dekoltē

Mani mīļie, mani neredzamie draugi...
Ak, es taču neesmu bijusi šeit precīzi tik ilgi, lai, neticamā kārtā, būtu aizmirsusi kā varēja veikt ierakstus ( tomēr problēmu drīz labojām, nav preoblēmas)
-un kā atnāku, tā pirmais sentiments klāt.

Ak tā un šitā - bet pirms dažiem mēnešiem bija pavisam citāda dzīve, tā izliekas,
nu, ne jau ta, ka PAVISAM citāda, bet vismaz - savādāka..nepilnāka, mazliet mierīgāka.

Lasu šeit, kas kuram, kādi mēs lielākā daļa, saspiesti vakuumašīnās, ekonomēšānas maratonos,
un es sēžu un domāju, pie joda, kaut vai man šõdien nācās asaras sarīt atpakaļ ar varu,
es netaisos padoties šim spiedošajam brēčošajam absurdo uzdevumu laikam,
netaisos salūzt zem kā tāda, ka vienā dienā tev jāuzzin, ka ne tikai jaunais potenciālais darbs veicams nereālos termiņos (kombinācijā ar puspabeigtu kursadarbu un semestra noslēgumu augstskolā tik tiešam nereālos), un jāmeklē vēl jauni un jauni varaanti, bet arī, ka no pašreizējās darbavietas esmu visbeidzot laimīgi, ar mēneša termiņu atsvabināta, un laika nav pat sēdēt un sevi tā kārtīgi pažēlot, un paraudāt spilvenā -e-he-hjei, un pagulēt vannā, kā filmās, ar galvu zem ūdens, nu - kā tad,kad cilvēki parasti ir nopietnās problēmās, jo vaig tik skriet un risināt, gaidīt tikšanās, skraidīt pa bibliotekām un pansionātiem,

mīļie.
Tad es paskatījos vecos ierakstus,
un pasmaidīju, pie sevis.
Te jau vienīgā vieta, kur veikt pašanalīzi , zinot - ka tas nekādi neliecina par egoismu.
(Atklāt dvēseles sāpi, nevienam nereklamējot, tā, ziniet, tā esmu es un us un ES, un jums mani būs klausīt! un brēkt man līdzi kāmaniem draugiem! un, kā reiz izteicās kāds mans paziņā- jums būs plēst pakaļas..lai mani pasaudzētu un pažēlotu. NE-e. nu tā. Ne tāda es esmu.)
un tad es padomāju - klau, tev daudz vēl jāmācās.
Kaut vai tas, kā pamanīt, ka tad, kad tev blakus ir īstais cilvēks (kura dēļ, patiesīā te nebiju tik ilgi rādījusies, nu, kamēr lietas noskaidrojas, dienu pēc dienas, un pēc dienas, un..) - ka varbūt arī tas ir tik milzīgi daudz, ka to vajag ņemt palīgā? Nu, es nezinu - pasūdzēt bēdas, paklusēt kopā kādu brīdi,bet vairāk par visu - pieglaust galvu viņa siltajām krūtīm, smaržot vīrieša smaržu ( pēc kuras es agrāk tik ārkārtīgi ilgojos un tiecos.,) un ļauties, lai manu seju glāsta mīlošās rokas,
kurām arī savu problēmu gana, bet ja nu - dalīta bēda tiešām izrādās pusbēda?
šķiet, vēl neesmu pieradusi.., nu ne pavisam ne..
pie tuvuma, pie sadraudzības, pie - Lielas Mīlestības..