dekoltē

skaidrs nu,
izklausās dumji,

bet pat man ar savu mūžīgo smaidu:)
nu beidzot ir uzklupusi sliktā mēnessfāze,
un maniem draugiem uzklupusi, un arī labākajiem paziņām.
Un negribas pat neko rakstīt, bet te vakardienas galvassāpes velkas līdzi pat ar visām tabletēm viņas par tām tik pasmejas un neļauj izgulēties,un gulta no rīta ir kā mīksta, zila eksplozija, kas blāvo atverot aizkarus bezkrāsainā sniega aukstajiem stariem,

smuki jau smuki es te izrunajos pēdējās dienās par Tomas Mērton kontemplācijām un iekšējā miera meklējumiem,
bet izskatās ka praksē māku aš šādi čīkstēt un uzrakstīt viesiem pēc kārtas tā, ka pārpratumi vien rodas,
samudžinātas attiecības kaut kā veidojas - redziet,
vakar es sapratu kādēļ tad man tik mīļš un dārgs mans kīnodraugs,
redz jo viņš taču bija radījis (laikam jau ilūziju), ka kādam ir interesanti dalīties visos manos prātojumus un rakstījumos,ka kāds nenogurst tik ļoti kāpārējie un ka kādam domu gaita virzās manējai paralēli, papildinoši un tajoprojām,
un, jā, tā vietā lai es teiktu, tā, mans mīļais kīnodraugs, lūdzu, runajam tikai par kīno, es nevienā citā pat ne vismazākajā no Tavam personīgajām niansēm nejaukšos,
es ņemu un samuldu par kontemplācijām, sevis noliegumiem, un jēgas meklējumiem, par hipotētiskiem jautājumiem kā būtu ja būtu,
Un viņš jau atbild,nu, jā, jo kas gan teologam atliek cits kā runāt par šīm tēmām,un viss jau būtu labi,
ja tikai katras nākamās vēstules galā kaut kas atkal nebūtu mazliet ne tā - vai nu es par daudz aušojos, safantazējos, pārkāpju skarbo likumu robežas, kas nav loģiskas un pārdroša izrunāšanās dažreiz,

un kas pats dumjākais pašlaik izskatās,
vainoju sevi ka rakstu muļķības, kamēr tā.vienkārši esmu es,
un droši vien problēma kas te tagad presingo ir fakta, ka vienkāršī mēs esam no pārāk dažādiem zemes galiem lai vispār spētu sarunēties ik pēc brīža viens otru netieši neaizvainojot,

īsāk sakot, atstojs kaut kāds nolādēts, pilnīgs,