Šovakar atsāku klausīties mūziku.

Atklāju otru "Izolettas" versiju (jā, pagāja tikai 4 gadi :)

[Evija Vēbere - "Izoletta" (filmas "Nekas mūs neapturēs" skaņu celiņš) - YouTube](https://www.youtube.com/watch?v=6iV55GFz-DA)

Un vēl,
1. salāpīju mugursomu
2. uzkopu grīdu istabā un sāku kārtot istabu
3. izmazgāju gultasveļu

Jā, man tā sanāk, ka viss notiek ļoti lēni. Taču -- esmu sācis atkal virzīties!

Aste nāk! Jau esot izkuģota laukā!

(1. daļa jeb astes sāgas sākums)

Maz miega -- paviršība -- asumpcijas faktu vietā -- sviests. Izlasīju vārda "ķīmija" vietā "ķīmijterapija" un panesās. Būtu vismaz pilnmēness vai daudz dziriņa iedzerta, tas kaut kā izskaidrotu tādu sviestiņu...

Anyway, kas izdarīts, tas izdarīts, varbūt šodien sanāks labāk. Jo nodomi jau būtībā ir labi. Šorīt garastāvoklis ir kaut kāds tāds ^_^



... vai šādi, kaut kā pa vidam



P.S. What would Albert Rosenfield do?

Pagājušonedēļ pirmo reizi mūžā kļuvu par asins donōru. Asinis (apmēram puslitru) nodevu busā pie Dailes teātra pirmdien, darba nedēļas beigās piezvanīju par rezultātiem, viss OK, slimību nav un gaidīs mani atkal pēc 9 nedēļām!

Es vairākas reizes jau mēģināju kļūt par donōru, bet nu izkritu tajos anketas līmeņos, kur ir tādi nosacījumi, kurus izpildīt normāls, dzīvespriecīgs, reālu [dzimum- un visādu citādu] dzīvi dzīvojošs cilvēks, protams, nevar (nu visi šie "Vīriešiem: Vai Jums pēdējo 6 mēnešu laikā ir bijušas seksuālas attiecības ar vīrieti?", "Vai Jums pēdējo 6 mēnešu laikā ir bijušas seksuālas attiecības ar personu, kura sniedz seksuālus pakalpojumus par naudu?", "Vai pēdējo četru mēnešu laikā Jums bija operācijas, gastroskopija, tetovēšana (arī permanentais grims), pīrsings, adatu terapija, ausu caurduršana?", "Vai pēdējo 2 nedēļu laikā apmeklējāt zobārstu, zobu higiēnistu, tika izrauts zobs?", utt.).

Tagad kaut kā esmu nostabilizējies, esmu kļuvis garlaicīgāks, un atbilstu nosacījumiem!

Yay!

Starp citu, šo notikumu lieliski nosvinēju, bet par to ballīti zinām tikai es, mana mīļotā sieva, yulungu, un vēl dažas laipnas, lietišķas un gadījuma pēc iesaistītas persōnas ;-)

P.S. Esmu nulle + (0 rēzus pozitīvs). Jo, ja tu esi asinīs nulle, tu nekad nevari būt viens, un ja tev ir asinīs pluss, tad tu vienmēr būsi pozitīvs ^_^

Ghhhh :-D

Zero Cult & Suduaya - Rising Sun - YouTube

kā atgādinājums par visu skaisto, kas bija, par šo brīdi, kas ir īpašs, un skaists

:'-)

#pirmdienasnoskaņa

Kopju sevī priekpilnu tukšumu :-)

Arī šorīt es esmu laimīgs.

Es esmu saulstarinjsh, pilns miera un saulaina prieka. Biezhi smaidu, reti uztraucos, esmu prieciigs un mani aizrauj dziive. Es redzu daudz skaistuma dabā, arhitektūrā, cilvēkos, manī.

Pirms biju atklaajis sho prieku sevii, man biezhi bija nomaakts un slikts garastaavoklis. Tagad, pat ja saak naakt druumas domas praata, taas aatri aiziet, tikliidz atceros, ka un kaapeec es esmu laimiigs.

Es esmu pienjeemis, izpratis un akcepteejis sevi taadu, kaads es esmu, un tas man ljoti paliidz akcepteet arii apkartni -- cilveekus, notikumus, apstaakljus.

Mums te Pierīgā ļoti skaists balts pūkains sniedziņš! Daudz! ^_^

laimes tērce, prieka urga

paģirainie kolēģi ir mazliet aizkustinoši
un tik labi ap sirdi, ka man šodien nav paģiru, šo drausmīgo moku, murrr

Starmetis — Prieks (YouTube).
Man patīk šis gabals.

P.S. Un Muša arī ir forša, to biju dzirdējis auto braucot pa radio Naba, tagad tik uzzināju, ka izpildītājs ir Starmetis.

Šodien sanāk tāda kā ceturtdienāaah, vai ne?



Es vēl it kā gribēju kaut ko pajokot par veģetāriešiem vai vegāniem šajā sakarā, bet man nesanāca, jo es jau esmu garīgi attīstījies augstāk par tādu zemu līmeni.

es jūtos dīvaini mierīgs, truls un pilns ar absobējošu vati

ā, un šodien ierados darba vietā tāds, ka kolēģis komentēja, ka es "izskatos tik priecīgs kā cilvēks, kuram nav nevienas pašas rūpes šajā pasaulē" :-D

jā, es varu būt arī tāds, tāpēc jau to arī sauc par bipolāro depresiju :-D

pirmdien nekādu nepatikšanu par pagājušonedēļ nepadarīto nebija. kaut ko jau biju darījis, un man liekas, ka priekšniecība jau ir atmetusi roku in general manā sakarā un priecājas, ka vispār kaut ko izdaru, tāds iespaids rodas

otrdien bija paģiru diena, jo pirmdienas vakarā šausmīgi sadzēros alkoholus

šonakt sapnī satiku Jēzu*, papļāpājām par šo un par to, tad cita starpā pajautāju, kāpēc man tik sūdīgi iet, viņš teica "sorry biju par tevi aizmirsis, paregulēšu lietas"
pamodos plkst. 4:30 možs un priecīgs, līdz 6 pavārtījos pa gultu, tā arī neaizmigu, jūtos možs, izgulējies, laimīgs, priecīgs -- cerams, ka apātija ir pārgājusi uz kādu laiku

jauna diena jauns sākums -- viss ir labi, un man pašam būs izvēle, vai lasīt internetus un sačakarēt šo dienu, vai arī strādāt un būt laimīgam; es gan par 95% esmu pārliecināts, ka ... ka interneti nelasīti nepaliks, bet... vismaz tagad ir labi un tas jau ir labi

ā un vēl mazliet slims jutos vakar un šodien arī, drusku kakls sāp un deguns puņķojas, bet nekas traks

* tikšanos ar Jēzu es izdomāju, lai būtu vismaz kaut kāds izskaidrojums tam, kāpēc jūtos labi

Šodien darba vietā biju 12,5 stundas, no tām apmēram 9 reāli strādāju. Man patika. Gribas atkārtot, un es atkārtošu. Visticamāk, jau rīt.

Starp citu, dienu sāku izgulējies, brokastīs bija puspinte silta alus un saldējums.

Skaista dzīve =)

P.S. Un nepiš!
P.P.S. Šī brīža mūziciņa ▶ Carbon Based Lifeforms - Interloper [2010] . HQ - YouTube.

Saņēmu savu NRM numuru — 1207 — un paēdu pastu :-) Noskatījos NRM maršruta video, kļuvu mazliet nervozs, Ķīpsala rīt būs mazliet neērta neērta vieta, jo tur būs 37. kilometrs un pēc tam Vanšu tilts :-D

Rīt plkst. 8:30 (pēc 11 ar pusi stundām) starts maratona distancē. Pirmo reizi mūžā skriešu oficiālu maratonu, un vispār tādu gabalu otro reizi mūžā. Vēlos noskriet četrās stundās vai ātrāk.

Būs jautri! Tāda savdabīga meditācija četru stundu garumā. Starp citu, 25. kilometrā man būs jubileja — tieši 1000 šogad noskrieti kilometri.

Šovakar muzikālās un muzejnakts izklaides izlēmu neapmeklēt. Piespraudīšu numuru pie krekla, salikšu somu un drēbītes rītdienai, noskatīšos kādu filmu vai kaut ko tādu un iešu gulēt. Rīt ap plkst 7.00 vajadzētu iziet no mājām, un pirms tam jauki būtu pabrokastot arī.

Wīīīī!!1!1!!!!1 Viss ir tik foršiņīīīīiiiiiiiii ^____^

Viss ir nu tik, tik, tik!

Šodien pamodos plkst. 15.10, uz darbu iet vairs nebija jēgas.

Dzīve visu saliks savās vietās — es jau sāku skatīties low-level darba sludinājumus... tas ir tikai laika jautājums, kad mani izmetīs arī no šībrīža darba... Man visi šie "termiņi" un "vajag" utt. šķiet tik bezgalīgi bezjēdzīgi un prātu aptumšojoši (tīri fiziski), ka vēlos no tā visa attālināties, nespēju pieņemt, pat ja no sirds vēlos, bet nespēju. Acīmredzot vienkārši esmu truls un nespējīgs — tātad, rakt grāvjus.

Par laimi, alkoholam man šobrīd naudas pietiek, alkohols pasauli pārvērš siltā un patīkamā. Daudz nedzeru, tā, gramus 300 līdz 400 šnabja katru vakaru. Nu jau vairākas nedēļas.

Tagad iešu paelpot svaigu gaisu, svaigs, vēss gaiss atspirdzinās manu [ne]prātu. Uzpīpēšu cīgu vai divas. Būs forši :-)

P.S. Patiesībā, man pilnīgi viss šķiet bezgalīgi bezjēdzīgs un nevajadzīgs. Man gribas tikai ēst ceptus kartupeļus, gulēt, blenzt griestos un dzert šnabīti. Un vēl garas pastaigas dabā. Jo es neko nesaprotu, es nesaprotu, kā strādā sabiedrība, cilvēki, es kaut ko bakstos un vienmēr fail-oju. Droši vien es esmu vienkārši dzimis tāds, nepiemērots sugas izdzīvošanai, un tādējādi lemts iznīcībai un nāvei, un tikai sabiedrības humānisms mani notur pie dzīvības.

P.P.S. Lietas, kuras man šķiet jēgpilnas un vajadzīgas: elpot, ēst (maz, bet dārzeņus un garšvielas), gulēt, siltums, minimālisms, sekss, neliela atsvaidzinoša fiziska piepūle, padarīta darba sajūta, iepriecināt citus cilvēkus (bet man tas nesanāk...)...

P.P.P.S. Bet nesanāk jau. Tātad — mani ideāli ir nepareizi, manas metodes — nepareizas, man spēju — nav. Tad man jāatkāpjas no mēģinājumiem strādāt par programmētāju, un maksimāli jāsamazina mani izdevumi (lasi: atkarība no sabiedrības) un jāsadabū vienkāršāks darbiņš, atbilstošs manām reālajām spējām. Tas arī viss. Es esmu bankrotējis — gan morāli, gan materiāli. Ja es esmu nabadzīgs — tātad mani uzskati ir nepareizi, jo materiāla nabadzība ilgtermiņā tomēr ir garīgas nabadzības izraisīta.

P.P.P.P.S. Es pat īsti nesaprotu, kāpēc es pats neizbeidzu manu dzīvi. Instinkti vienmēr tādos brīžos atgādina par visām patīkamajām lietām — cepti kartupeļi, kalni, fizisks nogurums, utt. — un saka "nu pacieties, nāks jau arī patīkamās lietas atkal". Un tad tās lietas mazliet nāk, un tad atkal ir melnā zebras strīpa. Ai, sajaucos galīgi. Kā vienmēr. It kā dzīve bezcerīga un bezjēdzīga, bet tad vienk. noskrien kādus 8 — 20 kilometrus un viss liekas atkal lieliski un forši un cilvēkus mīlēt gribas un dažas stundas pasēdēt pie datora un paprogrammēt izdodas. Varbūt patiešām dzīvesprieks nav "by default", bet gan apzināti un konstruktīvi jābūvē? Nu, tāpat kā ēšana un dzeršana un elpošana, ir nepieciešami zināmi regulāri fiziski un garīgi vingrinājumi? "Tu jutīsies slikti, ja neelposi, nedzersi un neēdīsi UN katru nedēļu nenoskriesi 20 km UN katru nedēļu neieiesi veikalā nopirkt sev ko jauku". WTF!? Kāpēc vēlme dzīvot jābūvē, kāpēc tā nenāk "by default"!?

P.P.P.P.P.S. Tāds jauks teiciens "atrast sevi". Taču tas nozīmē, ka daļa no meklētājiem sevi tā arī nekad neatradīs...