dekoltē

man šķiet,ka esmu tik milzīga veiksminiece..

nezin kā to citādāk nosaukt,
tāda vai šāda,bet kad es te pa savu darbvietu pārvietojos mazliet piesitot papēdīšus, tādā sievišķīgā atturīgā paskatā,
un kolēģiem savas ikdienas problēmas, un zināmas paaudžu atšķirības dēļ es īpaši ar viņiem arī nekontaktēju pārak daudz,tikai nejauši dzirdu un pasmejos pie sevis,
bet visumā..kad es tā smaidīdama, ar svilstošiem vaigiem, mierīga un klusa apsēžos pie sava meila,
un sāku prātot kā tad tagad iesākt, ko pavisam jauku un piemīlīgu,

un pašķielēju pagātnē - tur tādu skatu ne mazums,
saskaitu visas brīvības un prieka izjūtas, kuras dienu no dienas parasti piedzīvoju,
it kā sasaistoties ar citiem tādos veidos, kādos tas iekļaujas manās vīzijās un plānos,
bet tajā pašā laikā vienmēr no visiem esot tādā atstaumā, kas saglabā manu brīvību un plašu iespēju izvēlēties īstos cilvēkus un īstās lietas,

savādāk kā par brīnišķīgu veiksmi to nemaz nevar nosaukt.
Pat ja tas viss notiktu tikai manā galvā.. bet jo lielsikāk, ka es spilgti apzinos - tā ir realitāte,