piemēram,
Posted on 2009.11.02 at 00:26Current Music: The Cinematic Orchestra, - Motion&Every Day
Baigi gribas arī noķert to tēlainību, nu, zini, tādu tēlainību, kur nerunā vienkārši par gudrām lietām un dažādām lielākām un mazākām jēgām, kas arī ir svarīgi - bet galu galā izdara to visu ar glanci. Vai vismaz ar savu īpašu tonējumu. vai vismaz ar faktūru un atmosfēru.
Nosaucot lietas neīstajos vārdos, kas lietām tomēr ļoti labi piestāv.
Te tādus arhīvus uzrakņāt nav grūti,
daudz grūtāk noķert to tēlainību, kura, kā jau teicu, nekad nevar tikt sasniegta pilnībā.
un vispār, arī tāda kā dilemma. Lai gan jau pieminēta un lai gan jau pasen.
Skan apmēram tā - ja izvēlies normālu, baudāmu dzīvi, kas tīra no vājprātam līdzīgām emociju lēkmēm, mikrotraumu pārvēršanai taifūnos un asaru liešanai kā gaišos vasaras rītos, tā tiešām sūdīgās, dubļainos , plančkainos rudens vakaros,
tad vari atvadīties no daiļrades vieglajiem glāstiem,
un vari apmēram sev prātā ieskicēt, ka turpmāk, lai uzradītu kaut ko citu, izņemot Tiramisu, ābolu strūdeli ar valriekstiem nu vai vispār, jebkādu ēdienu, vai rokdarbu, vai tamlīdzīgi, - tad tev būs izciest zināmas mokas, un , pirmkārt, ceļu cauri tūkstošiem sākotnējo prātu anestezējošo loģisko domu, kuras ikdienā kalpo kā tavs darbarīks.
nu te tā dilemma,
radīšanas aktu trauslums kaut kā ļoti kontrastē ar loģisko saprātu.
Un kas to vispār būtu domājis, ka es pati kaut kad sūdzēšos par loģiskā saprāta uzbāzīgumu.
Bet var jau būt ir tā, ka zāle patiešām ir zaļāka otrā pusē.
Bet varbūt vēl tā, ka galu galā kāda dzīves uzskats savā sarežģītajā izpausmē, pēc būtības ir tik vienkāršs, ka smalkos vārdos tam nemaz nav vietas.
ticību, cerību, mīlestību - es domāju.
Piemēram,
Nosaucot lietas neīstajos vārdos, kas lietām tomēr ļoti labi piestāv.
Te tādus arhīvus uzrakņāt nav grūti,
daudz grūtāk noķert to tēlainību, kura, kā jau teicu, nekad nevar tikt sasniegta pilnībā.
un vispār, arī tāda kā dilemma. Lai gan jau pieminēta un lai gan jau pasen.
Skan apmēram tā - ja izvēlies normālu, baudāmu dzīvi, kas tīra no vājprātam līdzīgām emociju lēkmēm, mikrotraumu pārvēršanai taifūnos un asaru liešanai kā gaišos vasaras rītos, tā tiešām sūdīgās, dubļainos , plančkainos rudens vakaros,
tad vari atvadīties no daiļrades vieglajiem glāstiem,
un vari apmēram sev prātā ieskicēt, ka turpmāk, lai uzradītu kaut ko citu, izņemot Tiramisu, ābolu strūdeli ar valriekstiem nu vai vispār, jebkādu ēdienu, vai rokdarbu, vai tamlīdzīgi, - tad tev būs izciest zināmas mokas, un , pirmkārt, ceļu cauri tūkstošiem sākotnējo prātu anestezējošo loģisko domu, kuras ikdienā kalpo kā tavs darbarīks.
nu te tā dilemma,
radīšanas aktu trauslums kaut kā ļoti kontrastē ar loģisko saprātu.
Un kas to vispār būtu domājis, ka es pati kaut kad sūdzēšos par loģiskā saprāta uzbāzīgumu.
Bet var jau būt ir tā, ka zāle patiešām ir zaļāka otrā pusē.
Bet varbūt vēl tā, ka galu galā kāda dzīves uzskats savā sarežģītajā izpausmē, pēc būtības ir tik vienkāršs, ka smalkos vārdos tam nemaz nav vietas.
ticību, cerību, mīlestību - es domāju.
Piemēram,