dekoltē

kā parasti pēc tām nedaudzajām dienām mājās pie savējiem, pēc kurām seko teleportācija atpakaļ Rīgas skriešanās un darīšanās,
- galvā kaut kāds nenosakāmas konsistences maisījums,
labi, sūds ar praktiskām padarīšanām,
bet tāda dīvaina puscaurspīdīga signāllampa šodien man iemirgojās paliekot pie brokastu šķīvjiem,

nav ne mazākās jausmas, vai tas viss beigsies ar to, ka kādudien man būs par spīti visam latviska, noturīgi latviska, sentimentāli atpakaļvērsta uz pagājušām vērtībām - ģimene, bērni,kurus kaut kā integrēt multikulturālisma procesos, spējot iestāstīt - ko nozīmē būt latvietim,
vai arī - man būs tā skeptiskā, mazliet nezinošā no kurienes radusies, it kā ne jau sevi neapzinošā, un tomēr - kaut ko pazaudējusī ģimene,
vai arī - ģimenes man vispār nebūs,
un būs tikai kaķis, darbs un smalki mājīgi iekārtots interjers, kurā pa dīvānspilveniem pēcpusdienu saldajā saulē nevāļāsies neviens cits izņemot mani pašu un kaķi,

un tad saprotams,
nevarēju pievērt acis uz jautājumu, ka, nu....hmm,
cik ilgi paīstam cilvēks var plānot un sapņot un atlikt,
līdz vienā mirklī pilnīgi trauksmaini nākas secināt - mazliet ir pagājis.
bet kas ir pagājis?
un kas no tā, kas ir pagājis, man tomēr pieder? vai arī nepieder nekas? neviens mirklis sevis pašas ar īpašajiem cilvēkiem pavadītā laika?

un kādēļ daudz ko iedomāties ir patīkami, bet nereāli?
bet nereāli varbūt bija reāli?
bet varbūt par to vispār nedrīkst domāt.?
bet varbūt realitāte pati par sevi tiek izdomāta.?

-
tādas lūk drumstalas veroties rīta baltajā ainavā,
piesnigušajos pauguros pa kuriem vienā mirklī aizskrēja pāris stirnas,
saceļot veselas sniega vērpetes.