Faktiski ārkārtējā situācija ir īpašs tiesisks režīms, kuru var izsludināt valsts apdraudējuma, katastrofu vai to draudu gadījumos, kā arī kritiska infrastruktūras apdraudējuma gadījumā, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība.

Nacionālās drošības likuma 22. panta pirmā daļa nosaka, ka atkarībā no valsts apdraudējuma veida, tā intensitātes un rakstura, kā arī apdraudētās teritorijas lieluma likumā noteiktajā kārtībā var izsludināt ārkārtējo situāciju, savukārt šā paša likuma 22. panta trešajā un piektajā daļā noteikts, ka ārkārtējo situāciju izsludina dabas katastrofu vai avāriju, epidēmiju, epizootiju, epifitotiju, sabiedrisko nekārtību, terorisma un bruņota konflikta gadījumos, ja būtiski apdraudēta sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošība. Ārkārtējās situācijas gadījumā var izsludināt mobilizāciju, lai risinātu ar nacionālo drošību un valsts aizsardzību saistītos uzdevumus, kā arī likvidētu ārkārtējo situāciju un tās sekas.

Vēlos uzsvērt, ka likumā noteiktajos gadījumos ārkārtējo situāciju Latvijā šobrīd izsludināt ir tiesības tikai Ministru kabinetam, kurš var lemt arī par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas un Eiropas Savienības dalībvalstu bruņoto spēku atbalsta nepieciešamību ārkārtējās situācijas laikā, kā arī valsts drošības un aizsardzības spēju pastiprināšanai miera laikā. Minēto nosaka Nacionālās drošības likuma 10. panta pirmās daļas 4. un 6. punkts.

Savukārt Civilās aizsardzības likuma 3. panta trešajā daļā noteikts: ja katastrofas mēroga dēļ ir nepieciešama juridisko un fizisko personu tiesību un brīvības ierobežošana, var izsludināt ārkārtējo situāciju. Ārkārtējā situācijā var izsludināt mobilizāciju glābšanas darbu nodrošināšanai un medicīniskās palīdzības sniegšanai iedzīvotājiem, kā arī katastrofas seku likvidēšanas neatliekamo pasākumu veikšanai.