dekoltē

tā nu jauna diena, jauni jautājumi.

pavisam nejauši draugiem.lv uzeju porfilu vienai netiešāi izbijušai skolas biedrenei,lai skanētu diskrēti, neminēšu skolu, minēšu tikai to, ka mākslas virzienā un daļēji par provinci saucamā nostūrī.
tad nu tāatceros, jau divi gadi pagājuši kopš pamestas tās iestādes mājīgās noskaņas,
BET KAS NOTIEK AR JAUNIEŠIEM PROVINCES MĀKSLAS SKOLĀS,
ja jo vairak es skatos kādu veco biedru profilus,jo trakāk man jāsaķer galva.
Te vienai agrāk dūšīgai meitenei kaut kādas drausmīga erotiska rakstura bildes,
otra skaista, bet tai tās pašas caurspīdīgās drēbes,ar rokām piesegti bālie, kailie ķermeņi un metinātāja maska galvā?? dienasgrāmatās tādi murgi, ka man jābrīnās, kā vispār cilvēks pats neaptver kā sevis radīto tēlu kompromitē ar tamlīdzīgiem sviestiem,
pirmie (un šķiet,ka arī vienīgie) puiši ciemā ar alkoholiem, kaut kādām pīpēm, bla bla bla (it kā bohēma slēptos alkoholā, un vispār, degradē bohēmas vārdu kā tādu),
un tad,punkts uz šī visa i - tā šodienas meitene, kura pirms diviem gadiem staigāja totāli foršiem īsiem matiem, pilnu degunu riņķiem un nobrukušām adītām jakām,
šodien skatos....ar tādiem gariem plencīgiem matiem, nekādu riņķu, baltā kleitā, kaut kāda izģērbšānās pļavā,
bezformīgums un bezpersoniskums....

un es domāju,
vai tiešām katapultēšanās no turienes būs bijis pareizākais solis, ko es vispār varēju pasākt,
lai ari toreiz tā negribējās un sirds lūza no visas tāS NOskaņas atvadoties..

šimano, šikaka, šengena, šmerlis, šašaša, ššššsšŅIKS,

saulessargs, salvija, slēpes, salvešu smarža,šņabis
krāsmatas, kedas, saulesstāvs, saulgožu iela, saulgožu krēsls,
kaija, klaunādes spozme, paslēpes,
caurvēja putekļi, caunāda, lapsāda, vilkāda, zemenes,

rūtis, krūtis, spozme un šašašašašsšššššvik

šsss, kšssss........
es negribu gulēt...............NĀC ĀRĀ NO ŪDENS.....

nu jau tāda stadija,ka citētu pati sevi,
savā egocentrētajā filosofijā, kuru iedomājos,ka kāds lasa.
ak,ja mīlestību dāvāt būtu tik viegli kā iestādīt tomātu.
ja visus pēkšņi ieinteresētu mūsu dvēseles prieki un sāpes, un ar vienu pirksta mājienu visi saprastu kas ar ko bija domāts.

Izsakies

un tā plakne ir mūsu pārējo metafiziskā konsistence,
dvēseles un miesas plaknes, cerības, atklātība, šaubas, pārliecība.
prieks, neticība, ticība, nolemtība.

pastāsti mums vēl, kādēl Tu centies,
kādēļ es cenšos, pastāstīt?
mīlestības labad?
kaut vai nekonkrētas? kaut vai nesaprotamas?
un ja nu es teiktu, ka šobrīd mīlu visu pasauli, kas man nevis pie kājām, bet gan caur sirdi?

bet ja nu tie būtu tikai kaili vārdi, kas pazustu zem segas kopā ar nākamās dienas rītu?
izplēnētu un sajuktu,
neskarīgi kā tā pati mīlestība ko jūtam strāvojam..?

arī mani piemeklē sniega sindroms,
vizuāli mērot sniega daudzumu, kas sakrājas laukā ik pāc minūtēm desmit,
Regina Spektor,
un no loga atejot atpakaļ istabā, paskatos uz savu mazo ūķīti, un paliek tik mīļi,
grīda piebāzta ar vadiem, dators uz vienas vecas radiotehnikas tumbas,
zilā sega samurcīta pie datora, un vakara gaismā visi zīmējumi pie sienām silti un aicinoši,
bet laukā - vieglums un noslēpumainība šajā dzeltenajā naktī...

stihija ir lieliska,
nenoliedzami lieliska.
tieši tāda ziema, kādu mēs činkstēdami saucam par vētru,bet pirms dažiem gadu desmitiem kā norma,
tik ļoti atsauc bērnības sniega sajūtu.
milzīgās pārslas, kas pie mājas stūra paceļot seju pret mākoņiem krīt sejā,
un to,ka pasaule it kā iegūst paplašinājumu , kad krīt sniegs - horizonts izstiepjas un debesis paceļas par dažiem desmitiem aptveramību uz augšu,
jo īpaši - ejot uz kalniņu, kad no tā šļūkājot tuvojas nakts, un ir tā sajūta, ka nekad vairāk netiksi atpakaļ mājās..

un šodien es eju uz dievkalpojumu,
un skatos sejās tiem cilvēkiem,kuriem vētra pūš sejās un tās sažmiegtas un sasalušas,
un man pie sevis saradies tik daudz prieka..tik mierīgs viss,kad vējš pūš no mugurpuses un dzen uz priekšu,
un, un......

.

vētra ietinusi pasauli vatē un dzīvojas tik silti,
pat vēju nevar dzirdēt aiz tādas sniega kārtas..
uz zemes salūzuši zari guļ kā noguldīti,

..gribu pa Arkādijas parku pie pīlēm.

tas parasīs vēl analīzi.
tas,ka es pamanīju, cik vīriešu vēstules izprintētas izskatās dažādas, cik ļoti tur var ieraudzīt katra domāšanu, maigumu un mazu daļu iemīlēšanās spēka.

sasodīts, saldi.

neticami......jobtvaju.



Šodien, kā pie ārkārtēja dzīves apsīkuma izdarot secinājumu,ka kaut kas nozīmīgs jāpaveic., secināju,ka beidzot pielikšu punktu savam nolāpītajam inbox e-pasta, kura nežēlīgie spami, ar visiem tim filtriem, pretīgajām skaļajām reklāmām pagājušogad, pret kurām pat nekā necīnīties,...nafig to visu, izprintēju kontaktus, un mana elegantā PHNEUMONIA - atā....(ŠŅUK)

tik bija interesantā
-m pēc nesenas sarunas ar izbijušo kolēģi nolēmu veikt opciju - vismaz dažās vēstules no bijušajiem saglabāt,
kopēju ..printēju....un apstājos brīdī, kurā pati izvēlējos - tieši robežu PIRMS sliktā, tik labi atsaucot atmiņākas sekoja pēc, piemēram, where can i meet you? vai see you there then..
.
tik romantiski, sasodīts................................tādas lietas nācies lasīt, jo īpaši tāds prieks..francūzis, lietuvietis,un tā skaistā bilde ar Dmitriju.,
ārprāts, ka pat

a)sailgojos pēc savas pirmās darbavietas
b) sailgojos pēc kāda, kas blakus

bu bu bu......par neparastu gan to nenosauksi,
bet BLUR Universal, kas tikko uzsāj skanēt, man vēsta,,

.....viss savās vietās, viss noklust pāriet un apsnieg,
vienīgais,kas turpinās, ir ceļš uz priekšu..par kuru mums vēl nekas nav zināms.

pēc nepilnas stundas PAT MAN beigsies darbadiena, un skriešus laukā zem sniega un svaigā gaisa artērijas.....
priekā, mīļie draugi...pie mīlestības.

.

salūts sasalis uz manām rokām
nakte tumša, zaļa zāle

tā piedzimst vēlreiz tautiskais romantisms,
melns un stiprs kā sakaltušas asinis uz pelēkiem šineļiem,
tās,kas izlietas par Tēvzemi sešdesmit gadus atpakaļ.

tas doktors Lesters (Orsons Bīns),
man tik ļoti atgādināja dažas ainas no bērnības un Dakteres Kvinnas,
ka kļuva vēl jocīgāk ap sirdi.
Lorens....ou.

skaisti,
man ļoti ļoti patika Dakteres Kvinnas seriāls,
jo īpaši atceros kā dažās sērijas manā bērna prātā radīja dažādas ainas, kas tobrīd nešķita vispār saprotamas,bet kopumā, iespējams ierakstīja manī sentimentālu mīlu pret seno, amerikānisko, iespēju un cerību zemes garu, kuru negribas norakstīt tikai pāris karu un politisku nesaskaņu dēļ (jo politika, kā zināms, un kā vienmēr mūsdienās, paradusi graut un samīdīt to, ko cilvēki vēstures gaitā radījuši ar sirdi, pārdzīvo,kopj un glabā, un, pats galvenais, prātīgi vai neprātīgi - mīl...)

tā kā šorīt atkal jau jābūt darbā, vakardienas nakts neizvirzīja labākus piedāvājumus par kādu filmu, un, no noskaņai atbilstošajām mētājās arī šī.

Pilnīgs abstrakts, neticami, ka kaut ko tādu pavisam līdz galam vēl nebiju redzējusi - iespējams, gan,tas tikai apliecina, ka visas lietas notiek noliktā laikā, un droši vien kādu laiku atpakaļ, es pat nespētu uztvert šo..sirreālismu kīno.

Pēc gļūmīgās iešļūkšanas Malkoviča galvā,
protams, ar īes nepaliku vienaldzīga, nevienu nepārsteidzot, sakot, ka man patīk Džons Malkovičs.
bet kur nu bez vismaz pāris diskutabliem jautajumiem un atklāsmēm.

piemēram par to, kā iespējams nonivelēt tradicionālās ģimenes vērtības un cik šķebīgas šādas...bi-tri-homo-metro-seksuālas attiecības izskatās no malas;
un par to, kam tad vispār kalpo ( ja kalpo?) seksualitāte?
cik absurdi tālu cilvēki spēj nojaukt dabiskās robežas, zaudējot spriestspēju instinktu vadīti.

par to, cik milzīga tieksme pret varas mājo lielā daļā cilvēku,
cik niecīga kļūst cilvēka personība un esība kāda acīs, brīdī, kad tiek iegūta vara pār šo bezspēcīgo upuri.
un,protams, jautajums par to, cik lielu vērtību mēs paši piešķiram gan sev, gan apkārtējiem?

un vai DŽonzs(?) mēģina dekonstruēt īstas mīlestības eksistenci mūsu gadsimtā kā tādu?

un visbaidzot tiešām sirreālā, ģēniālā epizode, kurā Mallkovičs nonāk pats savā galvā
(MAlkovič? MAlkovič, malkovič..?! MAAAALKOVIČ!!!!!!!!!!),
kā arī sieviešu pakaļdzīšanās caur Malkoviča zemapziņu..,

nu, ārkārtīgi, ārkārtīgi tieši psiholoģiski uzrunājošs darbs,
kas konfrontē ne tik daudz ar spēju ielūkoties citos, bet arī- pašām ar savām slēptajām domām, apzināto/neapzināto,
tāds flirts ar psihoanalīzi, izaicinājums "normālajai" (average) pilsoņa psihei.
bet kurš var būt pārliecināts, ka arī viņa galvā kāds nav izveidojis portālu savai parazitārajai eksistencei?

es, piemēram, jau sāku šaubīties,
lai gan viens ir skaidrs - nekad mūžā es negribētu būt kāds cits, nevis Žozē,
nu jau nu tiešām negribētu..
(un šķiet, kaut vai šis secinājums filmu padara skatīšanās vērtu..)

šorīt notiek kas neparasts.
iespējams, pēc vakardienas nedienām un uztraukumiem,

šodienas agrais rīts, kurā dvaša sasalst gaisā, un es secinu,ka ielas ir slapjas, bet tomēr nelīst.
autobuss ir patukšs, un stāvot sastrēgumā uz tilta es paveros lejā,kur uz Mūkusalas apļa un pie K-rautas sastājušas vesels lērums saulē spīdīgu mašīnu, un ,pats galvenais, pats ceļš mirdz no slapjuma, un viss šķiet tik tīrs un nevainīgs,

atveras durvis, es ieelpoju svaigo gaisu uz dažām sekundēm ieelpojot arī kokus, zāli un Daugavu,
un pēc tam tās jau atkal ir ciet.

Bet es izkāpju pieturu ātrāk,
lai ļautos muzikai, un tik svaigs ir viss,
tiešām, tik sen tas nav gadījies, ka es tādā piepildījumā un atsperīgā, vieglā, dejojošā solī cilpoju tikai uz priekšu, dziļi elpojot un raugoties debesīs, patiecībā Dievam par to,ka kaut kas tik skaists vispār ir iespējams,
un,kad garām Rīgas Cirkam ejot, man pēkšņi ataudsa atmiņā Mazīnas skumīgā, bērnišķā seja un kontrastējošā balss..
ARRIVATO DZAMPANO!!( vai kaut kā tā.)

...smaids izplūda pa visu seju,
viens liels, mirdzošs smaids..

cīnos ar sāpošu galvu.

pirmo reizi pēc ilgiem laikiem saprotu, ka totāli esmu sastresojusi par kaut kādas nolāpītas kolēģEs, kura, redziet, ir nozīmīgāka, jo strādā par mani 2 (!) mēnešus (!) ilgāk,
un kaut kādu neticami aprobežotu aizrādījumu par to, kāpēc kases grāmatā ieraksts ar citu krāsu, kāpēc nav izdarīts kaut kāds nenozīmīgs formāls sūds reģistrā(piemēram, tieši ar zīmuli un tieši ar ķeksīti ievilkti ar datoru salīdzinātie samaksātie pasūtījumi, kādēļ klienta telefona numurs ierakstīts ar roku, nevis ar datoru un tā joprojām),
labi, šorīt atnāku uz darbu pēc "zīmītes" izlasīšanas, kurā man tiek piešūts, ka manis dēļ, redz, cienītā kolēģē neesot VARēJUSI IESLēGT KASI, JO MAIņAS NAUDA NEESOT BIJUSI PA DESMITNIEKIEM BET TIKAI DIVDESMITNIEKI, redz un tā esot mana vaina (pasvītrots ar divām svītrām),
un ieraugot,
ka šājā rītā viņa pati ir,
a) absolūti nesarakstījusi kontrolgrāmatu,
b) nav veikusi visus ierakstus vakardienas kalendārā
c) sajaukusi summas atskaitē
(par kādām kļūdām, kas tikai daļēji uz darbu kā tādu attiecas, man jau sen būu jānoklausās kādu pusstundu gara kretīniska pišanās)

NAAAAAAAAAAHHHHHHHuuuuj,
kamēr viņa atvilka savu pakaļu ,es jau divreiz biju sevi saņēmusi rokās,
kaut arī pirms tam, nolādētu kases žūrnālu mētāju tā,ka likās, no tā izlidos visi čeki nafig,un vēl šo to..

un mierīgā, ieturētā tonī norādītu uz kļūdām,kuras viņai,protams, bija ā,jā,man nebija laika....

esmu daļējā izmisumā.
man pilnīgi nav skaidrs KĀ jārunā ar tādiem maitām, un man pie kājas,cik kurš ir emocionāls,
manā tolerantajā,smalkjūtīgajā pasaules uztverē, kas tāds kā BĻAUŠANA, civilizētā iestādē,
šķiet..absolūti neiedomājami..

pārdabiskās dienas noslēgums ar pusaudzisku spītību,
transcendentālās pārdomas, dzīves jēga, nāves mistērija un pārējās augstās lietas
, viss nolikts aiz daudzām daudzām atslēgām, redz,jo lielākai daļai apkārtējo diez kā nekā, tas viss ir, maigi izsakoties, POHUJ. un vēl ļaunāks par šo pohuju ir tikai viņu nahujīgā jaukšanās citu dzīvēs.

un man arī,
gribas iet izkauties (viens te šodien raksīja par to kā Latvijas repstāri nokārtojuši attiecības.)
nu,ziniet!ģeniāla doma.
nolāpīts, es nezinu kā kaujas meitenes pa īstam, rauj aiz matiem, spiedz vai ko,
zinu tikai to,ka pie sevis raidu nešpetnus lāstus par katru apspiestības pazīmi,ko kāds pēdējā laikā cenšas ienest manā dzīvē,
un par spīti visam, es uzskatu to par GODĪGU naidīgumu un dusmām.!!
un dusmu variācijas veido attēlus un rakstus man aiz ādas,
es gribu kaut kur skriet, demolēt miskastes, pieturas, kādu mašīnu un iespējams, kā protestu,nokārtoties tuneļa caurvējā.
bet ja nopietni,
paņemt iedzīvi mugursomā,
visas lietas,cik nu var iebāzt,
un pārvākties.
uz pašu lētāko un vienkāršāko ūķi kādu jūs savā dzīvē būsiet redzējuši,
bet tur viss ir savs.

pamest savu darbu, kurš pats par sevi ir burvīgs, bet dažii kolēģi, nelieši,
un tā tas iet pa riņķi.

nozāģēt papēžus tai tupelei, kas man spiežas ribās
(un jūs pat iedomāties nevarat kā ir sadzīvot ar politikas studentes smagajām,nolādētajām tupelēm)
(precīzāk zābakiem, jo tādu jēdzienu kā tupeles viņi izsvītro līdzko pirmo reizi pārkāpj pār savas "miniatūrās saeimas" slieksni..)

ak,kāda maucība,
sacepties pie šādas netverami enerģētiskas mūzikas.

gribas kļūt par tādu gludu, vēsu un slidenu, cietu čūsku,
un tad aizlīst mežā, paslidināties pa maigo,smaržīgo meža klajuma zāli, un pa sūnām,
paberzēties gar akmeņiem un izjust savu maigo, glumo ādu kā dāvanu un kā piedzīvojumu, un apēst dažas ogas.


vispirmām kārtām aizmirst par urbāno realitāti.

.



NO kāda materiāla sastāv dzīve?
pavisam nopietni, no kā veidoti visi šie redzamie un taustāmie procesi, kurus mēs kabinām vienu pie otra ik pēc pagājuša laika nogriežņa. viss tas,ko iespējams empīriski pierādīt un aprakstīt, atkārtot vēlreiz,kaut gan pat atkārtojums nav tik viegli iespējams, kaut arī pieļautu, ka materiāls mums ir zināms.
tumst.krēslo.
pavisam pelēki, samilzuši krūmu un koku tēli,smalkā simfonija, kas veidojas no lauku dažādo faktūru un krāsu pārklājumiem vienai pār otru. melna, smaga uzplēsta zeme, mitrums un sala tuvošanās miklajā,siltajā gaisā. debesis,kas vienmēr pirms nakts iegūst pārdabisku pievilkšanas spēku un iesūc sevī visu mūsu apzināto prātu, atstājot tikai nepārliecību, neziņu un tik spēcīgu neaizsargātības izjūtu, ka
ja tajā iedziļinās,es nezinu,vai to vispār maz iespējams noliegt. Pārcilvēcisko.nepierādāmo.
zemes smarža,kas laužas cilvēkā kā pēcnāves vīzija par īstāku un spēcīgāku realitāti.
jo,
ja iespējams noteikt vienu matēriju, tad, varbūt, var atrast iespēju kaut ko uzzināt arī par to pārējo kuru mēs nespējam iekļaut savās 4/5 dimensijās. KURU, tādēļ, ka tas ir, tam jābūt saprātam,pie kam, kaut kam tāam, kas nācis no Dieva,kas ir skaidrs no sākuma līdz beigām, bet tajā pašā laikā pilnīgi neizzināms ar šīszemes spējām.
un KĀ iespējams
paplašināt savu materiālu līdz pārmateriāla robežai,
padarīt sevi modru ,un vērīgu un spēcīgu, tādu,kurš spēj pamanīt arvien vairāk
sajust arvien dziļāk un patiesāk.
kur kas un kā.?

bļin, bet Mīce sēž augšā uz tumbām un tik mīļi skatās lejā uz mani, ka pilnīgi spars strādāt un pat Latvijas Princeses fināls vairs nešķiet tik vilinošs.

studijas.
Mans mīļais kaķis,kas tik tikko neiejauca ar pakaļējo ķepu karstajā tējas krūzē,
trakā mūzika un vakars tulkojot un veidojot 6 1/2 lappuses teksta,kas pirmajā acu uzmetienā skan sekojoši:
Personality and Information Processing: A Cognitive-Adaptive Theory.

o,jā!!
:))

mīlu spontānos un aizrautīgos, un visus mazliet neapdomīgos.
nu,tādus, kurus var nosaukt par AUŠĀM , kaut arī vārdu auša parasti lietoju,lai apzīmētu kādu no savām kārtējām in-love stadijām,
bet šoreiz ne!

ne-ne,
ziniet, ja jums pēkšņi atrakstītu kāds pavisam patīkama un mazliet savāda persona, iepazīšanos sākot ar faktu, ka mūsu dzimšanas dienas ir vienā dienā...(o,jo īpaši,kad es pati zinu SEVI kā vienīgo personu,kas uz kaut ko tādu būtu spējīga tāpat vien, un,kam tas vispār varētu šķist svarīgi un aizraujoši un ievērības cienigi, un, amMM)
pēc tam, protams,kaut arī no šī notikuma ir pagājušas vien divas dienas, neizskaidrojamā kārtā man šķiet, ka es varu lūk,uzrakstīt tieši šim cilvēkam ..savas AUŠĪBAS, un ka šis cilvēks - pagaidām kaut kā saprot, atbild un nepastāv nekādi ne konflikti ne ūbernežēlīgas intelektuālas kaujas, uh!
ziniet,
un pēkšņi es saprotu, ka tas taču ir fantastiski daudz piedevām.
un tad visādas teorijas sāk cirkulēt, par to ka es sakritībām kā tādam neticu, man viss ir noteiktība, kādas Lielākas gribas realizācija ;istajā, konkrētajā laikā un vietā, un....

ā-a!
kā bērns runāju, kaste ar šokolādes maizēm un siltu,tikko slauktu pienu, krāsns smarža un tumstoša krēsla,
tik silta sajūta no visas šīs nejaušās -jaušības tikko iesākušās aušības.!
:))

lieliski,lieliski...lieliski,
vakarnakts čils ir pārceļojies uz šodienas rītu!
nespēju nogulēt ilgāk par astoņiem un metos laukā darīšanās, kas vēl jāpaveic un ko uz šo brīdi jau esmu paveikusi.....un,šškiet,beidzot šorīt ap akmens tilta vidu virzienā no centra,man ir izdevies savā mp3 radīt absolūti monolītu baudījmu!
Kraftwerk ar Thievery Corporation, mazliet Moloko, Joe Beats un The Chinese Man savienojumā ar spilgtajiem stariem,kas sitās sejā,
un vecs opītis pieslējies pie tramvaja pakaļējā stikla, kurš SMAIDīJA (vienmēr apbrīnoju vecus cilvēkus,kas smaida, smejas via vienkārši izskatās priecīgi, tas vienkārši...prātu nones..), zilā kurtkā ar dzeltenām svītrām, zili-zaļām treniņbiksēm un ZILU somu, un,nepavisam ne no bezpajumtniekiem , bet pavisam svaigs un reizē savecējis opis, kurš paskatījās arī uz mani, bet ne ar tādu tiešu skatienu,bet vairāk gan tādu,caurejošu un pie visiem paciemoju;sos,
un viņš izkāpa Kalnciema ielā.

un pēc tam es paliku viena ar savu kruto Kraftwerku piedimdinot visu tramvaju,
skatoties uz kaijām, zāli un stikliem.

un vēl šodien es uz divām dienām aizbēgu no galvaspilsētas trakumiem,
mājās pie mincīša,siltas ābolmaizes, lielā ekrāna un spēcīgajiem skaļruņiem.
urā, urā,
jūtos laimīga un brīva kā uz palodzes filmā Solaris cauri stikla vāzei un dzeltenajām lapām krītošie atspīdumi.!!

Nevaru novaldīt emocijas!

Tikko mana dzivokļa biedrene (studē politikas zinātni),
izmeta frāzi - es šo šovu neatbalstu.
jautāta kāpēc gan šāds viedoklis,
tad viņa izmeta sekojošus argumentus.

1. tie cilvēki,( kas ir varas un ietekmes galotnē), ir strādājuši, lai viņiem nevajadzētu no TĀDAS naudas dzīvot,
2. tie visi,kas čīkst par slikto valdību, varēja jau sen izveidot savu partiju un uzsākt jaunuu politiku.
3. un vispār, lielākā daļa to tik vien dara kā sēž un neko prātīgu nedara un tāpēc naudas arī nav.




nu ko.....................
Protmas, es savos dziļi ētiskajos apsvērumos, neapšaubāmi piekrītu, ka savu hierahiju valstī vajag, un spēcīgi rupji demonstrēties pret pastāvošo varu ir mazliet nepieņemami,
bet, kā jau teicu - neapšaubāmi tikai manu ētisko apsvērumu dēļ,
un, iestājos pret to, ka uz šādām lietām kādu var piespiest, - solidarizācija noteikti būtu nepieciešama brīvprātīga un spontāna,

taču,
tie pārējie sūdi, kurus viņa izšpļāva manu ausu priekšā,
..paklausoties, ka tieši šāda aug jaunā politisko /diplomātisko figūru paaudze (diendienā klausoties, kādās gudrībās viņi tiek apmācīti, divdomīgos izteicienos par "parasto tautu" ,kurai vajag stingru roku, un ka šī tauta pati neko nesajēdz, par visvisādiem varas plāniem, uzspiestu autoritāti, kretīnisku humoru par kukuļņemšanu un tamlīdzīgām lietām...)

man pilnīgi gribējās iebliezt pa monitoru, vai kaut ko aizsviest pa gaisu.