Faktiski ārkārtējā situācija ir īpašs tiesisks režīms, kuru var izsludināt valsts apdraudējuma, katastrofu vai to draudu gadījumos, kā arī kritiska infrastruktūras apdraudējuma gadījumā, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība.

Nacionālās drošības likuma 22. panta pirmā daļa nosaka, ka atkarībā no valsts apdraudējuma veida, tā intensitātes un rakstura, kā arī apdraudētās teritorijas lieluma likumā noteiktajā kārtībā var izsludināt ārkārtējo situāciju, savukārt šā paša likuma 22. panta trešajā un piektajā daļā noteikts, ka ārkārtējo situāciju izsludina dabas katastrofu vai avāriju, epidēmiju, epizootiju, epifitotiju, sabiedrisko nekārtību, terorisma un bruņota konflikta gadījumos, ja būtiski apdraudēta sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošība. Ārkārtējās situācijas gadījumā var izsludināt mobilizāciju, lai risinātu ar nacionālo drošību un valsts aizsardzību saistītos uzdevumus, kā arī likvidētu ārkārtējo situāciju un tās sekas.

Vēlos uzsvērt, ka likumā noteiktajos gadījumos ārkārtējo situāciju Latvijā šobrīd izsludināt ir tiesības tikai Ministru kabinetam, kurš var lemt arī par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas un Eiropas Savienības dalībvalstu bruņoto spēku atbalsta nepieciešamību ārkārtējās situācijas laikā, kā arī valsts drošības un aizsardzības spēju pastiprināšanai miera laikā. Minēto nosaka Nacionālās drošības likuma 10. panta pirmās daļas 4. un 6. punkts.

Savukārt Civilās aizsardzības likuma 3. panta trešajā daļā noteikts: ja katastrofas mēroga dēļ ir nepieciešama juridisko un fizisko personu tiesību un brīvības ierobežošana, var izsludināt ārkārtējo situāciju. Ārkārtējā situācijā var izsludināt mobilizāciju glābšanas darbu nodrošināšanai un medicīniskās palīdzības sniegšanai iedzīvotājiem, kā arī katastrofas seku likvidēšanas neatliekamo pasākumu veikšanai.

Tomēr ar to vien nepietiek, ka Ministru kabinets izsludina ārkārtējo situāciju, jo Saeimas kompetencē, atbilstoši Nacionālās drošības likuma 6. panta 6. punktam, ir izvērtēt Ministru kabineta izsludinātās ārkārtējās situācijas pamatotību.

Nacionālās drošības likuma 36. panta 1. punktā noteikts, ka Iekšlietu ministrijai sadarbībā ar citām ministrijām jāizstrādā Valsts civilās aizsardzības plāns,5 kurā jāietver valsts civilās aizsardzības sistēmas nodrošināšanas pasākumi, kā arī ārkārtējām situācijām paredzētie preventīvie, gatavības un reaģēšanas pasākumi un šādu situāciju seku likvidēšanas pasākumi.

Atsevišķs tiesiskais regulējums pastāv attiecībā uz ārkārtējo situāciju mežā. To regulē Meža likums un tam pakārtotie Ministru kabineta 2008. gada 10. jūnija noteikumi Nr. 421 "Noteikumi par meža aizsardzības pasākumiem un ārkārtējās situācijas izsludināšanu mežā".6

Ārkārtējā situācija pamatā ir attiecināma uz civilām krīzēm, bet Latvijā ir vēl viens tiesisks režīms - izņēmuma stāvoklis,7 kas attiecināms uz bruņotiem konfliktiem un militāriem draudiem. Enerģētikas likums8 paredz arī tādu jēdzienu kā enerģētiskā krīze.

Paredzamās izmaiņas

Jāatzīst, ka Latvijā esošais tiesiskais regulējums nav pilnīgs un pastāv amatpersonu, ekspertu un sabiedrības atšķirīga izpratne par šā jēdziena būtību un ārkārtējās situācijas praktisko pielietojumu.

Lai pilnveidotu minēto regulējumu, Aizsardzības ministrijas vadībā tika izstrādāta koncepcija par nepieciešamajiem tiesību aktu grozījumiem valsts aizsardzības vadības jomā ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa laikā,9 kas apstiprināta ar Ministru kabineta 2010. gada 22. marta rīkojumu Nr. 161 "Par Koncepciju par nepieciešamajiem tiesību aktu grozījumiem valsts aizsardzības vadības jomā ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa laikā".10 Uz šīs koncepcijas pamata ir izstrādāts likumprojekts "Par ārkārtējo situāciju un izņēmumu stāvokli", kurš tuvākajā laikā varētu tikt skatīts Ministru kabinetā.

Likumprojekta mērķis ir nodrošināt nacionālo drošību valsts apdraudējuma, katastrofu vai to draudu gadījumos, kā arī iekšēju nemieru vai to draudu gadījumos, kā arī tajā ir paredzēts sniegt jēdziena "ārkārtējā situācija" definējumu un noteikt, ka ārkārtējā situācija ir īpašs tiesisks režīms, kuru var izsludināt valsts apdraudējuma, katastrofu vai to draudu gadījumos, kā arī kritiskās infrastruktūras apdraudējuma gadījumā, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība. Ārkārtējās situācijas laikā valdībai plānots dot tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Likumprojektā arī iekļauts princips, ka ārkārtējās situācijas pasākumus jāveic tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams situācijas normalizēšanai, tas ir, tiem ir jābūt samērīgiem. Ārkārtējā situācija nevarēs būt par pamatu valsts varas un pārvaldes institūciju pilnvaru, politisko partiju, sabiedrisko organizāciju, cilvēka tiesību un brīvību ierobežošanai teritorijās, kur šāds režīms nav izsludināts.

Likumprojekts arī paredz, ka, izsludinot ārkārtējo situāciju, Ministru kabinetam lēmumā par ārkārtējās situācijas izsludināšanu būs jānorāda izsludināšanas iemesls un mērķis. Paredzēts, ka likumdevējs deleģēs Ministru kabinetam, izsludinot ārkārtējo situāciju, tiesības noteikt pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumus, kā arī transportlīdzekļu kustības ierobežojumus un saimnieciskās darbības ierobežojumus. Tāpat Ministru kabinetam varētu būt tiesības noteikt īpašu kārtību preču, medikamentu, energoresursu, pakalpojumu un citu materiāltehnisko resursu pieejamībai. Vēl Ministru kabinetam varētu noteikt valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju tiesības veikt iedzīvotāju un to kustamā īpašuma evakuāciju, tajā skaitā piespiedu pārvietošanu, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju tiesības iekļūt privātajā īpašumā, aizturēt personas, kuras pārkāpj ārkārtējās situācijas režīmu. Plānots arī, ka valdība varētu noteikt valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju tiesības noteikt aizliegumu personām atrasties noteiktās vietās bez speciālām atļaujām vai personu apliecinošiem dokumentiem un īpašu informācijas, kas saistīta ar ārkārtējo situāciju, izplatīšanas kārtību. Protams, ka likumprojektā varētu tikt paredzēts atļaut Ministru kabinetam noteikt arī citus, konkrētajai ārkārtējai situācijai nepieciešamus ierobežojumus un kompetenci, lai nodrošinātu valsts apdraudējuma, katastrofu vai to draudu novēršanu vai pārvarēšanu.
Ārkārtējās situācijas pasākumi jāveic tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams situācijas normalizēšanai, tas ir, tiem ir jābūt samērīgiem.

Ministru kabinetam būs atļauts ārkārtējo situāciju izsludināt uz noteiktu laiku, bet ne ilgāku par trīs mēnešiem, bet īpašas nepieciešamības gadījumā Ministru kabinetam būs tiesības pagarināt izsludināto ārkārtējo situāciju uz laiku, kas nav ilgāks vēl par trīs mēnešiem. Tai pašā laikā Ministru kabinetam lēmumu par ārkārtējo situāciju pirms noteiktā laika būs jāatceļ, tiklīdz valsts apdraudējums ir novērsts vai pārvarēts. Atkarībā no valsts apdraudējuma veida, tā intensitātes un rakstura, kā arī apdraudētās teritorijas lieluma izmaiņām Ministru kabinetam nekavējoties būs jāveic attiecīgas izmaiņas lēmumā par ārkārtējās situācijas izsludināšanu.

Vēl būtiski atzīmēt, ka ārkārtējās situācijas laikā pieņemtos iestāžu un amatpersonu lēmumus, kas tiks izdoti kā administratīvie akti un aizskar privātpersonu tiesības, izskatīs Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Šādu lēmumu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neapturēs to darbību. Par ārkārtējās situācijas laikā izdarītiem pārkāpumiem amatpersonas un citas personas būs saucamas pie kriminālās, administratīvās vai disciplinārās atbildības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Pieļauju, ka minētais likumprojekts un pavadošie normatīvie akti virzīsies uz priekšu pietiekami smagi, bet, manuprāt, tā pieņemšana ievērojami uzlabos tiesisko regulējumu attiecībā uz ārkārtējo situāciju.



Kopsavilkums

Jebkurā gadījumā šāds īpašs tiesiskais režīms - ārkārtējā situācija - ir tikai viens no instrumentiem, tiesa, galējiem, lai garantētu nacionālo drošību, kas ir viens no valsts pamatpienākumiem. Šo instrumentu kopā ar citiem nepieciešams izmantot samērīgi, efektīvi un mērķtiecīgi, sasniedzot cēlus mērķus sabiedrībai akceptējamā veidā. Vienlaikus jāatzīst, ka ar šo instrumentu ir iespējams nodarīt arī vēl lielāku ļaunumu nekā tas, kas jānovērš vai jālikvidē. Ar ārkārtējās situācijas izsludināšanu nevar aizstāt vāju politikas plānošanu un īstenošanu, menedžmentu un profesionalitāti.