dekoltē

attopos,ka drudžaini rakstu savai labākajai draudzenei:

nu gan dieniņa aiz muguras...
neskaitot agro celšanos, tās stundas skolā, un pēc tam iztraucēto pusdienlaiku, no kura pamodināta es jutos tik apjuksi,ka noskatījos vienu filmu no Vilka diskiem,
un tas bija Fellini Ceļš,
un tas bija satriecoši.....jo es laikam esmu iemīlējusies Fellini, un es tās filmas laikā divas reizes noraudāju, vienu no tām riktīgi konkrēti, balsī, ak, es domāju,ka tas nemaz nav iespējams,
bet pēc tam jutos lepna, ka spēju vēl būt tik jutīga:)
un pēc tam, atkal jutos nekā īpaši, un nejauši aizmigu, lai secinātu pieceļoties, ka esmu atkas nomurgojusi par to,kā cilvēc kļūst robotizēta. naturāli - mēs ar Laumu mēģinam no tiem robotiem, bet viņī pārņem visu, mums pat kaķi pārveido par robotu, un tad, sirreātali, ''sodien,beidzot mēs atradāmm kaut ko kā to apsteigt - vīnogu stīgas, pa kurām mēs aizslīdējām daud zātrāk nekā tie stulbie roboti, jo no tām taču gatavo Jēzus asinis,
un vispār.......Dī..........................pasauli taču nepārņems roboti un tehnikas?
atceros frāzi no sapņa - jebko citu,tikai ne robotus!!!!
:(:(:(:(