dekoltē

un tad es iedomājos sevi sev sakām
"bet viņš ir tāds zābaks, ka labāk nokodīs sev mēli, nekā atzīs, ka viņam varētu būt zināmas jūtas pret sievieti"

eu,
bet ka nevar saprast, kur esmu saspiedusi galvu,
pirmkārt, skrienot uz piketiem ar nepazīstamiem vīriešiem (īstā vieta lai sapazītos ar teorētiski pazīstajiem, va ne..)
otrkārt, katram nākamajam, kas spējīgs pateikt vairāk par ierastām frāzēm un ar kuru satikties aci pret aci uzreiz pie sevis noskaitīt emmmmmmviņam piemīt tas, tas un šitas, kas varētu noderēt potenciālajam kandidātam, bet re, šīs atkal ne,neder, kaut kā trūkst,
un tā laba, lieliska, es pat teiktu, izcila sirds bet bez īpašās izglītības un nodarbošanās,tiek piestādīta blakus spožam, lieliskam, es pat teiktu izcilam (he he) intelektam,
nē,nē, ko es te runāju - analītiskums varētu teikt, dievišķai dzirkstij........


un ko lai tagad pasaka,!
ka es domāju,domāju, BĀC, saņemot kārtējo garumgaro vēstuli, kurā turpinās intelektuāla diskusija kīno interpretācijā,kīno vēsturē, un mans nabaga emocionālai viedoklis tiek pakļauts krustugunīm, un tad visas tās viņa zināšanas, un , bāaaaah,
nebūtu domājusi,ka es to daru - atklāti un godīgi atzīstos,
ka ..... viss šis intelektuālais, līdz pēdējai detaļai pārdomātais saskarsmes akts, sākot jau no pašiem pirmajiem tā bŗīžiem (o, jā......pajautājiet manai sirdsdraudzenei,kādus priekšmetus es sviedu pret sienu, tad, kad manu Tarkovskim līdzīgo ideālismu par to, ka Dieva esamība slēpjas mūzikā, piemēram, tika pārtraukts ar vārdiem - bet es nesaprotu, kā kaut ko tādu iespējams izsecināt! (principā, - bet tās taču ir pilnīgas muļķības))
grrr, nu, labi,
varbū es pārspīlēju, mazu mazuliet,

bet ja godīgi,
kaut ko tik satriecoši uzbudinošu neatceros rakstījusi un saņēmusi,
nu pavisam savādā nozīmē ne!

un šādu savādumu dēļ nobāl jebkurš labsirdīgais mīļums??
ārprāts, vai es neesmu šausmīga!!!!

Sēžu tukšā darbā,
pa mazam pārskrienot 1984 gadā pirmizdotai grāmatelei KĀ APPREcĒT ĪSTO VĪRIETI,
kuru vakar savācu no draudzenes, kurai pus pa jokam, pus pa nopietnam biju iedevusi izlasīt,

un,aahhhh,
ha ha hā, nu tik konkrētas formas prasa iedziļināties.

nu,piemēram:
"Dažiem vīriešiem reliģija ir galvenā vērtība. Ja vīrietis tic, ka ir dzimis, lai izglābtos, un viņa dzīve ir tikai sagatavošanās nākamajai, tad viņš nedzīvos kopā ar neticīgo, ja vien neuzskatīs par savu pienākumu viņu "izglābt". Ja jūs esat neticīgā un viņš atteiksies no jūsu glābšanas, tad ģimenes jums nebūs."

-visu cieņu,
stingrāk kā ar šitādu nazi nogriezt laikam nav iespējams,
:D

un vispār kaut kā pēdējā laikā daudz sajūtas - "mans pienākums bija pateikt"

jocīgi,jocīgi tie pienākumi,
gaidu to brīdi, kad atausīs gaišā doma "mans pienākums ir paklusēt"

par to,
ka saziež sev uz galvas sviestu no brokastīm,
un tad gaidīja, kad uz viņa nosēdīsies mušas,
jo gozēšanos saulē, kad pa viņu tipina mušas, viņš uzskatīja par vienu no savu dzīves lieliskāko brīžu baudām...ai, ai, cik nevainīgi un mīļi,

un,kā viņš piemetināja -
tikai nevis šādas tādas mušas, pavisam ne tādas, kādas var sastapt birokrātu kabinetos un buržuāziskos apartamentos,
bet gan tikai tās mīļas, kuras apmetušās uz olīvkoku lapām, tās, kas dzīvojas pa svaigo jūras gaisu,
(vai kaut kādā tamlīdzīgā vietā, kuru nevaru pateikt, jo nespēju izprast šo krievu valodu brīžām..)


tik vienkārši, neviltoti un dabiski..
:):):):)

šorīt es nosperu stundu darbalaika,lai pasēdētu TF skabūzī un sadzertu tēju ar savu sirdsdraudzeni,
ar kuru galu galā iznāk saruna ar apgriezieniem, nevainīgu līdzgaitneiku iesaistīšna, kājas gaisā un daudz uzsitienu pa apaļā galda apakšu,
jo runa,cik nu lai nebūtu netipiski, beigās es sajukumā novedu smieklos savas sirdsdraudznes vienu no iepriekšējām simpātijām,kas mums pievienojies, deklamēdama apmēram:
Diān,bet es ne pie nekā neesmu vainīga!Tu saproti, man pat nodoms tāds nav,... nebija bijis, ja..es pat..vakaram beidzoties domāju, nekas TĀDS, normāls puisis, nu, jauks, jā, bet ne jau kaut kas tāds...un Tu ar viņū raksties, un viņam taču ir draudzne un es nez vēl kas, un tā, un vispāŗ, un tad..pamodos vakar no rīta, un sapratu.....................NU IR SŪDI!!!!!!!!!!

unn tad viedais Harija jautājums - Tu esi iemīlējusies????
PĒĒĒĒĒĒHHHHHHHHHHHHHHHHH,

nēēa,tiššs,tišššss, prom, tas nav racionāli,
tas nav vēlami, tas pat nav pamatojami,
tātad TAS NEEKSISTĒ!!!!!!!!!!!!

studējot cītīgi ierakstus par šīsdienas gaitu,
pamanu dīvainu sakritību - šīs paranormāli skaistās debesis,
un Kārļa Sebra aizdošanos mūžībā........reizē skan šokējoši,
bet tajā pašā laikā - tāds savāds miers,
šķiet,ka visi, kas pamanījuši dabas mistēriju jūtas piepildīti ar mieru un siltumu,
un visi putnu bari lidojuši uz kādu nezināmu mērķi.....bet ja nu Kārlis mūs visus tā pasveicināja..uz atvadām...vai arī debesis viņu - lai neaizmirstama aiziešana??

šorīt pa miegam mosties man nezi kādēļ izlikās,ka ir septembris...un es par divām dienām esmu nokavējusi brāļa dzimšanas dienu.
svētā pārliecībā par to uztraucos minūtes trīs.

bet vispār jocīga nakts šonakt,

katrreiz kā piesēžos un man šķiet, ka nu tikai jāuzraksta tas,kas grozās pa galvu,
dabūju aprauties,
un kā kaut kur es pat nezinu kur dzirdēts kalambūrs pa galvu mētājas doma - domas spēlējas ar vārdiem, vārdi piemāna domas,
vai kaut kā tā, - respektīvi - tā matērija no kuras sastāv domas gan ir gana viltīga un nenotverama.

es vakar kā uzminēdama nopirku kleitiņu par pāris latiem, bet vienu rakstainu un bērnišķīgi mīļu,
un te mani aicina uz TF ziemassvētku (vai jaungada?) pasākumu?:)
milzu lieliski, protams, es iešu.!!

un tad galvā uzjunda sajūta, ei, bet tur taču būs cilvēku sabiedrība,
tas jokaini nesarotamais sabiedriskais konstrukts,
ar kuru tev pēdējās nedēļās nemaz tā pa īstam nav nācis saskarties,
ē, bet kaut arī Vilks teicās ka viņam tie riebj, šie pasākumi,
nu labi,pšss,
bet tas nemaz nav iespējams,
mans satraukums noteikti nāk no cita avota.
-visā šai lauku notikumā, es taču apsolījos sev, ka mēģināšu cik iespējams vairāk neplānot un nemodelēt un pat nedomāt par jebkādām iespējamām attiecībām,
un tā kā ar to nodarbojos, tad dienas ieguvušas nerakstītu klusēšanas oreolu,kurā visā iepīts salīdzinoši daudz neapzinātas sriedzes, apjukuma, prieka un kaut kādu uztraucošu pozitīvu gaidu, kam it kā nav pat racionāla pamatojuma, un tādēļ tas viss mijas un mainās, un aiziet, atgriežas un jūk, Aij!!

.


dzeltena saule,
lauki kas smaržo pēc skābbarības,
un vapše,
zem Mēness pēdējās dienās esot redzama Venēra,kā ziņu masu mēdiji,

es to noklausos savos laukos pa rādio
un uzskatu par savu pienākumu pateikt,
ka Jaunais atnācis ar baigo savādo Nārnijisko mirāžu spoguļstiklu leduspuķēs.
kas par mieru tur....kur smaržo ne tikai pēc skābbarības, bet arī bama,(jebšu govju fermas,)pēc sadegušiem putekļiem uz radiatora, un pēc plīts, un pēc aukstuma un pēc Venēras tāpat.

Atgriežos būrī un klausos Vilciņa kaut kad atsūtīto QUANTIC,
uz citu neko nevelk,
tāds hengovers pēc miera un mīlestības viļņa, ka gribas pilsētu apmētāt ar govs kakām un saliet Daugavā pienu,
pilnīgs bezjēdzīgums,
esmu gatava pārvākties uz laukiem,
tik šausmīgi atveseļojusies man šķiet, ka pat izteikties māku kā cilvēks un nevis kā nodrāzts urbānistisks sabiedrības izmantots un iejūgts strādnieks, students, nodokļu maksātājs, riebeklību zelētājs dienišķās maizes vietā,n@huj n@huj n@HUJj, man gribas saukt, To pilsētu, skaļā balsī dziedot gammu no viena gala otrā,


un tad vēl mēs bijām kapos pa nakti,
ar mammu un tēti un māsu,
bijām ciemos un man patika.
vienā brīdī paliku viena un platā, gaišā ceļa, kurš vecgada naktī dzirksta ar svaigumu un dvēseļu tuvumu, laikam jau,
un man pamirkšķināja debess virs omes un opa vietiņas.
un viņiem BIJA mīlestība!!!!!!!!!un viņi pamirkšķināja.

un caurām dienām mēs tikai gulējām, līmējām otras omes tapetes, gatavojām mielastus un bārāmies ar suni,
rakstīju īsziņas tikai Diānai, savai sirdsdraudzenei,
un no rīta ceļoties lasījām lūgšanas no Misūri izdotās grāmateles, 1960 gadā.


pēc tādām brīvdienām drīkst arī mirt,
un nepalikt tādēļ zaudētājos...

.


nu un tagad attiecībā uz to vientulību,
par kuru dažiem te ir neskaidrība, kādēļ es izsaktos,ka sajūtos vietuļi..

pēdējās dienās lokalizējoties mājās,
esmu noskatījusies:

KAlendāra Meitenes,
Pelenopi,
Hariju oteru un Azkabanas vai kādu tur gūstekni,
dažas sērijas Kauliņa,
dažas sērijas Gāzi Grīdā
un Breiniakus
un gandrīz skatījusies Parfīmu

bet ko es ar to gribēju pateikt,
-
ka visās filmās, no kurām kaut ko skaistu var iemācītis,
valdošais motīvs ir mīlestība,
un bez mīlestības nav jēgas vispār nekam, jo ļaunai pats par sevi ir balstīts uz jēgas sagraušanu, jo nekas, kas ir ļauns, nevar tajā pašā laikā būt labs un jēdzīgs,

nu un tad nu, kad rezumējot šāgada veikumu,
man nākas secināt, ka pašas muļķīgākās lietas esmu pastrādājusi tieši dzenoties pēc mīlestības (lai gan nevienu reizi strādājot stulbības tai paīstam nemaz nepietuvojoties),

un tas nebūt nespodrina manu paštēlu.
gluži otrādi.

samokot to mazliet saspiesto vēstuli savam kīno draugam, par kuru te pēdējoreiz izpļāpājos, bet,kā jau paredzēju, nespāeju vien uzrakstīt, kamēr nesastrīdējos ar māsu, tēti un kaķi attiecībā uz Parfīmu,
jo vajadzēja pasūdzēties kādam saprātīgam BEt tomēr neitrālam cilvēkam,

sapratu, ka saprātīgo bet neitrālo cilvēku,
lūk tieši tā ir lieta,kas pēdējā gada laikā sakrājusies neiedomājamā daudzumā,
un lai nu kas leik domāt par reālo vientulību, bet - cilvēki,kas saprot vismaz daļu no tavas samudžinātās dvēseles, bet tu nevari vieņiem piekļūt tuvumā,
tā ir tā lieta,
kuru es censdamies censdamās nezinu kā izmainīt gada sliekšņa beigu pievārtē,

kā jāsaka,
happy new year..

.


ē,
šorīt vēl pēdējo dienu pirms nedēļas brīvdienām no ap pus 10 gaidot autiņu,
kā jau ietrasts, otrās slimnīcas bezmaz vai pievārtē tapat parasti var novērot dažādus dīvaina paskata cilvēkus, no kuriem nevar gluži saprast, vai viņi ir slimnieki, vai no pansionāta iznākuši pastaigāties,

bet stāsts par to,
ka skatoties uz vienu vecu tanti, milzīgos, lielos kirzenieku zābakos un sporta tērpa biksēs,
..es pēkšņi izjutu viņas bezspēcību, nu un tādu - tik ļoti bēŗnišķu bezspēcību,
jo man ienāca prātā..ka VISI CILVĒKI TAČU GRIB IZSKATĪTIES LABI..:(
pilnīgi visas tantes kādreiz ir bijušas sievietes, kam rūp savs izskats,
bet pašreizējos apstākļos,šķiet,
vairumam aukstā laikā jāuzvelk tas, kas ir, tikai siltumam, ja viņīem vispār ir kas cits,
un tas man..tik ļoti atgādināja bērnus, kuriem tiek kaut kas uzvilkts,
kas ne pēc ka īpaši neizskatās, bet padara viņus par maziem sniegavīriem vai maziem,staigājošiem afišu stendiem.,
un man atkal jau pēdējās dienās palika kāda žēl,
tāds iekšējs skumjums un gribējās pacelt tās tantes seju, sakārtot matus un atdot viņai kādas no savām biksēm - vismaz simterijai, pret tiem lielajiem zābakiem,
lai nebūt jāstaigā zeķbiksēm līdzīgās tievās kājelēs ar nodurtu skatienu..

.

atkal līdz rītdienai atpakaļ uz Rīgu,
bet šie sniegainie lauki,
miers,kas valda ielienot gultā , seju ieliekot Mīcei vēderā un ar viņu kopā ēot mammas ceptās ābolmaizes..


mm.

?


te CIbā palasoties ik pēc stundas ,apmēram,
iedomājos,cik skaisti skan - diena pirms Ziemassvētkiem,
apmēram kā diena pirms rītdienas..?:)

šā tā,
ļoti cienījami un mīļi, man šķiet,
tad nu iedomājos paskatīties,kāman pagājusi diena pirms Ziemassvētkiem,
un izrādās - kā JAU DIENU PIRMS ZIEMASSVĒTKIEM,
pats lielākais darba klāsts,
klienti nāk viens pēc otra, meklē rāmīšus,nes darbus, netipiski - visi apmierināti, smaidoši un nestaidzīgi laipni..
visas pārējās štelles..:)

bet es sēžu,
un domāju ka vēl vakarā pa ĀRKĀRTIGI FIKSO tik daudz darāmā,

un,ka šausmīgi vajag un gribās uzrakstīt vismaz vienu vēstuli.
savam nabaga novārtā atstātajam mizantropiskajam kīno-draugam,

un ka vakarā gan būs vanna, vīraks un Thievery Corporation..

.

kopš aizgājušās nedēļas nejaušās apstākļu spiestās, bet vēlāk - lieliskās - nakts viesošanās centrāltirgus tunelī pie bungotājiem, rezultējās ar spēju mīlestības uzliesmojumu.
pret bungām!!

bet varbūt ar to arī vajadzēja sākt.

katrā ziņā tā no nakts izņemtā stunda bija lieliska,
un es ar visu savu nozagto telefonu nobālēju to divu puišu priekšā,
kam tiešām nākas iztikai piepelnīties šādā veidā.
un kā es tur tāda no netaisnības afekta izmisusi ievilkos (šķiet, pat cepure man bija sažņaugta saujā un mati mazliet paspūruši)un sākām runāties,
un tad viņi mani apsēdināja pie bungām un teica,lai es tak padzīvoju nedēļu bez telefona,ka tas esot labākais kas ar cilvēku var notikt, un,lai es tik smaidot.
un pēc kāda laiciņa tur atnāca divi vīri,kas strādāja par celtniekiem, bet no viena skata nepateiktu, jo viņam bija kupli,sirmi mati, un viņš arī apsēdās spēlēt bungas, un pēc tam otrs viņam bungoja pa galvu un šķiet,viņi bija baigie čomi īstenībā.
nu un tad vēl tā padzīvojusī sieviete ar sarkanajiem matiem un ādas jaku, kas beigu beigās noziedoja divas cigaretes un mandarīnu, kurš tika man, jo puišiem esot alerģīja pret citrusiem (es pēc tam to neēdu divas dienas un nēsāju jakai kabatā Kā laimes mandarīnu talismanu),
un viņa teicās, iešot baznīcā,aizlūgšõt par viņiem, bet viņi teica - tu labāk atsakies no alkohola,
kam tas vajadzīgs? vienā dienā vai,slikti, piedzeries un labi, pēc tam no rīta pamosties, un skat - ir vēl sliktāk nekā pirms tam, nu kam tas viss.

sakarīgi puiši,es jums teikšu.

un šis viss izrādījās tikai kārtējais manas cieņas un mīlestības apliecinājums visiem šiem brīnišķīgajiem nakšu-pagrīdes klaiņotājiem,
kuriem tik lielisk āveidā nekas pat tā īsti nepieder no pasaules mantības (ja nu tikai BUNGAS..),
bet viņiem pieder visa pasaule no pašas nesavaldītākās un aizraujošākās puses,

un tad man gribējās teikt,
kā es jūs saprotu, brāļi,
pat tik ļoti ka nākamreiz man jūs jāauzaicina pie sevis uz kārtīgām vakariņām pie bungām!!!!!!!!

bum-bum-čššk, čššsk, čšš k k

beidzot izlaušanās no krēslas zonas gaismā.
pēc visiem emocionālajiem uztraukumiem,
kurus pēdējās dienās pārdzīvoju sakarā ar viena no tuvākajiem cilvēkiem deguna operāciju,
visām ar to saistītājām bailēm un ekspektācijām (neiznu kā pateikt latviski, gaidas skan pārāk pozitīvi),
pie kam , jums droši vien nemaz nav jausmas, cik daudz vizuāli spilgta materiāla gūglē un jautūbā var atrast ierakstot frāzi deviatio septi nasi,vai kaut kā tā,
detalizētās anotācijas vikipēdija, etc,.

tad mans vakardienas nelielais trips vakarā pēc darba pārgurušai uz 1.slimnīcas otolaringoloģijas vai tamlīzīgu nodaļu, izvērtās vienā smieklīgi - sākotnēji paralizējošā(jo tieši tā uz mani iedarbojas doties pie tuviem un mīļiem cilvekiem uz slimnīcām, jo īpaši pēc operācijām,)
bet pēc tam -atvieglojošā un beidzot atbrīvojošā no visa šī tumšā pāŗdzīvojuma, kas ārpus manas pārlieku spilgtās, empātiskās iztēles un dažiem iepriekšējiem apstākļiem,droši vien pat nerealizētos - pasākuma.

Draudzene smejoties izskatījās kā vecs onkulis ar milzīgām sirmām ūsām,
jāpiebilst, ka onku un tanšu gan tur bija savācies paprāvs bariņš
dažās ar tādiem pašiem apsējiem kā draudzenei (deguna starpsienas asimterija daudziem aktualizējas tieši vecumā , radot elpošanas traucejumus un/vai aizdusu)

manas fantāzijas nemitīgi tiecas dziļāk slēptajā,
un tas, lūk ,mani mulsina vairāk par redzamo atvieglojumu.

kā tas iespējams , griezt, lauzt, likt kopā, šūt, nogriezt,implantēt, kalt, ....
sasodīts, mani dzen tumšā plankumā šie jautajumi,
visas šīs lietas, kas parastam mirstīgam ir slēptas, lai arī tieši ar mirstību tām ir visciešākais sakars.
un man kļūst slikti daudz to mēģinot vizualizēt,
bet tajā pašāl aikā tas pievelk un ietriec prātādesmitiem ainu - ielūkoties iekša(s) cilvēkam?????
degunos, kaklā, krūtīs, zarnās(!) (esmu dzirdējusi, ka veselu cilvēku atgriežot vaļā,visi darbojošies orgāni tiešām izskatās krāsaini kā bioloģijas grāmatās),
Jēzus, krāsaini un stingri kā dārzeņi vai augļi, kas viegli kustas,pildot savas funkcijas?
pilnīgs marasms,
dinamiskā psihoterapija šķiet bērna špļāviens, salīdzinājumā ar šo pragmatisko, precīzo medicīnu.,
lai arī pārak bieži cilvēki remontē miesu, kuras prāta spējas un garīgums absolūti zaudējuši savu tonusu jau desmitiem gadu atpakaļ/brrref.

veselu stundu noņemos meklējos vinu pazudušu paspartu un kārtojot paspartu plauktus,
līdz secinu, ka esmu vairākās vietās sagriezusi/saskrāpējusi pirkstus,

nezinu, tā kaut kāda bērnības nostaļģija, kad saskrāpēts ceļgals, kreveles, pušumi vai zilumi man skaitījās pats krutākais, kas vispār varēja ar cilvēku notikt, kā, piemēram, toreiz, kad ar tikko pašas uzasināto atvāžamo nazi (ar ZILU spalu) ,gandrīz nogriezu sev gabalu īkšķa, kapādama koka lapas,un man vēl tagad ir neliela rēta...,

bet sapratu,ka jūtos sasodīti foršī ar tādiem sūrstošiem pirkstiem,
un jo galvenais, ka var droši zināt, ka rītdien tur jau būs mazas brūnas pušumu svītriņas (vismaz trīs vietās)
o, O, esmu zirgā, kaut gan darbavietā!!
:))

tikko klausos kolēģis runā klusināti pa telefonu,
un sadzirdu vārdus.
....viņai.gribēja izgriezt bumbuli, bet...nogrieza krūti..šodien.. ŠOdien!!

un tad man pieskrien,
ka tik vesela gūzma citu lietu ir pavisam nesvarīgas,
un ka par ko var plēsties, ja notiek tādas lietas..tepat blakus....un mēs to vērojam kā caur stikla sienu,
un,kaut gan tas mūs neskar,
iztēloties kādu pilnīgi sagrautu, izgraizītu sievieti..man nevajag pat pussekundi,,lai to iztēlotos..automātika.
un tas, kā vīrieši tomēr pārdzīvo līdzi..

''Ja jūs gribat īsti pamatīgi sāpināt savus vecākus un ja jums nepietiek dūšas būt homoseksuāliem, tad jūs vismaz varat sākt nodarboties ar mākslu.'' /Kurts Vonnegūts/

lika aizdomāties.

cik labi, ka cilvēki labi,
un iedomajas par mani, un atsūta pat kaut ko tik dievišķi skaistu kā šis:

http://www.ebruceylan.com/

(foto sadaļa)