dekoltē

kāpēc visa pasaule šodien, jau sākot no pagājušās Latvijas dzimšanas dienas,
ir viena milzīga, neciešama huiņa,

viss un visi apriebušies, jātiekas ar cilvēkiem, kurus negribu redzēt,
bet tas viens pats, kuru gribu redzēt, izrādās negrib redzēt mani.

un šovakar divas reizes jāiet ciemos un jācep divi dažādi kēksi,
bļe, man pat cept neko negribās, vien iegrimt nomacošās mūzikas skaņās un rīt asaras apmēram tā, it kā man pašlaik būtu gadu sešpadsmit, un varētu slīkt izmisumā par to "cik vientuļa es jūtos un kā neviens mani nesaprot un kā man ,kā izrādās, nav neviena īsta draUga, tad, kad man to vajag... a-A-A!!"

Te maza labunakts mūziciņa

http://yy.lv/download.php?f=82181


ehh,... ..

„Vienvārdsakot, mākslas jēga ir meklēt Dievu cilvēkā. Ceļa meklēšanā cilvēkam. Es pilnīgi nepieņemu mūsdienu mākslu. Tas ir, mākslu vai kaut ko, kas pretendē tāda būt. Un tādēļ, ka tai trūkst garīguma. Tā no Dievišķās būtības meklējumiem pārvērtusies par metodes demonstrēšanu.” (Andrejs Tarkovskis, 1982.11.06.)

O, šīs nakts pārdomas.
Pirmkārt, tikko pabeidzu skatīties komunālā dzīvokļa biedru dotu filmu, sauktum Hard Candy (2005)(pieklājības pēc jānoskatās, jo jau lērumu citu filmu, kuras man iedotas, tā arī neskatos, tamdēļ ka labi zinu, ka tās neatbilst man aktuālām tēmām, plus, zinu , zinu, ka riskēju uzrauties tikt nolamāta par tādu kino snobu, kas tik šķirot mīl - tas sūds, šitas mēsls, un pēdējās desmitgades laikā labās uzņemtās filmas var uz abu roku pirkstiem saskaitīt, un tā joprojām....) bet nu lab.
Tā nu noskatos šo, amerikāņu, šķiet, morāli derdzīgo darinājumu,
lai piedod tie, kas varbūt iejūsminās, - nesaku, ka kritizēju bez info, kaut vai tā pati ideja, - kas tad īsti notiek,kādu sodot - un kā mēs varam zināt, pamatots ir šis sods, vai nav, - jebkurā gadījumā,
visai glumīgā,, nepievilcīgā manierē pasniegta amorāla doma - šajā gadījumā pat perfektais vizuālais komponējums neglāba no liela , trekna FAILED manās smadzenēs.

un tad, paskurbā niknumā, pieķeros beidzot, pie daiļrades psiholoģijas lielās esejas - noapaļojoties uz Tarkovska pusi - lai reiz saziepēt tās pakaļas, atvainojos par tiešumu, kas jau sen brēc pēc normāla, baudāmas domas kino salīdzinājuma. ( kaut gan, kas šiem par daļu - neba kas vairāk par profesori manus 12 lappušu garos dzejojumus, domājams, neizlasīs, ja vien kāds nepierunās uz nākamo konferenci aizbliezt, aš ja pagadījies pa kādai labai domai būs) bet nu lab.

Sāku es rakstīt,
un atceros vakardienas lielos priekus - savu labvēli, kas ar Alīnu Orlovu apveltīja manu mājokli, viešot tik vieglu svētlaimes izjūtu,
un te nenoturējos, un ak es, bezcerīgā, tā sapriecājusies, pat dr.lv iedomājos ielikt ( cerams ne pretlikumīgi) dažas no, manuprāt labākajām dziesmām no šīs dievietes, un tā -- ieeju vakarā paskatīties, kā cilvēki lejuplādē,......... un, kā jums šķiet.............. no 30 lasījumiem, neatrodu NEVIENU lejuplādi. NEVIENU PAŠU!!!

Un tad jau , protams, pacietības mērs bija sakrājies,
un vēl pirms miega atnācu jums vienkārši pasūdzēties, bet pirmkārt -- pabārstīties ar mīlestības apliecinājumiem ikvienam Cibiņam,
kas, lai vai ar kādu, lielāku vai mazāku, snobiskāku vai demokrātiskāku klātbūtni, tomēr vērš šo vietu īpašu, saprotamu, draudzīgu un tik atvieglojoši inteliģetu, ka pilnīgi dziedāt gribas par to domājot.

ar labu nakt,
tā te atvadās Žozē jaunkundze,.

esmu pārlaimīga!!

Šodien pēc ilgiem laikiem parādās kaut attāla, bet perspektīva darboties jomā, kas man tiešām patīk, plus - iespējas dabūt DARBU (!) ir tieši proporcionālas maniem rezultātiem un spējām , bet par tām, kā reiz, man nav īpašu šaubu. Tad nu, lūgtum, nākamo pusotru mēnesi domāju centīgi apmeklēt sagatavošanas kursus.

Un no šitādiem priekiem man gribas apkampt vai visus savus 20 kvadrātmetru apartamentus!
Sen jau domāju, ka vajadzētu uzrakstīt kādas pāris esejas pašai priekš sevis - par izbijušām mājvietām,
nu šodien aiz prieka nezinu kur likties -- tik mājīgi man šķiet caur žalūzijām sašķeltie, spožie saules stari,
un pretējās mājas pagalms, gar kuru, no šodien ceturtā stāva, ir tik tuvu mākoņi, ka dažreiz es aizsēžos vienkārši blenzdama tajos un baudīdama spožo gaismu .
Un visi glīti samētātie, zilie spilveni, kaudzē man uzsauc labrīt,
gaismas spēlējas uz palodzes,kas piekrauta dažādām krāsainām lietām - papīru kastīti,ar sajauktiem rozātiem, gaišzaļiem un rūtianiem papīriem un sudraba follija bumbu pa vidu, kādu laškrāsas indiešu tējas kārbu, virs kuras flomasteru trauks ar lillā dzijas kamolu, un blakus tiem, vēl divi kamoli, un tamboradata ar šķērēm glīti stāv, tad medus trauks, mana nobružātā Bībele, tumši zilais maks ar nagu knaiblītēm,
un aiz tā visa, starp logiem noliktās pudeles formas - viena dzelteni zaļa, otra matēta un balta, caur kurām nevaldāmi laužas gaisma, metot lokus un sienas.

o, kā es mīlu ŠĀDAS dienas!!

Baigi gribas arī noķert to tēlainību, nu, zini, tādu tēlainību, kur nerunā vienkārši par gudrām lietām un dažādām lielākām un mazākām jēgām, kas arī ir svarīgi - bet galu galā izdara to visu ar glanci. Vai vismaz ar savu īpašu tonējumu. vai vismaz ar faktūru un atmosfēru.
Nosaucot lietas neīstajos vārdos, kas lietām tomēr ļoti labi piestāv.

Te tādus arhīvus uzrakņāt nav grūti,
daudz grūtāk noķert to tēlainību, kura, kā jau teicu, nekad nevar tikt sasniegta pilnībā.

un vispār, arī tāda kā dilemma. Lai gan jau pieminēta un lai gan jau pasen.
Skan apmēram tā - ja izvēlies normālu, baudāmu dzīvi, kas tīra no vājprātam līdzīgām emociju lēkmēm, mikrotraumu pārvēršanai taifūnos un asaru liešanai kā gaišos vasaras rītos, tā tiešām sūdīgās, dubļainos , plančkainos rudens vakaros,
tad vari atvadīties no daiļrades vieglajiem glāstiem,
un vari apmēram sev prātā ieskicēt, ka turpmāk, lai uzradītu kaut ko citu, izņemot Tiramisu, ābolu strūdeli ar valriekstiem nu vai vispār, jebkādu ēdienu, vai rokdarbu, vai tamlīdzīgi, - tad tev būs izciest zināmas mokas, un , pirmkārt, ceļu cauri tūkstošiem sākotnējo prātu anestezējošo loģisko domu, kuras ikdienā kalpo kā tavs darbarīks.
nu te tā dilemma,

radīšanas aktu trauslums kaut kā ļoti kontrastē ar loģisko saprātu.

Un kas to vispār būtu domājis, ka es pati kaut kad sūdzēšos par loģiskā saprāta uzbāzīgumu.
Bet var jau būt ir tā, ka zāle patiešām ir zaļāka otrā pusē.

Bet varbūt vēl tā, ka galu galā kāda dzīves uzskats savā sarežģītajā izpausmē, pēc būtības ir tik vienkāršs, ka smalkos vārdos tam nemaz nav vietas.
ticību, cerību, mīlestību - es domāju.

Piemēram,

Joprojām ļoti gaidu sniegu.

Un domāju par to, ka Roalds Dāls bijis dziļi reliģiozs rakstnieks,ne tikai Čārlija un Šokolādes Fabrikas ietvaros, Danijs Elfmans savukārt - izcili jutīgs komponists, kas man katru gadu ap šādu laiku, un vēl vēlāk , dziļāk ziemā - atnes to īpašo, dažbrīd vien notveramo saldkaislo noskaņu par pārdabiskajām lietām, kas paslēpušās sniegpārslās, bet ne tikai. Mistisko izjūtu par to, ka pasaulē pilnīgi visas lietas ir cieši saistītas cita ar citu, un teorijas par to, kā mana nopūta var atnest taifūnu nākamgad, otrā zemeslodes pusē.

Tas viss, protams, varētu būt arī tīrie nieki,
 bet pirms brīža pa durvīm pavadītais Mīļais, (un man ir tā mazliet vainīgā izjūta, ka svētdienu izvēlējāmies vienkārši pavadīt gultā, baudot viens otru un gremdējoties dažādās sarunās it kā pat par neko, par pagātni, cik nu subjektīvais var būt svarīgs cilvēkam, kurš ļoti kādu mīl,)

 Un, lai cik tas neskanētu vienkārši -- te laikam ir mazliet no tās izjūtas, ko Tolstojs , neskaitāmas reizes pārrakstot pirmās rindkopas Annai Kareņinai, nosauca, nedaudz pārfrāzējot - par visu laimīgo attiecību laimes vienādo izpausmi, bet nelaimīgo - tik dažādajām nelaimju ekspresijām.

 Labā ziņa ir tā, ka mēs atrodamies laimīgajā pusē,
bet sliktā ziņa - ka no laimīgās puses ir ārkārtīgi grūti aprakstīt svarīgās lietas, neiekrītot banalitātēs.
Paliek iespaids, ka šeit tradicionālais dzejnieku gadījums - vērtīgās lietas rodas tikai no ciešanām, neatbildētām jūtām, pārtrauktām mīlestībām, un tā joprojām. Taču gadās, ka cilvēks galu galā uzsāk dažādus briešanas procesus, tajā skaitā apzinoties - ka tieši uzticīgas, monogāmas, tik trausli jutīgas, bet reizē ārkārtīgi reibinošas un spēcīgas attiecības - ir veselības pazīme.. miers, prieks, piepildījums. Vārdi, kas izklausās nobružāti, un tomēr - pie tiem nokļuvušiem ( vismaz kā es bieži secinu) - ir izvēle - mesties baudījumā un vienkārši ļauties mīlestībai, klusējot, vai arī - censties pastāstīt ekstra svarīgo iepriekšējās formās, kas noved pie neveiklības sajūtas - nu, tādas neveiklības, kad tev sāk šķist, ka neesi pateicis visu pietiekami labi. Laikam mīlestība ir pārāk liela, lai cilvēks pienācīgi spētu izsekot tās šķietamo līdzību satriecošajām niansēm.

Charlie Declines no minētās filmas soundtrack:

http://yy.lv/download.php?f=80937


Lai jums pārdabiska svētdienas novakare, mīļie draugi. sen nebiju uzrakstījusi neko, bet te... šķiet, tāds mīlestības klusums.
Es pacentīšos laboties,
bet līdz tam................ joprojām ļoti gaidu sniegu.

Un varbūt, tas atnāks jau šonakt..

Man šorīt šķiet, ka mīlestība mūs nogludina..

Mani mīļie, mani neredzamie draugi...
Ak, es taču neesmu bijusi šeit precīzi tik ilgi, lai, neticamā kārtā, būtu aizmirsusi kā varēja veikt ierakstus ( tomēr problēmu drīz labojām, nav preoblēmas)
-un kā atnāku, tā pirmais sentiments klāt.

Ak tā un šitā - bet pirms dažiem mēnešiem bija pavisam citāda dzīve, tā izliekas,
nu, ne jau ta, ka PAVISAM citāda, bet vismaz - savādāka..nepilnāka, mazliet mierīgāka.

Lasu šeit, kas kuram, kādi mēs lielākā daļa, saspiesti vakuumašīnās, ekonomēšānas maratonos,
un es sēžu un domāju, pie joda, kaut vai man šõdien nācās asaras sarīt atpakaļ ar varu,
es netaisos padoties šim spiedošajam brēčošajam absurdo uzdevumu laikam,
netaisos salūzt zem kā tāda, ka vienā dienā tev jāuzzin, ka ne tikai jaunais potenciālais darbs veicams nereālos termiņos (kombinācijā ar puspabeigtu kursadarbu un semestra noslēgumu augstskolā tik tiešam nereālos), un jāmeklē vēl jauni un jauni varaanti, bet arī, ka no pašreizējās darbavietas esmu visbeidzot laimīgi, ar mēneša termiņu atsvabināta, un laika nav pat sēdēt un sevi tā kārtīgi pažēlot, un paraudāt spilvenā -e-he-hjei, un pagulēt vannā, kā filmās, ar galvu zem ūdens, nu - kā tad,kad cilvēki parasti ir nopietnās problēmās, jo vaig tik skriet un risināt, gaidīt tikšanās, skraidīt pa bibliotekām un pansionātiem,

mīļie.
Tad es paskatījos vecos ierakstus,
un pasmaidīju, pie sevis.
Te jau vienīgā vieta, kur veikt pašanalīzi , zinot - ka tas nekādi neliecina par egoismu.
(Atklāt dvēseles sāpi, nevienam nereklamējot, tā, ziniet, tā esmu es un us un ES, un jums mani būs klausīt! un brēkt man līdzi kāmaniem draugiem! un, kā reiz izteicās kāds mans paziņā- jums būs plēst pakaļas..lai mani pasaudzētu un pažēlotu. NE-e. nu tā. Ne tāda es esmu.)
un tad es padomāju - klau, tev daudz vēl jāmācās.
Kaut vai tas, kā pamanīt, ka tad, kad tev blakus ir īstais cilvēks (kura dēļ, patiesīā te nebiju tik ilgi rādījusies, nu, kamēr lietas noskaidrojas, dienu pēc dienas, un pēc dienas, un..) - ka varbūt arī tas ir tik milzīgi daudz, ka to vajag ņemt palīgā? Nu, es nezinu - pasūdzēt bēdas, paklusēt kopā kādu brīdi,bet vairāk par visu - pieglaust galvu viņa siltajām krūtīm, smaržot vīrieša smaržu ( pēc kuras es agrāk tik ārkārtīgi ilgojos un tiecos.,) un ļauties, lai manu seju glāsta mīlošās rokas,
kurām arī savu problēmu gana, bet ja nu - dalīta bēda tiešām izrādās pusbēda?
šķiet, vēl neesmu pieradusi.., nu ne pavisam ne..
pie tuvuma, pie sadraudzības, pie - Lielas Mīlestības..

"Tev nav jābūt gudram, lai Man patiktu,
Viss kas tev jādara - jāvēlas Mani mīlēt,
Vienkārši runā ar Mani kā ar kādu, kas mīlams.

Vai ir kādi cilvēki, par kuriem tu vēlies lūgt?Tad saki viņi vārdus Man, un jautā cik vien tev tīk. Es Esmu dāsns un zinu ikkatra vajadzības, bet es vēlos lai tu parādītu savu mīlestību kā pret citiem , tā arī pret Mani - uzticoties, jo Es zinu to, kas patiesi labs un vajadzīgs.

Runā arī par nabagajiem, par slimajiem un grēciniekiem, un,ja esi zaudējis draudzību vai pieķeršanos kādam - pastāsti Man arī par to.

Ja ir kas tāds, ko tu vēlies savai dvēselei?
Ja vēlies, vari sastādīt sarakstu ar visām šīm vajadzībām, un tad nākt , izteikt to Man. Pastāstīt visu, par ko jūties vainīgs.
Es pieņemšu to, un piedošu pākāpumus.

Vienkārši stāsti man par savu lepnību un patmīlību, zemiskumu un slinkumu - Es tevi mīlu nebaidzami, par spīti tam visam. Nekaunies - ir daudz svēto, kam piemitušas tās pašas vainas , kas tev, bet viņi Mani lūguši, un soli pa solim, Es esmu labojis viņu vainas.

Nekaunies lūgt arī pēc miesas un gara svētības -pēc veselības, atmiņas, panākumiem. Es spēju dot visu, un vienmēr dodu visu nepieciešamo lai darītu dvēseles šķīstākas tiem , kas patiesi to vēlas.

Kas ir tas, ko tu vēlies šodien?Pastāsti par saviem plāniem, jo Es vēlos tev darīt labu. Vai ir kāds, kam tu vēlies darīt labu? Ko Es varu darīt viņu labā?

Un vai gan tu nevēlies kaut ko paveikt arī Manā labā? Vai nevēlies izdarīt mazliet laba savu draugu dvēselēm, kas varbūt ir Mani aizmirsuši? pastāsti Man savas neveiksmes, un Es parādīšu to cēloņus. Par ko tu straucies? Kas tevi sāpinājis? Pastāsti Man par to, un piedod šiem cilvēkiem, un Es tevi svētīšu.

Vai arī Tu baidies no kaut kā? Vai tevi ir kādas mokošas, neizprotamas bailes? Uztici sevi Man. Es Esmu šeit. Es tevi nepametīšu.

Vai tev trūkst prieku ko Man darīt zināmus? Kādēļ tu nedalies arī savos priekos ar mani? Saki, kas labs atgadījies kopš vakardienas lai tevi priecētu un atvieglotu. Lai kas arī tas nebūtu bijis liels vai mazs,- Es to biju sagatavojis. Parādi Man savu pateicību un pateicies Man.

Vai kārdinājumi smagi klājas pār tevi? Kārdinājumi vienmēr nes augļus traucējot tava gara mieru. Lūdz Man, un Es tev palīdzēšu tos uzvarēt.

Labi, bet tagad ej.. Ķeries pie saviem darbiem vai vaļaspriekiem.
Centies būt klusāks, pazemīgāks, pakļāvīgāks, laipnāks,
un atkal atgriezies pie Manis atnesot arvien uzticīgāku sirdi.
Rītdienai Man ir atkal jaunas svētības..."

redz,pavisam vienkārši un savādi tas izklausās,
bet dažas nedēļas atpakaļ vēl sestdienā strādājot un redzot kā galerijā atkal viss piejaukts un ar lietu un putekļiem pieputējis, bet žēlojot arī savu laiku, un apzinoties ka par istabenes darbu nevienam piemaksāts netiek, es tā...kaunīgi centos izberzt nedaudzās telpas, domājot lai nu tik kāds neatnāk un cilvēkiem nav savādi runāt ar kādu, kurš viņiem stāsta kāds rāmis labāk piestāvētu tam vai šīm darbam,bet kas pirms brīža šrubēja grīdu..,

taču pēdējo nedēļu laikā šis tas manā attieksmē izskatās mainījies - atceroties kādu, ja nemaldos budisma vai daoisma
domu par to,
ka ja cilvēks jūtas nēērti un kaunas darīt "sevis necienīgu" darbu - tad īstenībā tieši pats cilvēks ir tas, kas nebūtu cienīgs šo darbu saņemt,

sapratu, ka mazgāšu un uzkopšu telpu cēli,
nesteidzīgi un rūpīgi,- tādēļ, ka tā ir pareizi,un tieši tā arī tam jābūt,
un tādēļ ka principā iedzīvinot gadsimtiem (!) vecus paradumus, varbūt pat tos varētu nosaukt par tikumiem,
un arī tādēļ, ka viss uzkopšanas process iespējams ietver sevī kādu dziļi iešifrētu simbolisku jēgu - redziet - tātad kaut kur dziļi mūsos paslēpta gandrīz vai kosmiska ideja par to, kas ir varētu būt patiesi vērtīgs un svētīgs - vispārēja saprātīgas sakārtotības un skaidrības ideja,
kas nav tikai telpa-putekļi- nelieli dubļu pleķi-uzsilis gaiss,

bet gan - cilvēks, kas nācis no vispārējas kārtības,
un tiecas atkal atpakaļ tur, kur lietas ir daudz sakārtotākas nekā šajā utilitarizētajā pasaulē,
kurā smalkam pilsētniekam neklājas paņemt rokā spaini, birsti un šaupeli,
un izturēties pret cilvēkiem pārak draudzīgi,
savādāk varētu rasties iespaids, ka viņš ir pilnīgs nejēga, pazaudējis savas ambīcijas un principā, nedod Dievs, varbūt patiešām nav noskaņots pārdot savu dvēseli tikai par to, lai iepatiktos absolūti visiem..


nu ja,
bet tās jau tādas ikdienišķas ķeršanās pie augstām lietām,
var jau būt ka sajukusi spriedelēju,

skaidrs nu,
izklausās dumji,

bet pat man ar savu mūžīgo smaidu:)
nu beidzot ir uzklupusi sliktā mēnessfāze,
un maniem draugiem uzklupusi, un arī labākajiem paziņām.
Un negribas pat neko rakstīt, bet te vakardienas galvassāpes velkas līdzi pat ar visām tabletēm viņas par tām tik pasmejas un neļauj izgulēties,un gulta no rīta ir kā mīksta, zila eksplozija, kas blāvo atverot aizkarus bezkrāsainā sniega aukstajiem stariem,

smuki jau smuki es te izrunajos pēdējās dienās par Tomas Mērton kontemplācijām un iekšējā miera meklējumiem,
bet izskatās ka praksē māku aš šādi čīkstēt un uzrakstīt viesiem pēc kārtas tā, ka pārpratumi vien rodas,
samudžinātas attiecības kaut kā veidojas - redziet,
vakar es sapratu kādēļ tad man tik mīļš un dārgs mans kīnodraugs,
redz jo viņš taču bija radījis (laikam jau ilūziju), ka kādam ir interesanti dalīties visos manos prātojumus un rakstījumos,ka kāds nenogurst tik ļoti kāpārējie un ka kādam domu gaita virzās manējai paralēli, papildinoši un tajoprojām,
un, jā, tā vietā lai es teiktu, tā, mans mīļais kīnodraugs, lūdzu, runajam tikai par kīno, es nevienā citā pat ne vismazākajā no Tavam personīgajām niansēm nejaukšos,
es ņemu un samuldu par kontemplācijām, sevis noliegumiem, un jēgas meklējumiem, par hipotētiskiem jautājumiem kā būtu ja būtu,
Un viņš jau atbild,nu, jā, jo kas gan teologam atliek cits kā runāt par šīm tēmām,un viss jau būtu labi,
ja tikai katras nākamās vēstules galā kaut kas atkal nebūtu mazliet ne tā - vai nu es par daudz aušojos, safantazējos, pārkāpju skarbo likumu robežas, kas nav loģiskas un pārdroša izrunāšanās dažreiz,

un kas pats dumjākais pašlaik izskatās,
vainoju sevi ka rakstu muļķības, kamēr tā.vienkārši esmu es,
un droši vien problēma kas te tagad presingo ir fakta, ka vienkāršī mēs esam no pārāk dažādiem zemes galiem lai vispār spētu sarunēties ik pēc brīža viens otru netieši neaizvainojot,

īsāk sakot, atstojs kaut kāds nolādēts, pilnīgs,

tak tajos jūsu testu saitos man tikko pateica, ka es esot īriss,
a bet no lillā tā mana mīļākā,
jēi,jei,

http://www.blogthings.com/whatcolorpurpleareyouquiz/results/?result=Iris

kas vēl neesat paskatījušies pa logu,
un metušies laukā lai dejotu ar sniegpārslām,
pēkšņi attaptos, ka šī tik tiešām ir skaistākā diena šajā ziemā,
un tā piedienas visiem tiem, kas nav aizņēmti, doties uz Arkādijparku, vai Vērmanīti vai Operas parku, vai jebkādu citu parku griezties ar sniegpārslām, smaidīt, draudzēties, priecāties un ļauties viņu maigajiem pieskārieniem,

ak,
un to izdarīju arī es, visu ceļu līdz darbam nosmaidot un kā neprātīga veroties tikai sniegā, kas tik milzīgs un skaists pieglaudās maniem vaigiem un matiem,un , un unn.....................joprojām sveicina mani un smejas laukā pa durvju šķirbu,kuru es atstāju vaļā, lai labāk varētu priecāties par šõ dienu..
:):):):)

spēlēt ir tik sasodīti savādi - es taču varētu paralēli sarunāties ar visu pasaules valstu lieliskajiem bekgemona spēlmaņiem,
bet tā vietāv iņi piedāvā tik debīlus tekstus, kas arī ir defaults ārpus kā cita es nevaru ierakstīt neko,
bļin,
bet ja nu man šķiet forši ka vēl kādam šajā pašā stundā ienācis prātā spēlēt bekgemonu, un es gribu aprunāties,

tā vietā man nācās uzlikt smaidiņu,
kas izteica visu manu emociju gammu, un tad viņš man pretī atbildēja veselus divus smaidiņus.

tādi lūk bekgemona komunikācija..

ir,
ka kāds varētu izgudrot kafiju ar tējas smaržu.

Tikko piešļūcot savai kafijkrūzei pieliekamajā, sapratu, ka tā piesūkusies ar zaļās tējas smaržu no blakus tējas kastītes,
un teikšu tā- smaržoja daudzkārt labāk nekā parasta kafija ar pienu,

a,un vēl,
lai arīes te pirmiņnostāstīju par Pillow Book,
šobrīd gan mani kā trakoti nes pie kompja un skatīties Uccellaci e Uccellini,
ar visiem skaistajiem itāļu aktieriem un jaukajiem dejas meldiņīm,cilveku balsīs runājošiem putniem un putnu balsīs runājošiem cilvēkiem,
un ka vispār es drausmīgi mīlu Pazolīni, taisni nemērīgi.

traki traki TRAKI!!
:):):):)

lūk, par šo te satriecošo ,



pirms brīža klīstot interneta plašumos izlasīju vienu fascineiting piezemētu blog-postu, kurā, būtībā,
viena no manām pašlaik visu laiku smalkākajām, iecienītākajām filmām tika aprakstīta kā, "īstenībā jau parasta deviņdesmito stila TV filma ar erotikas piesitienu, āzijas savdabīgo atmosfēru, un dažām trakām idejām."

un tas man lika tīri fifīgi aizdomāties.

- ā un vēl, ja kāds pēkšņī zin, vai pastās Pillow Book skaņu celiņš?? jo šīs melodijas nu ir akurāt vājprātīgi smeldzīgas, un ik pēc pārdienas kāda no pamatmotīviem ieskrien prātā un neiet laukā, un tad moka mani, un es tik skandinu pie sevis klusībā, gremdējoties traģikā - kādu var radīt tikai nāvīgas kaislības uzjundīts neprāts..

man šķiet,ka esmu tik milzīga veiksminiece..

nezin kā to citādāk nosaukt,
tāda vai šāda,bet kad es te pa savu darbvietu pārvietojos mazliet piesitot papēdīšus, tādā sievišķīgā atturīgā paskatā,
un kolēģiem savas ikdienas problēmas, un zināmas paaudžu atšķirības dēļ es īpaši ar viņiem arī nekontaktēju pārak daudz,tikai nejauši dzirdu un pasmejos pie sevis,
bet visumā..kad es tā smaidīdama, ar svilstošiem vaigiem, mierīga un klusa apsēžos pie sava meila,
un sāku prātot kā tad tagad iesākt, ko pavisam jauku un piemīlīgu,

un pašķielēju pagātnē - tur tādu skatu ne mazums,
saskaitu visas brīvības un prieka izjūtas, kuras dienu no dienas parasti piedzīvoju,
it kā sasaistoties ar citiem tādos veidos, kādos tas iekļaujas manās vīzijās un plānos,
bet tajā pašā laikā vienmēr no visiem esot tādā atstaumā, kas saglabā manu brīvību un plašu iespēju izvēlēties īstos cilvēkus un īstās lietas,

savādāk kā par brīnišķīgu veiksmi to nemaz nevar nosaukt.
Pat ja tas viss notiktu tikai manā galvā.. bet jo lielsikāk, ka es spilgti apzinos - tā ir realitāte,

- kamēr mēs te ar cilvēkiem pļāpājam lieliski un kaismīgi par dažādām nopietnām interesantām lietām, tikām viss iet savu patīkamo kontrolējamo gaitu.
Taču tikko mums rodas iespēja cilvēku kaut vai neilgi sastapt, pavadot kādu laiku kopā,
ne obligāti jānotiek tik banāli, ka priekšstats tiek sagrauts, cilveks izrādās pieviļ mūsu cerības (aiJ, it kā mēs cits cita priekam būtu radīti, un būtu atbildīgi par otru vilšanos, un vispār kāman riebj šī vilšanās sajūta.....)

a BET NE!
dažreiz mēs nevis viļamies,
bet saprotam - šis cilvēks tiešām ir īpašs,

tikai - ar to mirkli aizsākas pavisam savādāks stāsts,
jo līdzko mēs esam pat pavisam mazliet iepazinuši, izjutuši, kaut ko pārrunājuši kaut ko sastrādājuši - šis stāsts kļūst personiskāks,
un ko tad, ja vienu brīd es aptveru, ka tas viss vairs nav viegli caurspīdīgs priekškars, aiz kura stāvošais mani neskar un neietekmē,

bet gan - ja man ir vismaz dažas lietas, kuras es varētu pateikt,
taču ne velna es nezinu ko man uz tam varētu atbildēt,
un ko tad, ja es ..būtu gatava sazin ko izdarīt lai tikai redzētu kā viņš smaida......
(un pat ne tikai tādēļ,ka smaidīt viņam tik ļoti piestāv,
bet arī vienkāršais iemesls - šķiet it kā uz mirkli man būtu izdevies cilvēku patiešām izvilkt no nospiedošās ikdienas un padarīt mazliet dzīvāku un īstāku, nekā bez šī smaida..)

šodien sapratu,ka šahs patiesībā ir viena seksīga spēle,
jo tur taču figūras nevis sit, bet gan *ŅEM..........

- nu paskatieties paši, piemēram:

"Karalis, dāma, tornis, laidnis un zirdziņš ņem pretinieka figūras tāpat kā iet. Turpretī bandinieks pretinieka figūras neņem tāpat kā iet: tas ņem uz priekšu pa diagonāli,.."
savukārt "noteikums - "ņemšana garāmejot" attiecas tikai uz bandiniekiem. Jāatceras, ka ņemšana garāmejot var notikt tikai tūlīt, atbildot uz bandinieka dubultsoli. Vēlāk šīs tiesības zūd."

un tā tālāk...LĪKSMI!!!!
:):)