierakstīju Youtube "optimistic morning music", un kaut kā dabūju dziesmu "You're Too Late Satan" :-D Pajautāju hedera par optimistisko mūziku, viņa man ieteica Awesomīgo DeVotchKa. Dziesmas "Such a Lovely Thing" vārdiņi ir TIK lieliski, "You are such a lovely thing when I leave" LOL, vīriešiem parasti tas ir tā: "you are such a lovely thing when I COME" :-D

Vārdu sakot, izbaudu katarsi un pozitīvismu šobrīd, ko visai pasaulei arī novēlu :-)

šonakt pabiju krogā/os ar dž. un e, un ar a.

a. man pavizināja savā forrrrrrrši ātrajā un ornaži spīdošajā mašīnē :-)

lieliska alko-diena :-)

Paldies, e, dž, a, :-)

UPD. acīmredzot, atnācis mājās biju tik ik ik noguris, ka podziņa update journal nepiespiedās :-D

Piecēlos plkst. 11.25

Kamēr gulēju, pie iepriekšējā pukšķa puksta ieraksta tika dedzināts uz nebēdu, rīta prieks, paldies jums, meitenes. Tas taču BIJA humors? :-)

Ir konstatēts fakts, ka atgriezties pie celšanās plkst. 7 no rīta neizdosies, un pūles kaut ko mainīt tikai lieki iztērē manas intelektriskās un fiziskās kapacitātes, izraisa nomāktību un neproduktīvitāti! Īsti sevi pie pūcēm nepieskaitu, bet nu man par to domāt ir apnicis — ir tik daudz kas cits, ko darīt!

Nomāktība nerullē! Tāpēc — ieslēdzu plānu B: vairs nekādus modinātājus, viss lai notiek dabiski. Dzīve bez modinātāja — jau tas vien izklausās jautri un patīkami! :-)

Kad režīms izdomās pamainīties, tad arī pamainīsies, kas zina, varbūt pēc pāris mēnešiem atkal celšos piecos no rīta :-)

— — —

Pašpārmetumi vispār ir tāda jocīga lieta — kamdēļ gan pārmest pašam sev kaut ko, ja ar šo pārmešanas pienākumu lieliski tiek galā citi cilvēki? Savukārt citu cilvēku vārdus var mierīgi laist gar ausīm, tas ir dubults labums: i pašam nekas nekait, i tiem cilvēkiem vieglāk paliek, kad izventilējas mazliet :-)

— — —

Mazliet satrauc tikai viena lieta — svētdien pusmaratōna distancē starts ir plkst. 8.30, būtu jocīgi to nogulēt :-D Kolēģi iesaka neiet gulēt vispār ^________^

— — —

Tikko pa logu vējš iepūta pieneņpūku :-)

— — —

Bet nu — foršā dušā, un uz darbu! Pa ceļam vēl garšīgas brokastpusdienas Tērbatas ielas "Fabrikā". Vai dzīve nav skaista? :-)

pašreiz saceru ļoti atklātu meilu maniem šefiem darbā

dzeru zaļo tēju ar medu

jo šoreiz ir paveicies strādāt dzīvu cilvēku, nevis abstraktas megakorporācijas vadībā

ja šoreiz nekas nesanāks, tad par malējo naudiņu nopirkšu 20 litrus stulbā benzīna un braukšu ar savu dzelteno mazo kupeju pie māmiņas Latgalē kartupeļus audzēt un ēst (one way trip; un tad auto sapūs aiz mājas pie eglītēm)

man vairs nav spēka cīnīties PRET MANI PAŠU — šajā cīņā zaudējam mēs abi; oh wait, kas ir tas otrs!?

CIK BĻE VAR BĻE!!!

P.S. paldies, ka jūs esat, es lasu jūsu komentiņus, pat ja neatbildu uz tiem; un jūsu domas padara manas domas skaidrākas ^____^ nopietni jautri pa īstam pa jokam, galvenais darīt, nevis domāt!!!

Es eju pa Brīvības ielu, un man kabatā sviesta paciņa, rokās tualetes papīrs un sērkociņi, un ausīs skan “Röyksopp” — “So Easy”, un šodien esmu labi pastrādājis, un būs divas brīvas dienas, un kājās patīkams nogurums no rīta skrējiena, un jūtos mazliet eiforisks no agrās celšanās, un man gribas iemalkot kādu dzērienu šovakar, un seksu gribas, un es smaidu, un spīd saulīte, un tādos brīžos es esmu ļoti ļoti līdzsvarā un mierā ar manu esību un būšanu, un man ir tik labi :-)

Nu re, no rīta viss rādās atkal daudz spilgtākās krāsās! Un no vakar dzertajām zāļu tējām nav ne mazāko paģiru!

Kopš 31. jūlija, kad aizgāju no darba, biju domājis paluņoties, padomāt kādu mēnesi, max 2-us, sakārtot domas, un tad sākt darboties... bet šoreiz turbīnas noslāpa kapitāli. Ir 2010. gada 17. novembris, un es vēl joprojām neesmu gatavs strādāt mīļi jauki pierastajā korporatīvajā vidē... es nezinu, vai tas ir tas, ko es gribu... kaut arī biju pie tā pieradis malējos 3 gados.

Kādi plāni rītdienai? Paēdīšu auzu pārslu putru, iekāpšu savā auto, mazliet pastūrēšu un visu dienu sēdēšu jūras krastā... jo galīgi neko vairs nesaprotu. Ja vien... ja vien atkal nepamodīšos plkst. 15.00... bet arī tad — arī tad es varu braukt... un sēdēt... un ne obligāti ar auto, ar autobusu... domas jūk, konkrētu plānu sastādīt ir arhigrūt'.

Vai arī... nedarīšu neko... šis nau nekāds kalendārs un tudū liste, šis ir bloks... tas neatbilst nekam (speciāli punkta nau)

Atlaist rokas... atlaist sakostos zobus...

— — —

Man šausmīgi iepatikās doma, kuru uzrakstīja Joxa blokā par bērnu audzēšanu (jā, nevis "audzināšanu"): ka ekuana cilts indiāņi smagu darbu dara ar smaidu sejā. Ka tad, kad ir grūti (piemēram, izpildīt jōgas vingrinājumus), tad der mazliet pasmaidīt, un kļūst vieglāk. Mēģināšu pielietot :) UPD. nosvītroju... jo "Try not! Do or do not. There is no try." (c) Yoda un... var jau citēt cik grib, kaut līdz pazilēšanai... bet no tā reālitāte nemainās... un es nemainos.

Tukša kondensētā piena bundžiņa caurulē iekrita un nogāja lejā ar jauku dārdoņu. Forši ^_^

Esmu vienkāršs puisis un manas izklaides arī ir vienkāršas.