Dienas pūst un pūst no galvas līdz astei, kā pašam nesapūt? Nepadarīto lietu smagums traucē vismaz kaut ko padarīt un tā pa riņķi...

Citās ziņās: pirms pusotras nedēļas 8 darbadienas pēc kārtas darbā nelasīju internetus. Kaut kā sanāca. Bet pagājušā un šī nedēļas atkal aizlasītas.

Ai, kā es dzīvošu, kā mēs dzīvosim...

Bet nu no rītdienas atkal jāmēģina tā bezinternetu lieta...

Laime metra attālumā, bet aizsniegt nevar...

Ir piektdienas vakars. Nakts no piektdienas uz sestdienu. Plkst. 1.53 naktī.

Esmu skaidrā. Vakar nedzēru, šodien nedzēru. Vispār. Tāpat vien. Izrādās, ka varu arī nedzert. Nu un nedzeršu ar' vēl 5 dienas, lai nedēļa skaidrā sanāk.

Izgāju laukā, smēķēju, skatījos uz iedzērušajiem cilvēkiem, kā arī divu veidu jaunām sievietēm — sapostajām cacveidīgajām un hipsterīgajām. Mazliet nav skaidrs, ko viņas un viņi ielās meklē, ko cer atrast?

Gulēt iet negribas — zinu, ka tāpat neaizmigšu.

Iedomājos, ka es varētu rīt nopirkt jaunu portatīvo datoru — tad dažas dienas varētu spēlēties, instalējot linuku un tā. Jēgas ta no tā nekādas, vai man linuku un datoru dzīvē trūkst? Meh.

Nav nekādas motivācijas kaut ko darīt. Kāda starpība, kur vienam nīkt — jaukā komunāldzīvokļa istabiņā, personīgajā dzīvoklī, dārza ieskautā privātmājā vai siltā pludmalē. Esmu tik garlaicīgs, ka man pat pašam ar sevi ir garlaicīgi, kur nu vēl citiem cilvēkiem ar mani.

It kā zinu, kādus soļus būtu jāsper, lai mainītu manu dzīvi uz interesantāku, bet... neizdosies taču. Nekad nav izdevies.

Nu nekas. Pamazām, pamazām. Jo nekas slikts jau nav noticis — ēst ir ko, dzīvot ir kur, ko mugurā vilkt arī ir, veselība laba. Tā ka nav ko stresot. Ja man vēl izdotos sakārtot sevi tā, lai es varētu 8 stundas dienā jēdzīgi strādāt, tad es atrastos uz pavisam cietas zemes jau.

* * *

Cehā šodien jauks raksts — Reizēm labāk nevajag | Cehs.lv, pie raksta šī jaukā bildīte, kura visnotaļ ir pelnījusi būt manā cibā ar':

Viss ir nu tik, tik, tik!

Šodien pamodos plkst. 15.10, uz darbu iet vairs nebija jēgas.

Dzīve visu saliks savās vietās — es jau sāku skatīties low-level darba sludinājumus... tas ir tikai laika jautājums, kad mani izmetīs arī no šībrīža darba... Man visi šie "termiņi" un "vajag" utt. šķiet tik bezgalīgi bezjēdzīgi un prātu aptumšojoši (tīri fiziski), ka vēlos no tā visa attālināties, nespēju pieņemt, pat ja no sirds vēlos, bet nespēju. Acīmredzot vienkārši esmu truls un nespējīgs — tātad, rakt grāvjus.

Par laimi, alkoholam man šobrīd naudas pietiek, alkohols pasauli pārvērš siltā un patīkamā. Daudz nedzeru, tā, gramus 300 līdz 400 šnabja katru vakaru. Nu jau vairākas nedēļas.

Tagad iešu paelpot svaigu gaisu, svaigs, vēss gaiss atspirdzinās manu [ne]prātu. Uzpīpēšu cīgu vai divas. Būs forši :-)

P.S. Patiesībā, man pilnīgi viss šķiet bezgalīgi bezjēdzīgs un nevajadzīgs. Man gribas tikai ēst ceptus kartupeļus, gulēt, blenzt griestos un dzert šnabīti. Un vēl garas pastaigas dabā. Jo es neko nesaprotu, es nesaprotu, kā strādā sabiedrība, cilvēki, es kaut ko bakstos un vienmēr fail-oju. Droši vien es esmu vienkārši dzimis tāds, nepiemērots sugas izdzīvošanai, un tādējādi lemts iznīcībai un nāvei, un tikai sabiedrības humānisms mani notur pie dzīvības.

P.P.S. Lietas, kuras man šķiet jēgpilnas un vajadzīgas: elpot, ēst (maz, bet dārzeņus un garšvielas), gulēt, siltums, minimālisms, sekss, neliela atsvaidzinoša fiziska piepūle, padarīta darba sajūta, iepriecināt citus cilvēkus (bet man tas nesanāk...)...

P.P.P.S. Bet nesanāk jau. Tātad — mani ideāli ir nepareizi, manas metodes — nepareizas, man spēju — nav. Tad man jāatkāpjas no mēģinājumiem strādāt par programmētāju, un maksimāli jāsamazina mani izdevumi (lasi: atkarība no sabiedrības) un jāsadabū vienkāršāks darbiņš, atbilstošs manām reālajām spējām. Tas arī viss. Es esmu bankrotējis — gan morāli, gan materiāli. Ja es esmu nabadzīgs — tātad mani uzskati ir nepareizi, jo materiāla nabadzība ilgtermiņā tomēr ir garīgas nabadzības izraisīta.

P.P.P.P.S. Es pat īsti nesaprotu, kāpēc es pats neizbeidzu manu dzīvi. Instinkti vienmēr tādos brīžos atgādina par visām patīkamajām lietām — cepti kartupeļi, kalni, fizisks nogurums, utt. — un saka "nu pacieties, nāks jau arī patīkamās lietas atkal". Un tad tās lietas mazliet nāk, un tad atkal ir melnā zebras strīpa. Ai, sajaucos galīgi. Kā vienmēr. It kā dzīve bezcerīga un bezjēdzīga, bet tad vienk. noskrien kādus 8 — 20 kilometrus un viss liekas atkal lieliski un forši un cilvēkus mīlēt gribas un dažas stundas pasēdēt pie datora un paprogrammēt izdodas. Varbūt patiešām dzīvesprieks nav "by default", bet gan apzināti un konstruktīvi jābūvē? Nu, tāpat kā ēšana un dzeršana un elpošana, ir nepieciešami zināmi regulāri fiziski un garīgi vingrinājumi? "Tu jutīsies slikti, ja neelposi, nedzersi un neēdīsi UN katru nedēļu nenoskriesi 20 km UN katru nedēļu neieiesi veikalā nopirkt sev ko jauku". WTF!? Kāpēc vēlme dzīvot jābūvē, kāpēc tā nenāk "by default"!?

P.P.P.P.P.S. Tāds jauks teiciens "atrast sevi". Taču tas nozīmē, ka daļa no meklētājiem sevi tā arī nekad neatradīs...

tikko nopūtu svecīti rītdienai

sveicināta, rītdiena, darbadiena, es tevi jau gaidu, tu mani ņemsi priekšā, haha,

jautājums, tikai, uz cikiem modinātāju likt, tā šaurā robeža starp reālām iespējām un sirdsapziņu miniatūro

pagulēt vajag... negribas... grulēt it kā gribas, bet zinot, kādas šausmas mani gaida pamostoties, gulēt nemaz negribas

priekā, bičez :-)

Piecēlos plkst. 11.11.

Neko nepadarīju. Lasīju internetus.

Pusdienas "Fabrikā". Tur ēdu un lasīju "Sestdienu". Divi raksti: Par Daci Linu — ātru un tālu skrējēju, un par Latvijas zemūdenēm — "Roni" un "Spīdolu".

Nopirku ābolus.

Neko nepadarīju. Lasīju internetus.

Sāku skatīties Gordona raidījumu "166. Философия денег.avi". Interesanti. Par naudu. Attīstības ceļš: zelts — papīrīši, par kuriem varēja dabūt arī zeltu — papīrīši bez zelta seguma — indivīda/organizācijas kredītvēsture.

Pēc vakariņām aizgāju uz Hesburgeru. Pirms tam "Pluspunktā" iegādājos žurnāla "Rīgas Laiks" 2011. gada maija numuru.

Pabeidzu skatīties Gordona raidījumu.

Neko nepadarīju. Lasīju internetus.


Plkst. 22.45 23.15 būšu gultā, ceru (droši vien veltīgi, kā vienmēr) uz ātru aizmigšanu un atspirdzinošu miegu.

— — —

Varbūt, ja "Neko nepadarīju. Lasīju internetus." vietā es varētu ierakstīt "Pabraucu ar velosipēdu n kilometrus", miegs nāktu labāk, pašajūta būtu labāka, sirdsapziņa negrauztu mani.