dekoltē

ar tik neparasti kā tādā burvīgā pavasarlaiciņā braukt tramītī,kurā kontrole iekāpj divreiz un kāds ieņēmis vīrs sāk skaisties, bļet, zajebaļi, skoļko možno, nahuj,desit raz budjitji proverjatj,bļet......ahaaaam,
bet pirms tam saule smaržoja pēc ķiršu konfektēm (diez no kā, un es apcerēju jautājumus par to, ka kā runā ļaudis, vietās kurās parādījusies Jaunava Marija smaržojot pēc ziediemm vijolītēm,)
bet nu ko vairāk -atslēgt telefonu un uz burvīgu lekciju
(nebūtu domājusi,ka to kaut kad rakstīšu, bet tā nu tas ir - pilnīgi kā saldējums ar karstu šokolādi )
ņam ņam,
un Ciba ar pa pauzei.
:):):):)

šis tas no maniem šovakara indiešu atklājumiem,

http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=20714&ext=ZIP

un

http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=20717&ext=ZIP

nu, principā, to ko nepateicu dienā un tiešiem vārdiem, varu teikt tagad, kad beidzot kā izklausās ESMU atradusi to ko meklēju - īstu, instrumentālu, ar minimālu dziedājumu viņu samtainajās balsīs - indiešu tautas mūziku.

un taisīt popu viņiem ak kur nepiestāv,
tad rodas tāds, khm..lētas pronofilmas iespaids,
laikam jau viņi viena no tām kultūrām ( nu kaut vai tāpat kā Japāna un Ķīna), kuriem ārpus folkmūzikas rāmjiem labāk nelīst,
tās foršākās interpretācijas par šīm tēmām tāpat izdodas tikai eiropiešiem vai amerikāņiem,

lūk tāds rezumē.

ā, un bez rezumē - dubultrezumē, lai jums ar tiek tas,par ko es te tā tirpstu un svilstu,
(pavisam pavisam neliela ieskice):

http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=20665&ext=MP3

skatos skatos, austrumu ietekmē ( Indija taču sanāk uz austrumiem) es pat nez, tās filmās pēdējās dienās, un tā.... un es te centīgi mēģinu sagrābstīt kaut ko fifīgu pa internetu, un tad nu folkmūzikas vietā izrādās ielādējies kaut kas indiešu popam līdzīgs,
un izklausās, kā parasti...diezgan savādāk, nekā varētu būt prognozējusi,
precīzāk - izklausās tā,kā plānots, bet emocijas kaut kā...nekādas īpaši.
-
nu bet varbūt tas tādēļ, ka šodien ir pārciestas divas lekcijas eksperimentālās psiholoģijas, pēc apmēram divu mēnešu nekā nedarīšanas,
diezgan šausmīgi atsalts,
un piedevām, vienam te šķiet taisās angīna, un ne jau tāda šāda, bet otro reizi mūžā visticamāk.. strutainā,
fuj,fuj ...tišš, tišs,sliktās priekšnojautas,
tā vietā piedāvāju/piedabūju/ pieunāju sevi pameditēt par pozitīvām tēmām,
piemēram, nu sauciet mani par nešķīstu plurālisti,
bet kaut vai kristiete, /Budas seja man vienmēr šķitusi pati pilnība,
un vispār, skaistāku, mierīgāku un svētuma pilnāku seju es pat nespētu iedomāties,
tā lūk, laikam jāiet ka... padomāt par šo visu.

kas parasti man asociējas vairāk ar tiem mežiem,kas pie Salaspils, un ar nelaimīgi tā arī neizlasīto Salaspils Nāves Nometnes grāmatu (neizlasīto jo pirmo reizi lasot kaut ko šausmīgu man nebija nekādas iespējas pateikt, tas nekas, jo tas viss ir izdomāts, un pēc tam kad kā vienu no retajām grāmatām, kuras esmu metusi pret sienu, tā bija izvāļājusies pa grīdu kamēr es mēģināju sagremot tās šausmas, tā arī nenonāca vairāk manās rokās.)
un tā -ar dažādām nepatīkamām,nomācošām lietām,
- bet šorīt kad ap desmitiem pēkšņi iedegās saule, un varēja ieraudzīt,ka visi priežu stumbri kļuva nosēti ar dzelteniem, priecīgiem, dažiem gliemežvāku krāsas dažiem baltākiem saules pleķiem, un viņi, tie pleķi, aizskāra pat zemākās vietas, tā ka parasti šaurais saspiestais nabaga nomocītais mežs izskatījās kā atvēris durvis un kļuvis daudzas reizes plašāks, draudzīgāks un laimīgāks - tad gan man uz mirkli aizmirsās visas nebūšanas, maz gulētā nakts, tas, ka nežēlīgi vajadzēja uz dāmistabu,
un iedomājos piejūru, saulainu dienu, un atvērtas krāsas, terpentīna smaržu,
visu to padarīšanu ko sauc par plenēru, un kas man nav bijis jau kādus divus gadus,
un tad,protams, man šķita, ka pasaule man pie kājām, un es varētu kaut ko tik vieglprātīgu kā parastus kokus gleznot stundām un atrast jaunas krāsas,kuras visiem liktu justies mazliet laimīgākiem,
draudzīgākiem un vispār, visumā tā, it kā būtu nedaudz iemīlējušies pavisam nekonkrētā objektā,
tā lai visiem šiem priekiem nebūtu nevienas pašas aizdomīgas šķautnes.

kā parasti pēc tām nedaudzajām dienām mājās pie savējiem, pēc kurām seko teleportācija atpakaļ Rīgas skriešanās un darīšanās,
- galvā kaut kāds nenosakāmas konsistences maisījums,
labi, sūds ar praktiskām padarīšanām,
bet tāda dīvaina puscaurspīdīga signāllampa šodien man iemirgojās paliekot pie brokastu šķīvjiem,

nav ne mazākās jausmas, vai tas viss beigsies ar to, ka kādudien man būs par spīti visam latviska, noturīgi latviska, sentimentāli atpakaļvērsta uz pagājušām vērtībām - ģimene, bērni,kurus kaut kā integrēt multikulturālisma procesos, spējot iestāstīt - ko nozīmē būt latvietim,
vai arī - man būs tā skeptiskā, mazliet nezinošā no kurienes radusies, it kā ne jau sevi neapzinošā, un tomēr - kaut ko pazaudējusī ģimene,
vai arī - ģimenes man vispār nebūs,
un būs tikai kaķis, darbs un smalki mājīgi iekārtots interjers, kurā pa dīvānspilveniem pēcpusdienu saldajā saulē nevāļāsies neviens cits izņemot mani pašu un kaķi,

un tad saprotams,
nevarēju pievērt acis uz jautājumu, ka, nu....hmm,
cik ilgi paīstam cilvēks var plānot un sapņot un atlikt,
līdz vienā mirklī pilnīgi trauksmaini nākas secināt - mazliet ir pagājis.
bet kas ir pagājis?
un kas no tā, kas ir pagājis, man tomēr pieder? vai arī nepieder nekas? neviens mirklis sevis pašas ar īpašajiem cilvēkiem pavadītā laika?

un kādēļ daudz ko iedomāties ir patīkami, bet nereāli?
bet nereāli varbūt bija reāli?
bet varbūt par to vispār nedrīkst domāt.?
bet varbūt realitāte pati par sevi tiek izdomāta.?

-
tādas lūk drumstalas veroties rīta baltajā ainavā,
piesnigušajos pauguros pa kuriem vienā mirklī aizskrēja pāris stirnas,
saceļot veselas sniega vērpetes.

šajā brīdī būtu gatava atdot daļu kosmosa par to, lai atrastot Uzvaras Parka zālienā,
tādā fantastiskā, noslēpumiem pārpildītā nenopļautā zālē, siltā naktī, atguļoties un tāpat vien blenžot debesīs,
pirms kā ar šīs pašreizējās mūzikas skaņām es savā noslēgtajā karaļvalstī iesoļoju plikām pēdām, kas salipušas ar liepu medus pilieniem, kas salijuši uz asfalta,kas gaismā spīd,
un iekāpju zālē, kura zem kādas otrās laternas, kura aizsegta ar koku zariem - šūpojas atspīdumi, un realitāte vairs neeksistē - ir tikai šķietams ūdens, tā,it kā es atrastos desmitiem metru tumšā zāles okeānā ar gaismas spēlēm uz manām pēdām,
un ir tāds vieglums, pārcilvēcisks un liegs,
jo gaismas dejo aizsegtas ar lapām, tādēļ tās spēlējas,
un dienas putekļi ir apsegti un nosēdušies, un pār uzkarsušajām ielām un tramvaja sliedēm izlijusi nakts veldze,
un es sēžu pavisam viena, bet reizē savienota ar visu apkārtējo, kas elpo,
un atļaujos ikkatram zāles stiebram,
ikvienai tirpai, kas pārskrien no ieklīduša savāda steidzīga vai lēna cilvēka..viss ir viens,
bet šis svaigais miers un sasilušajiem ceļiem, vaigiem un ādas..neatceros daudz brīžu kad būtu jutusies dzīvāka par šiem nedaudzajiem mirkļiem,

un nav iespējams ilgi koncentrēties pārlieku dziļiem jautājumiem,
mēginu lasīt Prustu, pasvītrojot vietas, kas šķiet...vienkārši interesantas,
pat nevaru teikt, ka spēju saprast to pamattoni,
taču to varētu izmantot

taču skaidrs top kas cits,
par filmu skeletiem,
tad principā - ja taisām konstruktu filmai,
var paņemt pat tādu no Prusta izgriestu teikumu, piešaut konnekciju caur X noved pie Y
(jebšu *teikums, kas noved pie.......jebkā, ko es tur varu piekombinēt,) - saplusojot pa visu dažādus risinājumus un nianses,ko iedot sarakstīt kādam gudrākam un talantīgākam rakstīšanā par mani),

būtībā režisēt ir tas pats kas interpretēt,
jeb iztulkot pa savam,
un tas ir subjektīvisms augstākajā pakāpē,
un tas man šausmīgi patīk.

piemēram,
patapinot no tikko izlasītās 16.lappuses - ka mazais , vēl nezinu kā viņu sauc,(varbūt Marsels?),
aizskrien pie vecmammas pateikt, lai atnesot sīrupus,

jo "vecmāmuļa tam piešķīra lielu nozīmi pārliecībā, ka ir daudz patīk amāk, ja tos pasniedz bez atgādinājuma, jo citādi varētu rasties iespaids,ka tos ceļ galdā tikai izņemuma gadījumos , vienīgi tad, kad ierodas viesi"

- lūk no šādas smalkas nianses varētu uzprojektēt veselu īsfilmu,
ar domu - šī senilā smalkjūtība,iespiedusies mazdēla atmiņā, noveda pie tā, ka jaunietis kļūst par viegli satriecamu romantiķi, kurš iejaukts ikdienas procesos meklē sentimentu, guļ pie kokiem elpojot vasaru un liek internetā daudz fotogrāfiju ar dabas attēliem no saviem arhīviem,lai rādītu cilvēkiem gaismu.vairak pat varbūt nevajdzētu.
pārējais piedras interpretācijas darbam , kas būtībā arī ir - viss,
jo nesvarīgi paliek tas KO rāda, ja tas tiek parādīts ar garšu.

lūk kā.

"Un tā tas ir nolikts:
kur viens sevi apzināt sāk kā divus, tur viens otru redz, tur viens otru saož, tur viens otru bauda, tur viens otram saka, tur viens otru dzird, tur viens iepazīst otru. Bet tobrīd kad viss vienam top par šo Ātmanu, ko gan un kā viņš var redzēt, ko gan un kā viņš var saost, ko gan un kā viņš var baudīt, un ko gan un kā viņš vēl otram var sacīt, tad ko gan un kā viņš var dzirdēt, tad ko gan un kā viņš var domā par otru, tad kam gan un kā viņš vēl otram var pieskarties, ko gan un kā viņš var nojēgt? Kā viņš var nojēgt tad to,caur ko viņš visu nojēdz? Šis Ātmans ir pasakāms tā: "ne tas, ne tas" Viņš ir neizzināms, jo neizzinās, nav nonāvējams, jo nenāvējas, nav sasienams, jo viņš nesasienas, nepiesienams, neizkustināms, necieš zaudējumus. Un kā gan var jēdzēju nojēgt? Tu dzirdēji padomu - tāda ir nemirstība, no tiesas.

Un to sacījis Jādžņavalkaja aizgāja dzīvot uz mežu."

(ko var secināt pēc tā, ka tā pašlaik ir vienīgā,kuru esmu ņēmusi bibliotēkā kādas četras reizes no jauna,
bet tā arī neizlasu un neizlasu)

ir kāda interesanta padomjlaika Indiešu literatūras antoloģija,ja tā to varētu nosaukt,
interesanta acīmredzot ne jau tādēļ, ka pati par sevi kaut kas TĀDS,
bet gan tikai indiešu prasme izteikties tēlaini, maigi un vilinoši,
kas vienmēr sniedz tādu sievišķības-vīrietības līdzsvaru,kurā sajūtu pasaule saglabā stabilitāti aiz tā, ka parādās pasaules vīrišķo spēku teritorijā, pie tam - ļoti objektīvā skatījumā, kas arī pašai liek pajautāt - ja reiz viņi uzskatījuši to par tik pašsaprotamu, tad varbūt arī mēs varam ņemt pozitīvu piemēŗu.

nu,kā vēl lai paskaidro, piemēram,
Jādžņavalkjas grāmatas (tās ir tādas kā slepenās mācības nosaukums)Ceturtās nodaļas Piektās Brāhmanas divpadsmitajā - trīspadsmitajā pantā lasām:

"Tas ir tāpat kā jūra ir visu ūdeņu glabātāja, kā āda ir visu skārienu glabātāja, kā nāss ir visu smaržu glabātāja, kā acs ir visa redzamā glabātāja, kā auss ir visu skaņu glabātāja, kā prāts ir visu lēmumu glabātājs, tāpat kā sirds ir visu zinību glabātāja,kā roka ir visa darāmā glabātāja, kā dzimumloceklis ir visu baudu glabātājs, tāpat kā tūplis ir visu izkārnījumu glabātājs, tāpat kā kājas ir visu ejamo ceļu glabātājas, kā mute ir visu vēdu glabātāja.

Un tāpat kā gabalam sāls nav nedz iekšpuses, nedz ārpuses, kas būtu no viņa atšķiramas, jo viss šis gabals ir viena vienīga garša - tāpat, no tiesas, nedz ārpus, nedz iekšpus šim Ātmanam nav nekā tāda, kas būtu no viņa atšķirams - viss viņš ir viena vienīga sajēga. "

-
lūk tā lūk tā,
kad tik dažādas dabiskas lietas, dažas no kurām garīgas, dažas fiziskas - tik vieglā, naturālistiski - dabiskā veidā tiek savienotas un aprakstītas,
tur vienkāršī nekas cits neatliek kā iedziļināties un aizsapņoties par dzīves neizprotamajiem procesiem,
un to,ka daudziem vienmēr ir gribējies pajautāt - "bet kā būtu, ja viss izrādītos būtībā daudz vienkāršāk nekā mums šķiet no sākuma....."

nu labi,
varbūt ne tik ļoti,
bet kas tāda par īpašo dienu, kurā ikrīta 40-tais 15 minūšu vietā praktiski aizrāpoja, nē, stūmās apmēram 50 minūtes,
un tad vēl tas piebāztums!
parasti es uz to nicīgi vai līdzjūtīgi (atkarībā no omas) noskatos, palaizdama garām līdz nākošajam,
bet šorīt kā par nelaimi aizmirsu mājās vakardienas vārda dienas končas, un nācās skriet atpakaļ kā rezultātā man vienkārši nebija citas izvēles..

varētu pat teikt, ka pirmo reizi piedzīvoju braucienu kura laikā man galva gandrīz bija piespiesta kaut kādas sievietes dibenam,
un viņš smaržoja jocīgi,
bet no otras puses savas žāvas pūta virsū dīvains īss vīriņš un kuru centos neskatīties,
un vispār ,bija apmēŗam tāpat kā 13.mītiņā, tikai ar smago variantu - turies ar vienas rokas pirkstiem pie durvju šķirbas savādāk izkritīsi..

nu labi,
varbūt austrumnieciskāmūzika daļu šo ciešanu vērta vieglāks,
un tomēr - gribēju pasviest ideju -- vienmēr iziet minūtes 5 ātrāk,
oou, šīs piecas zelta minūtes..

mīļie draugi...
.atvainojos kā vēl daži pirms manis - būs gari,
īsi izteikties tiešām nemāku,
arī lieku reizi paplātīties ar savu neizmērojamo ES, kurš tā tik vien laužas laukā un pie sevis domā - varbūt kāds tagad zinās ka tāds es esmu, varbū to ,varbūt, šo
-kas mandomāt arī galvenais iemesls kāpēc visi uz šito pavelkas:

TA_DĀ:

1. es viscaur esmu "tuvāk pie dabas" piekritēja, sākot ar bērnu dienām ,kad dažās iecienītākās vietas bija kūts, (kad ome slauca govis, mēs spēlējām dažādas vāŗdu spēles, piemēŗam, lādējām kuģus,un es uzlīdu augšā vistu laktā un sēdēju pie vistām , lejā pa savu aizgaldu dzīvojās cūkas,un mums vienmēr bija jautri.), pagrabi un kartupeļu kastes pagrabos - caur kuru visādājām lūkām līst laukā spēlējot Poličus un Bandītus, šķūņi un jo īpaši siena šķūņi, kuros no augšas varēja lekt iekšā sienā, bet mūs nez kādēļ par to parasti bāra,
un beidzot ar to, ka arī pilsētu es vienmēŗ uztveru kā meža urbāno variantu, meklējot mēnesi, mākoņus un slapjas zāles smaržu katrā sīkākajā ielas stūrī.

2. kaut kādā otrajā klasē man pirmo un vienīgo reizi mūžā bija kautiņš ar meiteni, savu labāko draudzeni, kura laikā mēs viena otru apbrīnojamā veidā bez maz vai ietriecām skapīšos, izvāļājām pa grīdu, iespējams arī mati cieta,
un tieši tāpat nākamais vardarbīgais gājiens bija zēnu kaustīšana, lai gan dabūju arī pretim,atceros kā tajā pašā otrajā klasē iespēru pa vienu vietu savam klasesbiedram, tolaik - skolas direktora dēlam,
bet vēl vienu dažas klases lielāku kaut kādas tur skolotajas dēlu nejauši iegāzu peļķē, un pēc tam man draudzene stāstīja, kā viņš dubļains un noskumis esot vakarā manīts ejam uz mūzikas skolu.
Atceros, mēs bijām arī baigās fifas ar draudzeni - es sāku iet 1. klasē, viņa 2., un tad mēs gājām uz bibliotēku dziedāt "mazākajiem bērniem" pirmā septembra koncertiņu, bet kas svarīgākais, ko jūs noteikti nezinājāt - pēc tam mums bija fotografēšanās, un es speciāl uzlīdu uz akmens un pateicu, ja, lai bildē iekļaujas arī manas (jaunās) kurpes,
o,tā bilde gan vispār ir lepna!!

3. Man.....āāaaa, man diezgan bieži pasprūk rupjie vārdi,
Un es joprojām nezinu savu nostāju pret to, lai gan tā ir divkosīga, pieļauju - atklāti es to noliedzu, bet iekšēji atbalstu , jo uzskatu, ka BĻEĢ , piemēram, spēj noraksturot jebkuru emociju kā "tiešām spēcīgu" bez sinonīmu vārdnīcas palīdzības,
un vispār varbūt gan tas ir no vecmammas,kura sen jau kā vairs nav starp dzīvajiem , bet kad vēl dzīvoja ar vectēvu, strādāja braucot uz traktoriem un pēc tam strādājot naktssardzē, un viņa ..daudz visu kaut ko..lietoja, patiesībā, ne tādus vārdus vien....toties ļoti mīlēja vectēvu, raudāja un gaidīja no armijas atpakaļ, pat uz ballēm negāja.

4. Ārēji es parasti neuzvedos un neizskatos ta, kā šķiet iekšēji, tas ir, es parasti salaižu visu dēlī uz randiņiem ar foršiem ieliskiem puišiem aizejot uzcirtusies kā uz darba interviju un sāku runāt kaut kādas sterilas gudrības vai arī nedzīvu tēlainību, bet ar tiem,ar kuriem vajadzētu paklusēt tad es beru laukā visu savu emociju gammu , un tiem,kuri pēc dabas ir vientuļnieki uzmācos ar personiskas dabas jautājumiem kamēr tos, kuri uzmācas man es parasti vispār nespēju izturēt ilgāk par pusstundu, tāka pilnīga katastrofa visas manas dēseles mazspēja brīžam,
so,
šķiet,tas noved pie nākamā diezgan tuvu happy-end saistītā punkta:

5. Es ticu vienīgajam un īstajam..
Ticu,jo manai mammai bija zvanu skaņas,kad viņa pirmo reizi izdzirdēja par tēti, un tad viņš atbrauca no jūras, viņš dienēja uz kuģa Afrikā, un tad viņš atbrauca mājās aizgāja uz folkloras kopu, kas toreiz bija, un vienu dien viņi satikās gastronomā pie saldētavas un viņš sadūšojās viņu uzaicināt,
un vispār, jūs noprotat, Žozē ir caur caur romantiķe,
jā,jā, tā tas ir.

jo, kamēr tā visa vēl nav,
6. atzīšos, ka
vēl man patīk baudīt daudz ko no tam lietām ,kas bērnam esot tika aizliegts, tajā skaitā visu, kas saistīts ar "intīmajām" ainām kīno, un tāpat - izjustu vardarbību,
- kamēr citi šausminās, vaj, es negribu to skatīties, vai arī- fuj, perversijas,
es tiešām gūstu baudu iejūtoties visās emocijās kurās es beidzot varu izvēlēties, sekot cilvekiem viņu guļamistabās, viņu kaislībās un ciešanās,jā,cilvēku kailumā , un jo īpaši, jo padomijas riebīgās, pāŗspīlēās filmas,no kurām bērni tiešām bij jāsargā brīžām jau bija kļuvušas par sava veida fobiju, pret kuru tagad cīnos cik spēka baudīdama,
un uzskatu to par vienu no pašām nevainīgākajām un vēlamākajām baudām, kādu cilvēki vispār var gūt, nezaudējot paši sevi,

un , jā visbeidzot
7. pēc visa cita es vienmēr esmu domājusi, kādēļ Vēdās rakstīts, ka cilvēkam pārdzimstot no zemākas pakāpes augstākā viņš no sākuma no auga pārvēršas par dzīvnieku, bet tad tikai par cilvēku,
jo esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka esot par augu mana dzīve noteikti varētu jau šodien sasniegt augstako pakāpi - mieru, mīlestību, gaismu un visaptverošu meditatīvu eksistenci, kas, kā apgalvo zinātnieki, kokiem piemītot apmēram tādā pašā līmenī kā cilvēkiem, kas atrodas dziļā transā, kādas lēnas emocijas varā



lūk tā,
tiem kas izturēja manu nelielo pašieskatu savas esamības dzīlēs
- mīļš skāviens un visa laba vēlējumi tālākās dienas gaitās,
...ko gan bez mēs bez mums iesāktu?

Būtību paslēpjot faktā, ka tieši šī bērna nenosakāmi smeldzošā būtne laikam visprecīzāk ilustrē secinājumus par to, kas notiek cilvēku un alkohola mijattiecību rezultātā, kuru guvu ā re če vakarvakara iespaidota.

Nē,nē, nepārprotiet, man nav nekādu problēmu ar alkoholu,
(tikai ar vārdadienām,kuras akurāt iegadās dienās pirms darbdienām un kurām jāsākas obligāti ne ātrāk kā ap deviņiem vakarā.)

Un viss jau būtu lieliski,
prieks un līksme ciemiņu sejās - lieliski,
kļūt par vakara "naglu" (visai trāpīgs secinājums, jāsaka, ) - lieliski,
sociālo saišu attīstība - lieliski,
mielasts un sarunas par neko - lieliski,
viss lieliski, ja..lieliski, saprotiet, jo ta tam arī pieklājas būt mūsdienīgā sabiedrībā..

Tikai kāpēc tādas sirdsapziņas ēdas,
un,pie velna visu to sociālo rituālu,
ne jau galvassāpju, kuru man pat nav, vai citu fizioloģisko procesu dēļ, man šobrīd domāt - es labāk pieēdos salātus ar daudz daudz paprikas un pētersīļīem un puķukāpostiem  līdz nelabumam  ar klusinātu gaismu patīkamu smaržu telpā  un FILMĀM vienatnē,VIENATNĒ,
nevis tos nožēlojamos dajebkāda veida pasākumus, kā jau minēju - par neko,
tukša laika tērēšana,
NU, tagad kaut kā jāizdomā sevi sodīt, vai nu par intelektuāli pārvēršos vai,
bet fakts, ka šorīt es pat nespēju kā vēlētos nodoties dienišķās sarakstes veikšanai, mani ir sašāvis vissmagāk..........................tiešām,

ak, šis burvīgais vīrietis,
jo ģeniālāks, jo burvīgāks,
tā  es nopūtos, paskatījos un noliku atmiņā, par tik par cik
sajust viņējā pomādes (pieļauju ka) smaržu un vieglo vēju, kas uz ādas pūš,
bet mums piešļurcis Vērmanītis, sastrēgumstunda un acu sāpes..

ā, un vēl, šodiena nebūtu šodiena, ja es nepastāstītu arī par vakardienas dienas pirmās puses kīno tripu, pazīstamajā Kim KI Duka SALAS izskatā.................kas daļēji varbūt arī tikai spodrinātu manas pogas, jo kuru gan no redzējušajiem lai interesē kāda napazīstama, pat ja ļoti pievilcīga, tomēr nepazīstama svešinieka domas, bet - no neredzējušajiem - kurš gan var aptvert visu šo poēziju, paslēptu brutālas drāšana- duršanas - diršanas (atvainojos par izteicienu, bet tur tas burtiski arī tiek darīts, pie kam - izskatās viņiem tur Korejā pat ļoti iecienīti) lappusēs..

redz, bet es, vadoties pēc Latvju kīno kritikas teiktā par Kairiša vienu no iecienītākajiem (droši vien informācija novecojusi kā pasaule) režisoriem - rullēju pa bundžām, jo ARī MAN BIJA PĒCGARŠA!!!
Pie tam pēcgarša tāda, ka pat svētkus svinot aizsēdējos ka es vērdamās sveces liesmās caur spožo baltvīna glāzi,
brīžam neatbildēdama pat jautājumiem,
jo ...... mirku Kima pēcgaršā,
domājot par Naumaņa vārdiem - cik ģeniāla izdoma - tikai pēc filmas saprast, ka tas taču bija divu mēmu zivju mīlasstāstāsts - un,kurš būtu domājis, ka arī zivīm sāp dvēseles?


no savas puses varu tikai pielikt.........................................ka pirmās meditatīvās ainas aizrāva mani tik tāl, ka pat subtitru trūkums netraucēja apņemties - noskatīšos,
bez tam es izdomāju arī pati savus tekstus notiekošajam,
domājams, vienu frāzi tiešām simptrocentīgi pareizi - "man Tev kaut kas ir" kas gan skanēja kā Hjiņn kjņhjņ, bet nebūsim sīkumaini......viņa dāvātās šūpolītes, kas apļa kompozīcijā noslēdzas nelielas līķu kaudzes piekājē,

un ziniet, Kims tiešām ir fantastisks,
neteikšu ,ka man patika filma,
bet daudzas detaļas vienkārši pasakainas  -
un visbeidzot ,pajautā sev, kad tu pēdējo reizi pilnīgā neefektīvā tieksmē centies apmierināt arvien augošo kaislību..?

_
un vēl man nāk palaidnīgas domas prātā,

piemēŗam ,draugos uzaicināt to pirmkursnieku, kurš torīt dzirdēja mani ālējamies pa visu skabūzi ar visu to ieķeršanās lietu,
tad nejauši aizkāpt uz TF, satikt viņu gaitenī, ieķerties piedurknē , pieliekties pie auss un iespraust tur pāris frāzes, tādas kā- es nemaz neesmu iemīlējusies!! vismaz ne tur,kur tev šķita!ja, skaidrs??
un vispār.. bet tam ar to rītu nav nekāda sakara! un arī ar tevi ne- he he he!:)


(un ne tā,kā no malas varētu šķist,ak, šīs knapi pieaugušās sievietes, tikko kaut kas mazliet piedzīvots, tā krīt uz tik lētiem trikiem kā savaņģot puišeļus, kuriem par to esamību pat nevainīģajā prātā domas nav,
bet gan nē,
jo tieši uz augstiem mērķiem mums jāskatās, ja gribam tos arī sasniegt..................un vispār, laba sajūta zināt ko gribi - tad arī pa ceļam vari atļauties neprātības,

un vēl, Aurora man muti atdarījusi....)

mēs tagad iesim papīkstēt un pažēloties Cibā, ja,
tāpēc galvenokārt, ka vāŗda dienas ir velnišķs izgudrojums pašas par sevi, un visi pārējie, potenciālās ieinteresētās personas, ir godīgi izsakoties kristīgas, godīgas personas, kurām es te tagad nevaru tā uzkrist - vāij,manu vāij, cik tas nevainīgai Asti, vakad dāmu-divatā pie suši un augļiem un Dejotājas Tumsā
šorīt izrādās vainīgs, un āaaak vai ,cik smieklīgs škiet darbs šādā kondīcijā, nē,patiesībā simpātisli, tikai tas,ka acis spiež un aizmirsu tabletes paķert, bet pats ļaunākais - šovakar priekšā nākamā vāŗda diena,sassodi'ts ...

kas liek secināt ka laikam ļoti sen nebiju neko lietojusi,
kas savukārt liek secināt, ka - vai nu labi, jo nevajag ar un pē pē ku tas viss slikti,
vai arī, ka slikti - un vajag biežāk, lai nav šādu piemirstu neskaidrās galvas fāžu,

kā jums šķiet?

.



nu ko es te jaucos kā pa šķīvi!!

INTELEKTS arī ir tas pats kas Dievišķā dzirksts,
un nav nepieciešamības mērīt un salīdzināt, kas derīgāks - prāts vai sirds,
JO sirdij var arī nebūt prāta, BET prātam sirds būs vienmēŗ,
tad vienkārši bioloģiski iekārtots.

.



satveriet nu mani, sapuriniet un atgrieziet kāds realitātē.
jo Bresons ir vienkārši tik sadistisks nelietis,
tik salds un svaigs, ka man gribas tagad mesties lejā no klints.

nolādēts, nu kā viņš to parāda un panāk
- to materiālo, taustāmo pagātnes elpu,
visas šīs krāsas, kurās izkust,
visus šos neritmiski ritmiskos trokšņus,
ritmus no soļiem, mažīnām,zāģiem un pudeļu smiekliem.

un visus šōs nolādēti īstos franču zēnus,
ar tādiem matiem kādi vispār ir tikai francūžiem,
sapluinīti pa spilveniem,
kārni un tievi, un vienmēr kad ir iespēja valkājas apkārt apakšbiksēs,
un meitenes ar kaut ko tik naivi skaistu kā mazas krūtis bez krūšturiem un šīs naivās bērnu sejas,
mati, kas vienīgais apsegs agros rītos gultā raudošām meitenēm un maigas rokas, kas vieglā,pavisam dabiskā žestā ar saviem garajiem, skaistajiem pirsktiem papliķē pa raudošo augumu..

un prieks par šokolādi,kas somā,
un par noķertu zivi,


tik drausmīgs kontrasts skaistajai dzīvībai un sarautajai nāvei,

es gribēju teikt - TŠSSSSSSS!!



satriecoši,satriecoši,satriecoši,

tā vietā labāk nodarboties ar rokvēsturi,

es, piemēram, nezināju, ka bija un joprojām ir tāds Ritvars Dižkačs, kurš ne tikai savā grupā Aurora sacerēja tādas leģendāras dziesmas kā Sadauzīto Bundzinieku, piemēram,
BET arī ja ne visas, tad vairumu mūsu supergrupas Jumprava pazīstamāko kompozīciju,

un Jūs?
(o, gan jau ka tomēr zinājāt......)
Bet to,ka šī personība mani šodien ir iedvesmojusi neba kalnus gāzt, tad savā prātā sacerēt kādas dažas lappuses garu ieskatu kā Latvijas atmodas laika tā arī atmodas mūzikas anatomijā.....un pieplusot vienu spilgtu latvi, kuru neaizmirst vairs nekad????????????)