dekoltē

Mamma pieprasa, lai pasūtu no ēstuves viņai porciju. Man līdz algai 60 eiro, lieka izšķērdība.
Galva plīst pušu.

nezinu kā jums, bet mani pilnīgi nesaista tās multi_kaut_kādās izstādes, kur izrāda klasiķu gleznas "multeņu" veidā. Origjināldarbus - lūdzu.
Bet nu tur tirgū Da Vinci.
Liekas tik banāli.
neesmu bijusi, bet ir viedoklis.
draudzene ar meitu gāja, ļoti paticis, un vēl arguments: "bet jauniešiem patīk", phhhh. baigā kvalitātes mēraukla.

uz to kriminālizrādi gan labprāt.

Ja tagad nomirstu, viss paliek mammai, tad mirst viņa, un viss paliek viņas dēlam, kas dzimis pirmajā laulībā.

Domāju, kam novēlēt savu mantojumu, neesmu izlēmusi.
Valstij vai sanariešiem – stulbi. samarieši jau paši aptin ap pirkstu večiņas.

no tvitera:
"Neatceros vairs, kurš modes metrs to teica, bet teksts bija apmēram šāda: "Bez šaubām leoparda raksts izskatās labi un ir ļoti stilīgs. Bet tikai vienā gadījumā. Ja vien tu pats esi leopards.""

Jaunas čības no galerijas,
Kur galeriste krāsainos, gaisīgos volānos atlaidusies
"Vismaz tīras", "nu, jā, nu, jā"
Tās jāieliek man maisiņā,
Bet kabatā tā nav
Ielikšu savējās
Novalkātajās.

Oi, man, tak, Ļohu atveda.

Eju es, vārdsakot, rāmā novakarē uz mazo māju pēc biešu zupas - bļodiņa, tur, karotīte. Pēkšņi, rūķis priekšnamā, es pat lāga sabīties nepaspēju, cik maigā balštelē uzrunāja, bet, cik noskaidroju, voobšeta nas četvera, viens no kuriem guļ mašīnā. Nu, tad, sootvetsvenno - krāšņi izkārtojās ciemakukuļa speķis ar baltmaizi pa kristāla šķīvi no viesistabas kumodes un lija šņabis, pie šāda, ta, gadījuma. Sēdināja mūs ar Ļohu blakus un visi priecājās par atkalsavienošanos, gan jau pat es, jo kā jau teicu, tas šnabis.

Manu konkrētu lokāciju bija atraduši čerez čerez citiem pilsētiņas N iemītniekiem, kas bija mani uz Ezerniekiem vizinājuši laikā, kad pieskatīju tur saimniecību. Bet, godīgi sakot, biju mērenā šokā un diezgan arī skāba, par tādu ta uz galvas uzgāzušamajamajamies ""laimi".

Atstāja man viņu, pati pa tuņķim jau arī pati piekritu, lai, uz pāris dienām.
Bet kā visam skaistajam, pat speķim uz dzimtas kristāla, arī šim mīlasstāstam nav skumjāku beigu kā esemeska, lai tā vairāk nedara un norimstas jele, jo, kas beidzies ar mandarīniem, tam tur arī jābeidzas.
Long storī šort, viņš tāds iegātņa tipāžs bez savām cigaretēm un grib ēst. Dzīvoklis pilsētiņā N gan viņam ir, tāpat kā darbs, kurā knapi turas, jo jādzer. Nu, tādā garā. Toreizīt vienu mēnesi nodzīvoju līdz attapu razkladu, nu tad arī- attiecīgi.

Saplīsa diaprojektors.
Sataisīju diaprojektoru - sajūgs slīdēja, tagad vairs neslīd - laika gaitā eļļa nokļuva nevietā. Konstrukcija tik vienkārša - kalpos vēl dekādēm.

Uzlabotais un saremontētais Пеленг 500АФ parādīja manus jaunos bradājumu diapozitīvus: ir OK, spēcīgi, viss notiek! Daudzi no jaunajiem hihidēliski simetriski spoguļotajiem kadriem atgādina Reverence - Inactive Theocracy albuma māksliņu, vidi. Tumši haosa tempļi, gaiteņi, nišas un simetriskas būtnes tur visur. Pareidolia. Iztēle. Smagvakars. Horror.
Dipus pavadīja Nordvargr - Pyrrhula plate - ļoti rituāli un gaļīgi industriāli tumšs Dark/Black Ambient (kā Black Metal savā piķa melnajā sūrumiņā), kas perfekti iemiesojās dipos. Kad kadrs ar dabu, ieskanas putniņu balsis. Pārslēdzu nākamo pure Industrial kadru un visa mehāniskā elle sāk klaugt, dzelt un gārgt! Gaisma tumsu rāda. Smagvakars.

Nesūdzos! Nudien nesūdzos

Brain-rot saķeršana un attīstība:
0) soctīkls un Instagram 1) selfijs; 2) ēdiena foto; 3) pārpapagailēšanās; 4) AI botpaļāvība; 4.20) zombijs vai automatons - kā nu paveicas; 5) nāve.

Granulu deficīts.

Kontrole ir sabiedrības veselības un tiesiskuma apziņas termometrs - kamēr vilcienā manu ikdienu rausta biļešu kontrole, tikmēr slimojam ar simpatizēšanu padomju garam un socotstojam. Kamēr iestāde vēršas pie cilvēka kā pret aizdomās turēto, tikmēr skaidri redzams, ka tiesiskums un domāšana sabiedrības līmenī pie mums ir diezgan zemā līmenī - sausajā atejā, noslaucīta ar Rīgas balsi.
Kamēr uzņēmumam šiem šķiet normāli raustīt 100 pasažierus, lai noķertu vienu nesamaksājušo, tikmēr ārā no cilpas netiekam... Algās kontrolei noteikti aiziet vairāk, nekā pretim tā salasa bezbiļetniekus, kas gopī labi, ja 3EUR stundā. Ekonomiski vispār šo represīvo aparātu atmaksājas uzturēt, vai tik bilance nav par sliktu šādai idejai? Kontrole kā minimums ir 2 cilvēki, kuru stundas likme pārsdzniedz pat vairākus bezbiļetniekus dienā.

Kontrole vilcienā pēdējā laikā ir teju katru dienu, izkretinē manu ikdienu - modina, izvelk no domām, jācilā novilktās drēbes un suņiem jāpasviež kauliņš pieprasītais. Ar aizkaitinājumu un traucējumu pārsvarā braukā normāls pilsonis, kas ir norēķinājies par saņemto pakalpojumu, jo piekrīt sabiedriskajam līgumam, morālei un principam. Ko dara tie, kam šāda izpratne nav dota un tās vietā ir mēslu pilna galva? Ar šiem ir kā šorīt:
- Kurp jūs ejat, stacijas ēka ir tur! Redzu kontroli trenkājam kādu vīrieti.
- Kā kur? Uz mājām! Atcērt vīrietis un netraucēts iet tālāk.
*kontrole nopūšas un noplāta rokas*, bet es pie sevis rēcu par svara kausiem, kas nosliecas totāli par labu noziedzībai, sistēmiskā līmenī.

Rezultāts:
Sabiedrība nokaitināta ar kaut kādu postpadomju ekonomiski iracionālu represiju - tiek tērēta nauda algām, bet bezbiļetniekam pohuj: kontrolei maksā pārāk maz, lai tā sāktu fiziski aizturēt cilvēkus, arī tiesības diez vai tai ir to darīt. Traucēt mentus par 3EUR biļeti arī stulbums totāls. Ar šo ir līdzīgi kā ar pretpirātisma pasākumiem videospēlēs - kaitina normālo cilvēku, bet pirāts - tam pohuj un vienmēr viņš uzvarēs, jo neuzlaužama koda nav. Un kontrole bez menta - impotenta. Bet mentu ekipāža jau desmitiem reižu pārsniegs biļešu cenu. Un tad vēl visa administratīvā aparāta kustināšana... Ārzemēs šo "zaudējumu" norij, nevis represē normijus.

Braukājot ar sabiedrisko ārzemēs, ne reizi nav nācies tādu otstoju redzēt - valstīs ar attīstītāku sabiedrību viss balstās uz uzticību un tiesisko paļāvību, uz godavārdu, nevis uz represijām un diskomfortu visiem.
Bet Latvijā? Nepietiek ar to, ka biļešu pārdevējs klimst pa vagonu apkārt kā maitu lija, individuāli katram prasot, vai izdevās reģistrēt biļeti, tad vēl kontrole tam pa virsu... Kāpēc tāds ikdienas jautājums vispār? Ar sistēmām viss dirsā, ja?! Nu, jā, nu jā... Kurš atbildīgs par strādājošiem biļešu skeneriem un datu apmaiņas sistēmām/ātrumiem? Atkal samaksāts par studentu ekseļiem ar hārdkodētu datu apmaiņu reizi pusstundā? Plānā galdiņa urbēj un tā pircēji, bet tirināsim pasažieri? Kāpēc tad vajadzīgi plāni urbtā galdiņa e-sarežģījumi, ja tāpat visiem uzmācas pa vagoniem klimstoša sērga? Ne šis, ne tas galā - tik vairāk jebļas visādos slāņos.


Kamēr šis nav mainīts apziņā, tikmēr ar to attīstību būs, kā būs - garantēti pēdējā no Baltijas valstīm, jo uz kolektīvu domu un labumu visiem - uz to letiņa prāts nevelkas, sociāli deģenerēts.

vai kāds cilvēks vispār reālajā dzīvē lieto izsaucienu "kas pie velna"?

Man tiešām šķiet, ka lāči nav pārāk interesanti dzīvnieki.

Auto starmešos šovakar dzirksteļoja sniegs

Epizode Nr. 666.9
Salec bars rotējošo durvju telpā, apstājas. Iesprostoti. Es skatos uz to maitu baru un gaidu, kad šiem pieleks, ka sensori redz cilvēku tuvu konstrukcijai un tāpēc vairs negriežas.
Laiks rit, bet neviens nereaģē, tupī bļa, bet stāvam arī mēs 2 cilvēki, esam lopu iesprostoti rotora otrajā, tukšajā pusē. Tupī un nekas nenotiek.
Tad spontāni iepisu ar kāju pa rotora daļu, kurai blakus stāv īblis un tupī vairāk par izcirstu pežu.
*bums*
- Paej nost no durvīm!
*sāk rotēt*
- Zajebaļi, bļa! Aizmirsis par svešinieci blakus, skaļi norūcu. Paspēja, sukas.


Epizode Nr. 666.8
Centrālās stacijas remonts, pienāk vilciens. Tā vietā, lai ļautu cilvēkiem izkāpt un iet, dārzeņu bars kā likums nostāsies priekšā - virzienā uz staciju, nevis otrādi. Tā vietā, lai stāvētu pie žoga un ļautu visiem izkāpt un tad ietu kāpt iekšā, tiek uz līdzenas vietas radīts korķis - cilvēki izejām priekšā, aizņēmuši lielāko daļu ietves. No vilciena kāpj ārā kādi trīs simti, pieturā labi, ja 70, bet laužas kaut kur zombiju bars, lai gan visi derētu sasēsties vienā vagonā - tur ir teju 500 sēdvietas uz visu vilcienu!

Homo ir, bet Sapiens - ņihuja. Pat tik elementārās lietās kā vides navigācija. Automatoni, ne cilvēki.

Šlāpins sāpina

Tu esi bite - tu redzi pasauli citādi, uztver citādi - pasaules uztveri veido maņas orgāni. Tu redzi polarizētu gaismu, izmanto to navigācijā.
Tu esi astoņkājis, redzi citādi, uztver citādi, vari maskēties absurdā līmenī - tava pasaule ir astoņkāja pasaule.
Tu esi Pēteris - tev dotas maņas, kādas dotas - elektromagnētisko spektru dots uztvert attiecīgajā diapazonā, kamēr bite redz citu daļu šī spektra.
Tu esi Jānis - tu fotografē ar polarizācijas filtru, caur kuru pasaule izskatās citāda, jo tu selektīvi izvēlies elektromagnētiskā spektra "vizuālās daļas" (tīri cilvēka definēts -cilvēkam) polarizāciju - tu caur instrumentu uztver pasauli citādi. Tevi ir ilgtermiņa atmiņa un personība.
Tu esi Miķelis - tu fotografē ar Infrasarkano filtru un ar to ieskaties elektromagnētiskā spektra daļā, kura ikdienā nav dota - pasauli tur uztver citādi. Tev ir Miķeļa personība.
Tu esi Līga - tev ir neiroloģiskas īpatnības vizuālā signāla apstrādē - tā mijiedarbojas ar dzirdes lietām un tu redzi skaņas. Tev ir sava personība un tu pasauli redzi caur Līgas prizmu, kas sakarā ar maņu sinestēziju, ir pavisam atšķirīga no "normālās", lai gan tu jūties pavisam normāli. ( Lasīt tālāk )
( Papildināts 19. janvārī rītā )
( Papildināts 19. janvāra dienā )

dzīvo Varšavā un varētu palīdzēt ar vienu ļoti svarīgu pirkumu? Tas nav i-veikals un nesūta uz Latviju.


Optyk Lokalnie
Jana Kazimierza 21, 01-248 Warszawa

Nokačāju Mulholland Drive.
Tad piegāju pie sava paštaisītā filmu, spēļu un mūzikas disku plaukta, kas glabā katru disku izolēti un horizontālā stāvoklī (nav optimāli ilgtermiņā, bet smuki ir gan) un secināju, ka šī filma man ir DVD formātā - ko tik jaunu neuzzināsi!

Ignorēšu nokačāto, uzlikšu uz galda Trinitron CRT, iesviedīšu DVD iekš 2. pleiša un paņemšu tā pulti rokās. Nē, ne jau džoistiku, bet to SEKSĪGO PULTI! Un caur SCART konektoru baudīšu citādu attēlu ar diezgan jaudīgu daudzkanālu skaņu caur pleiša optisko kabelīti un Yamaha resīveri, kas baro pārīti Dali 109 un pārīti modificētas RRR Dail (jā, lol!) prototipa tumbas kā aizmugures kanālus. Tās iešņauktas nāsī legāli un pirms objekta iznīcināšanas, kopā ar saliekamo sēdekļu rindu no KLAUSĪŠANĀS ISTABAS... Nav ideāli avoti aizmugurei, bet skaņas avots vismaz ir. Ir arī balzams saidkvestā.
Būs garšīgi un mani īstenībā nesatrauc, ka tā aizmirstas lietas. Ja aizmirstas, aizmirstas - ja par to uztraukties, tad tik anksītis nāks klāt. Beigu galā - pirkta pirms gadiem 20 un skatīta nav vismaz padsmit. Sanāk tāds foršs atklājums. Citos vārdos - fizisko mediju kolekcija ir laba lieta. Bez reklāmām, bez abonēšanas maksas un interneta savienojuma. Jo plašāka top, jo vairāk tajā var "atklāt". Protams, kritiski nežēlīga roka nepieciešama, lai turētu kolekciju tvirtu - tiek pirkts labais, sūdam vietas te nav.

Tā pati attieksme pret paša foto - saglabājam spēcīgo, no brāķa - mācamies. Arī skatītājs tā netiek nogurdināts, jo kvalitātes latiņa ir izklaidējoši augstā līmenī. Un pat pēc 2 stundu diapozitīvu seansa cilvēki nereti prasa turpināt, kas mani vienmēr pozitīvi pārsteidz, motivē. Par to - kosmosam pateicība! Jo kakai vieta ir bedrē.

Labas filmas tur man tajā plauktā! Nākamo varētu skatīties Tarkovska Stalker!

Kā vislabāk un ērtāk lejuplādēt visu savu cibu (ierakstus, ideāli, ja varētu arī komentārus)? Saprotu, ka ir iespēja lejuplādēt pa mēnešiem, bet tie ir vairāk kā 240 mēneši.