![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Joprojām ļoti gaidu sniegu.
Un domāju par to, ka Roalds Dāls bijis dziļi reliģiozs rakstnieks,ne tikai Čārlija un Šokolādes Fabrikas ietvaros, Danijs Elfmans savukārt - izcili jutīgs komponists, kas man katru gadu ap šādu laiku, un vēl vēlāk , dziļāk ziemā - atnes to īpašo, dažbrīd vien notveramo saldkaislo noskaņu par pārdabiskajām lietām, kas paslēpušās sniegpārslās, bet ne tikai. Mistisko izjūtu par to, ka pasaulē pilnīgi visas lietas ir cieši saistītas cita ar citu, un teorijas par to, kā mana nopūta var atnest taifūnu nākamgad, otrā zemeslodes pusē.
Tas viss, protams, varētu būt arī tīrie nieki,
bet pirms brīža pa durvīm pavadītais Mīļais, (un man ir tā mazliet vainīgā izjūta, ka svētdienu izvēlējāmies vienkārši pavadīt gultā, baudot viens otru un gremdējoties dažādās sarunās it kā pat par neko, par pagātni, cik nu subjektīvais var būt svarīgs cilvēkam, kurš ļoti kādu mīl,)
Un, lai cik tas neskanētu vienkārši -- te laikam ir mazliet no tās izjūtas, ko Tolstojs , neskaitāmas reizes pārrakstot pirmās rindkopas Annai Kareņinai, nosauca, nedaudz pārfrāzējot - par visu laimīgo attiecību laimes vienādo izpausmi, bet nelaimīgo - tik dažādajām nelaimju ekspresijām.
Labā ziņa ir tā, ka mēs atrodamies laimīgajā pusē,
bet sliktā ziņa - ka no laimīgās puses ir ārkārtīgi grūti aprakstīt svarīgās lietas, neiekrītot banalitātēs.
Paliek iespaids, ka šeit tradicionālais dzejnieku gadījums - vērtīgās lietas rodas tikai no ciešanām, neatbildētām jūtām, pārtrauktām mīlestībām, un tā joprojām. Taču gadās, ka cilvēks galu galā uzsāk dažādus briešanas procesus, tajā skaitā apzinoties - ka tieši uzticīgas, monogāmas, tik trausli jutīgas, bet reizē ārkārtīgi reibinošas un spēcīgas attiecības - ir veselības pazīme.. miers, prieks, piepildījums. Vārdi, kas izklausās nobružāti, un tomēr - pie tiem nokļuvušiem ( vismaz kā es bieži secinu) - ir izvēle - mesties baudījumā un vienkārši ļauties mīlestībai, klusējot, vai arī - censties pastāstīt ekstra svarīgo iepriekšējās formās, kas noved pie neveiklības sajūtas - nu, tādas neveiklības, kad tev sāk šķist, ka neesi pateicis visu pietiekami labi. Laikam mīlestība ir pārāk liela, lai cilvēks pienācīgi spētu izsekot tās šķietamo līdzību satriecošajām niansēm.
Charlie Declines no minētās filmas soundtrack:
http://yy.lv/download.php?f=80937
Lai jums pārdabiska svētdienas novakare, mīļie draugi. sen nebiju uzrakstījusi neko, bet te... šķiet, tāds mīlestības klusums.
Es pacentīšos laboties,
bet līdz tam................ joprojām ļoti gaidu sniegu.
Un varbūt, tas atnāks jau šonakt..
Un domāju par to, ka Roalds Dāls bijis dziļi reliģiozs rakstnieks,ne tikai Čārlija un Šokolādes Fabrikas ietvaros, Danijs Elfmans savukārt - izcili jutīgs komponists, kas man katru gadu ap šādu laiku, un vēl vēlāk , dziļāk ziemā - atnes to īpašo, dažbrīd vien notveramo saldkaislo noskaņu par pārdabiskajām lietām, kas paslēpušās sniegpārslās, bet ne tikai. Mistisko izjūtu par to, ka pasaulē pilnīgi visas lietas ir cieši saistītas cita ar citu, un teorijas par to, kā mana nopūta var atnest taifūnu nākamgad, otrā zemeslodes pusē.
Tas viss, protams, varētu būt arī tīrie nieki,
bet pirms brīža pa durvīm pavadītais Mīļais, (un man ir tā mazliet vainīgā izjūta, ka svētdienu izvēlējāmies vienkārši pavadīt gultā, baudot viens otru un gremdējoties dažādās sarunās it kā pat par neko, par pagātni, cik nu subjektīvais var būt svarīgs cilvēkam, kurš ļoti kādu mīl,)
Un, lai cik tas neskanētu vienkārši -- te laikam ir mazliet no tās izjūtas, ko Tolstojs , neskaitāmas reizes pārrakstot pirmās rindkopas Annai Kareņinai, nosauca, nedaudz pārfrāzējot - par visu laimīgo attiecību laimes vienādo izpausmi, bet nelaimīgo - tik dažādajām nelaimju ekspresijām.
Labā ziņa ir tā, ka mēs atrodamies laimīgajā pusē,
bet sliktā ziņa - ka no laimīgās puses ir ārkārtīgi grūti aprakstīt svarīgās lietas, neiekrītot banalitātēs.
Paliek iespaids, ka šeit tradicionālais dzejnieku gadījums - vērtīgās lietas rodas tikai no ciešanām, neatbildētām jūtām, pārtrauktām mīlestībām, un tā joprojām. Taču gadās, ka cilvēks galu galā uzsāk dažādus briešanas procesus, tajā skaitā apzinoties - ka tieši uzticīgas, monogāmas, tik trausli jutīgas, bet reizē ārkārtīgi reibinošas un spēcīgas attiecības - ir veselības pazīme.. miers, prieks, piepildījums. Vārdi, kas izklausās nobružāti, un tomēr - pie tiem nokļuvušiem ( vismaz kā es bieži secinu) - ir izvēle - mesties baudījumā un vienkārši ļauties mīlestībai, klusējot, vai arī - censties pastāstīt ekstra svarīgo iepriekšējās formās, kas noved pie neveiklības sajūtas - nu, tādas neveiklības, kad tev sāk šķist, ka neesi pateicis visu pietiekami labi. Laikam mīlestība ir pārāk liela, lai cilvēks pienācīgi spētu izsekot tās šķietamo līdzību satriecošajām niansēm.
Charlie Declines no minētās filmas soundtrack:
http://yy.lv/download.php?f=80937
Lai jums pārdabiska svētdienas novakare, mīļie draugi. sen nebiju uzrakstījusi neko, bet te... šķiet, tāds mīlestības klusums.
Es pacentīšos laboties,
bet līdz tam................ joprojām ļoti gaidu sniegu.
Un varbūt, tas atnāks jau šonakt..