dekoltē

eleganta bezdarbība.
Helovīni?Kādi lūdzu? Šķiet, šodien vispār neeksistē nekāds datums, ja tik vien kā oranžajos ieliktā ragana, kuru pat, ja nebūtu tādas nepieciešamības kā šodien tur iet, nepamanītu.Būtu labāak, viennozīmīgi.

Skaņas vēsta kaut ko tik nereāli jokainu,
Itāļu kīno mūzika..un mandarīni,
O, un tik tikko no La Strada smeldzīgais motīvs,
atceros kā raudāju pirmo reizi to skatoties,
un nu jau šķiet, ka Ziemassvētki ir tepat pie durvīm, lai arī - nevarētu teikt, ka notiktu kaut kas noteikts, kaut kas tiktu reāli darīts, darbības kaut kādas veiktas,

šajā piektdienā vienkārši beidzot nav ne darba, ne studiju,
dzīves smagais tvēriens mani uz trim dienām palaidis vaļā,
un atļāvis nedomāt par...visu.

Un tā nu, nepieklājīgi piektdienas vakaram, tomēr es teiktu, ka pat ļoti -veltos vienatnei, mieram un skaistumam,
vismaz šajā smalkajā noskaņā un brīdī,
kā Mamonovs teiktu -
bet laime..tas taču ir tagad, nevis pēc tam.

sasodīti gribas pist prom, atvainojos par izteicienu, no darba jau tūlīt un iet mājās skatīties kādu nebūt KĪNO!!!!!
Roma, Mamma ROma vai Solaris 2 daļu, nu kaut vai 12 Mērkaķus,
bet figu,
mājās mani sagaidīs kārtējā nelaipnā seja, kas datoru aizsitusi uz visu vakaru un kura pat nepasaka ČAU, ja dikti dziļi neielūkojas sejā un nesaka ČAU, kaut gan tas ir nerakstīts likums, ka pirmajam būtu jāsaka čāu tam, kas sēž mājās un neko nedara, nevis darbā nodzītajam,kas knapi pārvilcies un durvis atslēdzis..un tieši un tikai tāpēc jau es velkos pāri visam paklājam demonstratīvi nenovelkot ielas apavus, nosviest savas mantas izstabā uz grīdas,
lai gan viss ko man vajag, kā jau teicu, ir, tikai , lai mani visi liek mierā, kaut kas garšīgs, tumša telpa un FILMA!!!!!

nelabās nojausmas pāriet galīgas bezdarbības nesakarībās;

sēžu un priecājos par tik absudru štelli,kā to,ka šodien uz darbu beidzot esmu uzvilkusi kaut ko tādu bez dekoltē,ka jānoliecoties pēc kaut kā, nav visu laiku jādomā kā tas no malas (augšas) izskatās, un, fū, tas ir patīkami brīvi. pat neticami kur tādas muļķības var dot prieku novilkt atlikušās divas stundas, kaut arī skaidri redzams, ārā tāds nēģera melnums, atmosfēras spiediens un vispār pretīgs veidojums, ka labāk jau neietu nekur -kaut vai tepat uz dīvāna pārgulētu..
:)

"jūs esat dārgi atpirkti,netopiet par cilvēku vergiem."
/1.korint 7:23/

gandrīz darbdienas beigas jūtot, es aizsapņojos par Kantu.
Muļķīga sagadīšanās,
kāds cilvēks, ar kuru pēdējās nedēļās man sanākušas kaislīgākās diskusijas kādas vispār atceros piedzīvojusi,
šodien pēkšņi nāk klajā ar faktu, ka liela tiesa viņa principu balstītas Kanta filosofijā.
Protams, neesmu nedz īpaši viņu studējusi, tikai garāmejot, un tomēr..
Kā tikko noticis ataust atmiņā pagājušais, apbrīnojamais un ļoti agrais, vēl sasalušais pavasaris,
kad cauri asarām un bezspēcībai pamirušu sirdi gaidīju kas tad īsti būs ar manu skaisto franču draugu.
Sapazināmies manā darbā, nē, sapazīšānās nebūtu īstais vārds - es tonakt sēdēju zīmēdama sabiedrību iznīcinošu sarkastisku grafisku kompozīciju, rīdama dusmas par to, ka man vienīgajai kā muļķei jau neskaitāmu sestdienas vakaru un nakti jāstrādā, kamēr citi izklaidējas un atpūšas, pieverot acis arī uz to faktu,ka aiz dusmām biju izmalkojusi vismaz trešdaļu pudeles kaut kāda nenosakāmas izcelsmes sarkanvīna ;
un te pēkšņi pret rīta pusi parādījās Ričards..
Pilnīgs absurds, pirmais iespaids par viņu man bija galīgi atbaidošs,tik drausmīgi..jokaini, milzīgi, skruļļaini mati,kas man tā riebjas, bet tas,ka kāds nolēma savā grūtajā angļu-franču valodā apjautāties ko es tur zīmēju.:)
Pamazām viss common-room kaut kā bija iztukšojies un es, neuzkrītoši sarunas gaitā iesmērēdama viņam savu e-mailu nemaz nevarēju noslēpt faktu, ka tas saistīts ar kaut ko elektronisku..mūziku!
nu un tad panesās BOnobo, un jau nākamajā brīdī..myspace izdvestā KETTO pavadībā mēs jau bijām sākuši dejot pa pielaistīto grīdu .
Tas pēkšņi izrādījās netveramākais brīdis manā necilajā foreigner-dating "karjerā",
jo paskatoties uz augšu caur viņa matiem pavērās TĀDS skats, ka es neņemos to pēc tik ilga laika saukt atmiņā,
zinu tikai ka debešķīgās melodijas pavadījumā uzsākām deju,
kas pēc tam virtuāli turpinājās vēl dažus mēnešus, līdz brīdim,kad viņš vēlreiz atlidoja pie manis, un.......kā jau pieauguša cilvēka dzīve sāk mani radināt,
lietas sāka atgriezties relitātes formā,
viss izrādīāš pavisam ne tik gludi un prāts teica vienu, loģika kaut ko savu, sajūtas kaut ko savu..

atceros tikai to pacilājošo brīdi ,kad lekcijā dirnot pēkšņi caur mani izskanēja Kanta cēlie vāŗdi par to,ka katram indivīdam būtu jārīkojas tā,it kā viņš sevī reprezentētu visu cilvēci..
un mans pavasaris atdzīvojās,
aptverot,ka pat pieļāvusi sev iemīlēties kaut kādā muļķīgā francūzī,kura filosofiskās pērles laikam jau izrādījās tikai nepareizi izprastas angļu valodas formas nevis kaut kādi jauni izgudroti divriteņi..
nu,pat šā dāvai tādā gadījumā
-tieši Kanta dēļ es atguvu kontroli pār visu šo mulsinošo situāciju, plus, -tādu pašapzinīgumu,saprotot, ka sekošana skaistām jūtām VIENMĒR būs cilvēces ideālus reprezentējoša.
un tagad, šodien,
atkal Kants,
pie kam.....tādā kontekstā, un ak, es arī beidzot vairs nezinu ko domāt........

"Jūs zināt, ka esmu neticīgais, ja tā, tad zināt mani labāk nekā es pats. Tomēr, pat ja esmu neticīgais - tad tāds, kam ir nostaļģija pē ticības."
/Pier Paolo Pasolini,1966/

rītus,kad neviena nav dzīvoklī,
var piecelties un atklāt,ka ir daudz agrāks nekā vajadzētu būt,

ieslēgt apbrīnojamu mūziku,
pavadīt pusstundu dušā nodarbojoties ar pozitīvām pārdomām par gaidāmo dienu,
bet pēc tam....staigāt apkārt mazliet nosusinātai, apakšveļā žāvējot matus,
ar visām šīm smaržām, vienatni, mostošos dienu, melodiju un pilnīgu, aicinošu mieru.

Thieveriji un vingrošanas paklājs,
Kandinskis pie sienas un zeltaina gaisma,kas krīt cauri abažūram.
Beidzot sāku just sestdienu..

Tātad.

(Mans izmisums noplok ekrāna priekšā.
Vai arī paceļas kā ūdens līmenis kad ir šausmīgi daudz un pēkšņi uzlijis.)
(Ir jau savādi,
savā vecumā pirmo reizi skatīties Dejotāju Tumsā,
bet tas notiek.)



Trīr, psihopāt, nenormālais briesmoni!!!
Tu mani kaitini, Tu mani paved, Tu mani šauj un dur,. sit, atplēs acis ar abām rokām, un pīcko ar dzeloņdrāti,
es sēžu savās adrenalīna pārpilnajās miesās savainota,
asinis dārd galvā,
nolādēts, es izbīstos tikai trīs reizes un neraudu.
bet KĀ izbīstos.!!

pirmo reizi kad Tu gandrīz pabāz Bjorku zem fūres.
Es to mašīnu ne pamanu, ne dzirdu, bet pēkšņi tā ir tepat manā istabā, nonesas pap galdu, izsit logu,un dauzās sirds no tās taurēšanas.

otrreiz Tu esi perverss sadists,
Tu liec aklai sievietei nevainīgai, stulbi principiālai, jā, un tomēr - nevainīgai - kļūt..tik vainīgai, ka gribas ietriekt dūri ekrānā,
es saku NĒ, NĒ, Bjorka, nedari to, Tu taču nešausi!
Bet viņa..šāuj..un vēl kā..un vēl sit.
UN tie sitieni ir tik īsti,ka man liekas, ka Tu mani padari par šO slepkavu,
es dzīvoju līdzi katram sitienam, aisns šļakstienam, Morsa atsistajai sejai un riebīgajām, pretīgi blāvajām nelieša acīm, kas aizveras, skanot galvas sadragāšanas melodijai,baudu nāvi ar katru šūnu, bīstos ļauna bet baudu nāves garšu kā matēriju.
tāds GĻĒVUMS, gļēvums, kas nogalina divus cilvēkus,
gļēums, kas uzdzen drebuli.Sirds atkal sitas un pamirusi elpa,nolādēts,nē..

bet Bjorka sakā- JĀ.
un sāk savu visu izlīdzinošo dziesmeli.


Pēc tam pa vidu seko dažās ainas, kurās es gandrīz sāku raudāt,
Taču tikai gandrīz, jo izskatās, Tu ļauj Bjorkai padziedāt un padejot,izbojājot visu spriedzi, ko tik eleganti radi,
Tu esi padevies mākslai kā pašmērķim?
Man pietrūkst tā, ka TU vēsts transcendentālismu novestu līdz galam,nē, man pat pietrūkst, ka Tu to padarītu pārcilvēcisku, cik cilvēciski nožēlojami zemiska tāir.
Dziesma no Mūzikas skaņām, kuru kopāar Bjorku, apskaudama, dziedu līdzi un mazliet rīstos,
viņas sejas taustāmais tuvplāns, ādas virsma, maigums, kas staro no tās,
un tad Tu atkal iebāz dziesmu, viss izskatās , nogludinās, un cilvēki padomā, ka tā varbūt ir labāk?

Te pēkšņi...filma jau ir atnākusi.

Pēkšņi es paskatos viņas sejā un ieraugu cilvēku, pirms nāves.
un ne kaut kādu izkliedētu nojautu, nezināšanu, nenoteiktību.
Tu ļauj man tik kaili ieskatīties acīs..nāvei.
kas kā spoguļattēls izvago Bjorkas acis,
Tu ļauj man blenzt tās sejā, ļauj iztaustīt katru vaibstu, skūpstīt nāves smaržu no viņas nāsīm un lūpām,un vienā mirklī...man paliek bail pa īstam.
es pat vairs neskaitu reizes. un neelpoju.
es jūtu viņas nāves tuvumu kā..savējo.,
un man sagriežas galvā, es neelpoju,
sirds pukst kaut kur galvā,es elpoju saraustīti,
pēdējie simtu cik tur soļi,

bet
viens drausmīgs blīkšķis,


KLUSUMS.

PRIEKšKARS KRīT.

Pirmais,ko no šodienas gribēšu atcerēties -
savas skaistās,naivās cerības par pieaugušiem vīriešiem, kuras kā parasti izrādās liekas,

gaidu- gaidu,
vienu gājienu sadzert tēju,vienu iepazīšanās pasākumu, vienu pavisam draudzīgu taču karstu disputu, vienu domu apmaiņas notikumu;
nu,vismaz kaut kādu atbildi manam aicinājumam,
TAČU TAD, kad es šorīt secinu, ka manu vakardienas -pēcpusdienas vēstuli neviens pat nav izlasījis, salīdzinot to ar PIEKTDIENAS VAKARA faktoru,
saprotu, ak, kādas muļķības es iedomājos -- kādam taču ir arī jāvelta laiks izklaidēm un alkoholam,
lai pēc tam varētu tapt smeldzīgās pārdomas par to, cik iedomīgs un nicinām ģīmis skatās pretī no spoguļa pēc tamlīdzīgiem pasākumiem, slavēts Allahs(!),ja kādam ienāktu prātā vismaz pabrīdināt nabaga dilstošo meiteni,
muļķības, pret tādām lietām man jau sen vajadzēja būt imūnai ,
vai tiešām es nekad tā arī nekļūšu pieaugusi?

nu labi,.
KATRĀ ZIŅĀ
pirms tam (vai arīpēc tam, īsti nezinu kā to nosaukt)
apsvērdama piektdienas vakara iespējas, iet- neiet uz FutureShort-iem,
naudas nav, vēlmes ar ne īpašas,
nolemju - atdot sevi vienīgajam, kas ir pieejams, un, nē, tas šoreiz nav ne vanna, ne alkohols, ne ēdiens,ne dejas,
nē, es nododu sevi Trīra traģiskajās rokās.

bet par to pēc brīža.

neganto nicinājumu, šķiet, nomaina pieklusinātāki toņi.

laukā no mūra griestiem spīd šīs dienas saule un cilvēki uz ielas, kas kā parasti dirn ap Universitātes centrālo ēku, tieši tik pat parasti izskatās vairākumā gadījumu kritiski noskaņoti, steidzīgi vai vismaz viegli aizkaitināti. nu , jā, nav jau šēit nekāds ziedu tirdziņš,
tikai daži iet tik lēnu, ka spēju izdalīt mierinošās detaļas,
kāds vīrs ar vēderu un veclaicīgu ādas somu pār plecu, un skaistu bārdu, izskatās pat mazliet priecīgs,
vēroju trolejbusu antenas slīdam pa gaisu kā lielas, milzīgas čūskas,
lērums veco tanšu, kas pēc definīcijas apkrāvušās ar tirgus somām un smieklīga paskata cepurēm,rāda nīgrus vaibstus,
kādu brīdi, pēkšņi, neiet neviens un nekas,
tad atkal kāds nelaimīgs birokrāts , gan jau pusdienu pārtraukums beidzies,
un šķiet,
šā rīta drūmā oma ieguvusi vismaz konstantu nepatīkamu apveidu, taču - ne tik ļoti neizturamu,
un pašāi kauns ka tik neinteliģenti izrunājos.

vismaz tas,ka no kļūdām mazliet sāku mācīties.
:)

neapšaUbāmi saldi konstatēt darba dienas beigās,ka ne tikai visas citas sīkās lietiņas,kas šodien jau atgadījušās,
bet piedevām, kārtojot reprodukciju plauktus,
pēkšņi ieraugu kaut ko tādu, kas savaldzina manu sirdi vienā sekundē -
Pīta Mondriana - Evening: Red Tree,
Tik..neticami,kur es visu laiku biju skatījusies,
šis, nieka 4 latus (ar darbinieka atlaidi 20%) nocenotais burvīgais darbs,
izmērā 60*80 - un acu priekšā ataust viss mans vēsais interjers, tas,cik sulīgu laukumu pie sienas aizņems šis burvīgi zili-rozātais šedevrs, pie kam - nebaidīšos būt sentimentāla, jā, iepriekšējā reizē es gribēju ainest mājās Miro divas figūras zilā,
bet šodien es saprotu,ka mana siena pelnījusi kaut ko pavisam jūtīgu, dabisku un subjektīvu.
un tā, gandrīz pie kases slēgšānas, izrādās, ka iepērkos pati pie sevis, bāžot karti drausmīgi skaļi skanošajā aizvēsturiskajā karšu aparātā, iztērējot divas trešādaļas pēdējās naudas,kas tur vēl bija aizķērusies,
jūtoties tik apmierināta,ka jāsit pašāi sev pa plecu un jāmāj ar roku kā filmās ar laimīgām beigām/un, mur murrr, dodamies taisīt uzpūteni!

..pirms brīža darbā ieveļas klients,
tāds simpātisks, atceros, jā, kā mēs toreiz pieņēmām viņa pasūtījumu,
atnesu tagad to pasūtījumu, izrādās, ne tāds uztaisīts - vina cipara kļūda un viss par jaunu,
nu,neko..gaidām viņa otro pasūtījumu un sākam runāties,
tad par Acteku statujas fotogrāfiju, tad par stiklu veidiem,
beigās es saku,nu,davai, apskatāmies,kā izskatās atšķirība,
atrodu vienu moulin-rouge tipa zīmējumu, apmēram kā Lotreks,
tagad liekam stiklus virsū.
Lūk, kā matētais izkliedē gaismu un savāc atspulgus,labi, bet, lūk, šeit parastais - viss atspīd,
bet, es Jums teikšu savu subjektīvo viedokli, šāda tipa plakātiem labāk iet parastais stikls, izskatās tā autentiskāk,matētais jau vairāk gleznu reprodukcijām, mazliet tāds sterils,....
tad viņš man jautā - a kas tā tur tāda tajā darbā? (nu, proti, prostitūta sēdoša, nesaprotu, viņš mani nes cauri, vai vienkārši grib kaut ko tādu sagaidīt, ko es nezinu pati kā pateikt),
saku,nu..izskatās pēc prostitūtas, gan jau tā pati kabarē dejotāja,tiki no darba brīvajā laikā piepelnās,
bet viņš saka,jā, bet..kaut kādi vāŗdi viņām tur ir speciāli, nu,tāpat kā galma dāmas un baroneses.....
...o, es pat nebiju iedomājusies,ka baroneses bija prostitūtas?nopietni?
..jā,jā.. bet kā sauc tomēr tās te,kas šitajā bildē?
..nu,ziniet, ja jūs vēlāk būsiet pēc tā pasūtījuma, es apskatīšos datorā un ,ja kas tad pateikšu, ja?
..nu labi, visu labu- visu labu!

un tad es sāku skatīties,
nu tak ka KONKUBĪnes,
tikai, meklējot par šādām tēmām uzdūros kārtējam rakstam par Taizemes maukām, un teju, kā Velbekaa cienīgiem apgriezieniem aprakstīts, ka visas tās fantastiskās orģijas,kuras viens latviešu džekiņš ar savu draugu piedzīvojis ,izrādījušās vien lētā pakalpojuma radītās halucinācijas,un,cik var noprast,tad viņi beigās pārgulējušī viens ar otru,nu,tie abi draugi, ne jau ar to meiteni,kura šiemm tējāiebērusi haluciogēnās sēnes vai.,
UN TAD,
jau no diviem nesaistītiem avotiem palasot ko tādu,jāatgādina sev vēlreiz,
kādās domās nemainīgi esmu un būšu par Taizemi - no Taizemes pa gabalu.,
un lepnumā par savu Dzimteni, kurā LATVIEŠU sievietes atdodas tikai aiz mīlestības un nestāv uz tiltiņa pozās mīlēšānās laikā,
fuj, pilnīgi tirpas pārskrien....

man tik ļoti garšo vārītas olas ar majonēzi, jeb,kā mans franču draugs to nosauc, l'eg mimoza (rakstu kā skan, jo tagad izdomāt kā īsti to uzrakstīt esmu par nesakarīgu)
ak, un ar kliju maizi un sviestu un melnu melnu kafiju.
sasodīts,
BAttle atsauc pilnīgu psihadēlisku bērnības atmiņu vīziju.

kaut kā nesen izceltais gaismā Mamonovs ar savu meditatīvo rečitatīvu,
šorīt man pēkšņi atsauc atmiņā arī Blur.

rīts jau arī lielisks,
neaptverami labi celties agrāk sestdienas rītā, lai ar The Cinematic Orchestra lēnām iesāktu dienu kādu stundu vingrojot pilates, izstaipītos un pamostos,
pēc tam nodotos veļas mazgāšanai (ar rokām), kas ir tik attīrošs un uzmundrinošs process,kādu otru grūti izdomāt,
pēc tam es nododos sarunai ar Dievu,
un lieku vārīties olas.

un te pēkšņi, Mamonova ģeniālā dziesma, kurā viņam rādās pribaltija, Tallina, Rīga, man atgādina sen nedzirdētas skaņas,
patiesībā jau Gorillaz īstā viļņa nostādīšanai, ar Demon Days.
un tikai pēc tam, mazmazītēm
atceros to apmākušos, pavēso vasaras pievakari, pirms gadiem vismaz deviņiem,
kurā manās rokās pirmo reizi nonāca Blur 13.
uzkāpām ar brāli bēniņos vecmammas un vectēva mājā,kur mēs pa vasaru gulējām,
tādi slīpi griesti un uz viena plaukta no mājām līdzi atvilktais lielais Sony atskaņotājs,
iemočījām to disku un sēdējām gultā blakus lēkādami, cik nu mums tur, man kādi 12 man, viņam kādi 11 gadi,
un tad klausāmies....un man tik dikti tas riebjas!
bet mēs turpinām dīdīties, nezinu,kaut kāds mistisks spēks,
nakts arvien tuvojas un tuvojas, istaba tumst, un,klauoties ne jau tur labajā Coffe and TV vai Tenderā, bet gan sākot ar 1992, un tālāk... b.l.u.r.e.m.i., un tās krēslainās sienas,
dažreiz atceroties, man šķiet, man toreiz bija bail pazaudēt pat savu dvēseli,
cik baisi spokaini šķita, 12gadīgam bērnam,

bet ,kāds iepriekš minētais mistiskais spēks,
kas to toreiz vienīgo kaut kādu firmas disku,kuru brāļa tāds pats sīkais pāris gadus vecākais draugs bija iedevis paklausīties, un tad es tik atceros...ka aizbraucot mājās es un Blur, mēs jau bijām lielie draugi.

fascinētīgi,bāc,
cik ģeniāla mūzika.
un kur man toreiz bija zināt, ka ar šo vēsturisko notikumu mīlestība uz visu nezināmo, elektronisko mūziku, mistisko un visādi citādi transcendentālo brīžam, tiks uz visiem laikiem manī ieseivota gluži kā šis skaņas celiņš, kuru laiku pa laikam izcelt atkal laukā no zemapziņas samudžinātajiem nostūriem..

attopos,ka drudžaini rakstu savai labākajai draudzenei:

nu gan dieniņa aiz muguras...
neskaitot agro celšanos, tās stundas skolā, un pēc tam iztraucēto pusdienlaiku, no kura pamodināta es jutos tik apjuksi,ka noskatījos vienu filmu no Vilka diskiem,
un tas bija Fellini Ceļš,
un tas bija satriecoši.....jo es laikam esmu iemīlējusies Fellini, un es tās filmas laikā divas reizes noraudāju, vienu no tām riktīgi konkrēti, balsī, ak, es domāju,ka tas nemaz nav iespējams,
bet pēc tam jutos lepna, ka spēju vēl būt tik jutīga:)
un pēc tam, atkal jutos nekā īpaši, un nejauši aizmigu, lai secinātu pieceļoties, ka esmu atkas nomurgojusi par to,kā cilvēc kļūst robotizēta. naturāli - mēs ar Laumu mēģinam no tiem robotiem, bet viņī pārņem visu, mums pat kaķi pārveido par robotu, un tad, sirreātali, ''sodien,beidzot mēs atradāmm kaut ko kā to apsteigt - vīnogu stīgas, pa kurām mēs aizslīdējām daud zātrāk nekā tie stulbie roboti, jo no tām taču gatavo Jēzus asinis,
un vispār.......Dī..........................pasauli taču nepārņems roboti un tehnikas?
atceros frāzi no sapņa - jebko citu,tikai ne robotus!!!!
:(:(:(:(

un vēl..
kad mazliet iedzēris mēģini sagaidīt sabiedrisko transportu, un pēkšņi sāk šķist, ka neatrodies vairs pats savā ķermenī, galvā skan The Pillow Book motīvs, un šķiet,ka apstājies laiks, un es vispār pārceļos uz savas draudzenes ķermeni, un ir vējš, un tādā vējā pat sāk šķist, ka ir pavasaris, un ir tumšs, un es eju pakaļ autobusam,lai pēc tam atkal transportētos atpakaļ savā miesā un kāptu šai braucošajā mašīnā,
un cilvēki šādā stāvoklī vispār ir...nost kādi viņi ir

Kad pēc psihiski traumējošām Hiēnām ar draudzeni secinājām,ka īsti nav skaidrs, vai tramvajs tādā stundā jau staigā, un , pēc principa , ja jau es spēju izturēt tādu filmu kā iepriekšminētā, tad mani laikam nekas vairs nespēs izsist no sliedēm, visapkārt valdošā snaudošā gaisotnē nolēmām palikt līdz beigām.
Viņa, protams, iemiga,
bet es, kaut arī cīnījos ar savu sašutumu par Hiēnu tēlotājas riebīgo, spalgo balsi, cilvēku aprobežotību un ļaunumu, viņas raganas seju un pārējām stulbībām,no kurām tikai mūzika un ritmas bija patīkamas un manai būtībai rosinošas, un, vispār, par to, ka jutos nosviedusi zemē ne tikai daļu psihiskās veselības, tiešām NOMokoTIES tās pāris stundas, kurās hiēnas nevarēja un vien nevarēja beigties,bet arī pāris savas dzīves stundas, faktā, ka raudzīties primitīvas brīvības un taisnīguma izprates cīņās un interpretācijā pirmatnējās sabiedrības līmenī, kura mani pārtrauca interesēt jau kādā sestajā klasē, plus mazliet džinkstošās acis no iepriekšējām stundām pie milzīgā ekrāna,
grieķi, ja nu jūs esat visas Eiropas kultūras šūpulis, jums man tas šonakt jāpierāda, savādāk es nezinu, vai iznākšu no kinoteātra tāda pati kā biju pirms tam.

taču nākamie pirmie kadri mani apstādināja..
šī milzīgā, nenosakāmā apgaismojuma, krēslainā liedaga skats ar vientuļo vīru un suni,
jūras šalkas, kas periodiski atkārtojās kā sev vien zināma meditācija,
un šī vīra SKAISTĀ, rāmā, melodiskā un absolūti vīriskā balss, kas pludina ekrānā vārdu pa vārdam, un tad - jūras gaiši gaiši lāsumaini zilais spīdums caur baltajām, tīrajām grieķu arhitektoniskajām formām,
gaismu spēles, kas tā kontrastē ar pārējo, lokālo nospiesto pelēkumu,
aizkari kā motīvs, kas dejo vējā, padarot to,kas ārpusē par noslēpumu un mierinājumu..
man pat.. trūkst īstas spējas uzrakstīt ko īsti esmu redzējusi,
taču vēlreiz pārliecinos - lietas,kas ir patiesi vērtīgas, drīzāk iekļausies dažos vispārīgos tiekumos, kas jēgu saglabās dziļi zem savas virskārtas.
POĒTISKĀKĀ filma, tiešā nozīmē ,kas pretstatā tik ierastajam fantastikas motīvam,ko esmu nezin kādēļ tā tikai redzējusi pēdējā laikā, groteskiem tēliem, traģikomikai,kas satur nereālitātes struktūru, politiskās sistēmas apspēlējumiem, jā, pat Fellini burvīgajai dzīves svinēšanai divas filmas iepriekš,
- Zemes raudas tiešām pārcilvēciski liek apklust un saskarties ar realitāti.
nekādu izdomātu tēlu, nekādu kičīgu izlēcienu, nakādas ekstravagances,
varbūt tikai vienu simtdaļu miligrama par saldu un mazu mazu mazuliet par garu - es filmu būtu nobeigusi jau brīdī, kad autobusā iekāpj mūziķi, pavisam negaidīti sākot spēlēt filmas galveno motīvu, abiem vīriem - vienam jau dzīves nogali gaidošajam, otram , vēl nepieaugušajam, - abiem veroties notiekošajā kā palēninājumā, kas patiešām piešķīra to nepieciešamo, mazliet sirreālo noti - viss šis, un kur nu vēl TIEŠĀM LĒNIE un , piezīmēsim, IZJUSTIE kadri, viss šis sajaukums, kas ļauj redzēto - nosaukt par ģeniālu darbu, par patiesu mākslas darbu, kas nebaidās būt ne sentimentāls, nedz saukt lietas to īstajos vārdos - mīlestība, ilgas, ciešanas, nepieciešamība pēc tuvības, pat savas kultūras vērtības un pāri visam - prātam neaptverama vienkāršība ..

man šķiet,skrienošiem tik futūristiskā ātrumā kā mēs to dARĀm patlaban un ik dienas arvien
ātrāk - tieši šīs kategorijas ir tās, kuras mēs ..pamazām sākam aizmirst,
nu pavisam noteikti - šo vērtību īstos nosaukumus, to, kā tās izskatās citiem un kā - liek justies mums pašiem,..


(un nu es nezinu kā nobeigt savas pār-izjūtas.. varbūt ar to,ka man pat zināms lepnums, ka biju no tiem retajiem,kas ap pus 7 rītā vēl nebija aizmiguši,
vai varbūt, ka īsti nesaprotu, vai es pati neesmu gulējusi, un to visu tikai izdomājusi prāta nostūrī,
..tāpēc kā parasti - vienkārši....vienkārši - laimīgi,
kā viņu abu pēdējās stundas pilsētas autobusā..
cik neparasti, ka kādam ienācis prātā attēlot mīlestību, kura daudziem no mums šādā formā nemaz nebūs pieejama..Angelopoulos, es domāju.)

rudens maigums pēdējā brīdī.

mūzika dara savu papildinot ārā valdošo zeltaino, mirdzošo gaisu,
un šādos brīžos ir vienkārši labi būt vienai pašai, baudīt šo milzīgo neko, nezinot ne kur tas ved, ne īpaši iedziļinoties tajā, no kā tas ir nācis,jā, pat par šo blogu priecājoties, jo , atšķirībā no visādiem draugiem.lv un tamlīdzīgiem, šeit neviens neredz, ka draugam ir jauns ieraksts, - bet ja nu es gribu atklāt savu dvēseli , tikai tāpat vien, jo man vajag, un es negribu citam to rādīt,
un ja nu es gribu būt tikai un tieši tāda, kāda sajūtos, bez jebkādām muļķīgām normām un sasmakušām atvilktnēm,kurās kāds katru dienu cenšas kādu iebāzt tikai tādēļ,lai pašam būtu ērtāk.
skan pārāk dzirdēti, es zinu,
bet mani arvien priecē dzirdētās lietas,kas spēj uzrunāt cilvēka sirdi,
un šeit, pie joda, es varu būt tik jūtelīga un sentimentāla, un tik trausla..kā senāk,
vai kā ne tik sen, un tomēr - jo tālāk paaugamies, jo ritms kļūst skrejošāks, un pakļauj tevi sev,
esmu cieši pārliecināta, ka tādu īpašību kā naivums, piemēram, neviens nemaz nevar saglabāt pilnīgi tīru un neskartu visa mūža garumā,
un laikam tam tā arī jābūt, savādāk mēs visi būtu ļoti nelaimīgi, ļoti slimi vai ļoti nesaprasti,
bet apdomājot to vairāk,šķiet, cerība parādās faktā,
ka visas lietas atrodas kustībā un pārveidojas viena otrā,
tādejādi,savu pazaudēto naivumu es ceru atkal ieraudzīt kaut kādā jaunā, pārstrādātā, citā kvalitātē pāraugušā un tomēr - esošā - formā,
kas tas varētu būt.?
naivums, kuru izvēlies apzināti?
vai varbūt - pietāte pret apkārtējām norisēm?
vai varbūt tā pati pazemība?
vai varbūt izbrīns?

jā, rudens ir tik maigs, kad dzeltenojas,
tad var izprast visus dzejniekus un rakstniekus, kas cildina rudeni.,
žēl tikai,ka šis ieaijājošais miers ir tik gaistošs, un tā vietā uzgāžas lavīna dubļu, vecu lapu, piemēslotu ceļmalu, neapmierinātu putnu planēšanas virs pilsētas, un tā tālāk..
e bet ne par to tagad.ne jau par to..

rudens maigums man liek nedomāt par neko taustāmu, tikai saplūst ar sevi,
tas ir - ar viņu saplūst, ar pašu gadalaika būtību,
kaut arī neņemos spriest vai es spētu to atpazīt,
un neskatoties ne uz ko - beidzot pabūt mirkli pilnīgā mierā un piepildījumā..dienas vidū, smieklīgi nedaudz, jā,
bet ļoti ļoti skaisti..

Nu kā tas ir iespējams, ka fiziska sajūta reizē atsauc kaut ko atmiņā, kaut ko smeldzē un kaut ko noklusina,
sēžot joprojām ledusaukstā dzīvoklī, nešķiet pat reāli tas skats,kas paveras pa logu - spilgti silti dzeltena pretājās mājas siena, dzelteni koki aiz kuriem, zināms, tek Daugava, aiz kuras tikpat silta,saulē sasilusi Rīga, visas sienas, ja uzlītu pavasara lietus, kūpētu un smaidītu, bet tā kā rudens, viņām atliek tikai savilkt sejas un imitēt smaidus,
bet to māju dzeltenās sienas sāk atgadināt kaut kādu nebijušu paralēlu pasauli, nereālu kontrastu tādā ziņā, ka šķiet, tā pasaule ir īsta pretēji šai, kurā tagad kaut kas skan, kaut kas kaut ko raksta uz klaviatūras, kaut kādām domām sajauktām, kuras domā, ja ir emocijas, tad var uzrakstīt, bet ja nav emociju un nerakstās, vai tad tu neesi rakstītājs pavisam, vai tikai mazliet,?
miesa ar gaisu sakontrastē,skudriņas un saulesdūriens,
it kā sarunājies ar cilvēku, bet neko nesaproti ko viņš saka, un kāpēc jūs vispār dzīvojat vienā mājā,
daži vārgi dūmi paceļas no tās pašas dzeltenās mājas jumta un tu skaties tur, mutei kustoties burtu apveidos, bet kas no tā.
kaut kāds nekāds atklājums sanācis,
ka jāiet,jālien zem segas un jāmēģina aizmigt lai noslēptos no rudens dūriena.?

bēw.!