dekoltē

- kamēr mēs te ar cilvēkiem pļāpājam lieliski un kaismīgi par dažādām nopietnām interesantām lietām, tikām viss iet savu patīkamo kontrolējamo gaitu.
Taču tikko mums rodas iespēja cilvēku kaut vai neilgi sastapt, pavadot kādu laiku kopā,
ne obligāti jānotiek tik banāli, ka priekšstats tiek sagrauts, cilveks izrādās pieviļ mūsu cerības (aiJ, it kā mēs cits cita priekam būtu radīti, un būtu atbildīgi par otru vilšanos, un vispār kāman riebj šī vilšanās sajūta.....)

a BET NE!
dažreiz mēs nevis viļamies,
bet saprotam - šis cilvēks tiešām ir īpašs,

tikai - ar to mirkli aizsākas pavisam savādāks stāsts,
jo līdzko mēs esam pat pavisam mazliet iepazinuši, izjutuši, kaut ko pārrunājuši kaut ko sastrādājuši - šis stāsts kļūst personiskāks,
un ko tad, ja vienu brīd es aptveru, ka tas viss vairs nav viegli caurspīdīgs priekškars, aiz kura stāvošais mani neskar un neietekmē,

bet gan - ja man ir vismaz dažas lietas, kuras es varētu pateikt,
taču ne velna es nezinu ko man uz tam varētu atbildēt,
un ko tad, ja es ..būtu gatava sazin ko izdarīt lai tikai redzētu kā viņš smaida......
(un pat ne tikai tādēļ,ka smaidīt viņam tik ļoti piestāv,
bet arī vienkāršais iemesls - šķiet it kā uz mirkli man būtu izdevies cilvēku patiešām izvilkt no nospiedošās ikdienas un padarīt mazliet dzīvāku un īstāku, nekā bez šī smaida..)