dekoltē

Kad pēc psihiski traumējošām Hiēnām ar draudzeni secinājām,ka īsti nav skaidrs, vai tramvajs tādā stundā jau staigā, un , pēc principa , ja jau es spēju izturēt tādu filmu kā iepriekšminētā, tad mani laikam nekas vairs nespēs izsist no sliedēm, visapkārt valdošā snaudošā gaisotnē nolēmām palikt līdz beigām.
Viņa, protams, iemiga,
bet es, kaut arī cīnījos ar savu sašutumu par Hiēnu tēlotājas riebīgo, spalgo balsi, cilvēku aprobežotību un ļaunumu, viņas raganas seju un pārējām stulbībām,no kurām tikai mūzika un ritmas bija patīkamas un manai būtībai rosinošas, un, vispār, par to, ka jutos nosviedusi zemē ne tikai daļu psihiskās veselības, tiešām NOMokoTIES tās pāris stundas, kurās hiēnas nevarēja un vien nevarēja beigties,bet arī pāris savas dzīves stundas, faktā, ka raudzīties primitīvas brīvības un taisnīguma izprates cīņās un interpretācijā pirmatnējās sabiedrības līmenī, kura mani pārtrauca interesēt jau kādā sestajā klasē, plus mazliet džinkstošās acis no iepriekšējām stundām pie milzīgā ekrāna,
grieķi, ja nu jūs esat visas Eiropas kultūras šūpulis, jums man tas šonakt jāpierāda, savādāk es nezinu, vai iznākšu no kinoteātra tāda pati kā biju pirms tam.

taču nākamie pirmie kadri mani apstādināja..
šī milzīgā, nenosakāmā apgaismojuma, krēslainā liedaga skats ar vientuļo vīru un suni,
jūras šalkas, kas periodiski atkārtojās kā sev vien zināma meditācija,
un šī vīra SKAISTĀ, rāmā, melodiskā un absolūti vīriskā balss, kas pludina ekrānā vārdu pa vārdam, un tad - jūras gaiši gaiši lāsumaini zilais spīdums caur baltajām, tīrajām grieķu arhitektoniskajām formām,
gaismu spēles, kas tā kontrastē ar pārējo, lokālo nospiesto pelēkumu,
aizkari kā motīvs, kas dejo vējā, padarot to,kas ārpusē par noslēpumu un mierinājumu..
man pat.. trūkst īstas spējas uzrakstīt ko īsti esmu redzējusi,
taču vēlreiz pārliecinos - lietas,kas ir patiesi vērtīgas, drīzāk iekļausies dažos vispārīgos tiekumos, kas jēgu saglabās dziļi zem savas virskārtas.
POĒTISKĀKĀ filma, tiešā nozīmē ,kas pretstatā tik ierastajam fantastikas motīvam,ko esmu nezin kādēļ tā tikai redzējusi pēdējā laikā, groteskiem tēliem, traģikomikai,kas satur nereālitātes struktūru, politiskās sistēmas apspēlējumiem, jā, pat Fellini burvīgajai dzīves svinēšanai divas filmas iepriekš,
- Zemes raudas tiešām pārcilvēciski liek apklust un saskarties ar realitāti.
nekādu izdomātu tēlu, nekādu kičīgu izlēcienu, nakādas ekstravagances,
varbūt tikai vienu simtdaļu miligrama par saldu un mazu mazu mazuliet par garu - es filmu būtu nobeigusi jau brīdī, kad autobusā iekāpj mūziķi, pavisam negaidīti sākot spēlēt filmas galveno motīvu, abiem vīriem - vienam jau dzīves nogali gaidošajam, otram , vēl nepieaugušajam, - abiem veroties notiekošajā kā palēninājumā, kas patiešām piešķīra to nepieciešamo, mazliet sirreālo noti - viss šis, un kur nu vēl TIEŠĀM LĒNIE un , piezīmēsim, IZJUSTIE kadri, viss šis sajaukums, kas ļauj redzēto - nosaukt par ģeniālu darbu, par patiesu mākslas darbu, kas nebaidās būt ne sentimentāls, nedz saukt lietas to īstajos vārdos - mīlestība, ilgas, ciešanas, nepieciešamība pēc tuvības, pat savas kultūras vērtības un pāri visam - prātam neaptverama vienkāršība ..

man šķiet,skrienošiem tik futūristiskā ātrumā kā mēs to dARĀm patlaban un ik dienas arvien
ātrāk - tieši šīs kategorijas ir tās, kuras mēs ..pamazām sākam aizmirst,
nu pavisam noteikti - šo vērtību īstos nosaukumus, to, kā tās izskatās citiem un kā - liek justies mums pašiem,..


(un nu es nezinu kā nobeigt savas pār-izjūtas.. varbūt ar to,ka man pat zināms lepnums, ka biju no tiem retajiem,kas ap pus 7 rītā vēl nebija aizmiguši,
vai varbūt, ka īsti nesaprotu, vai es pati neesmu gulējusi, un to visu tikai izdomājusi prāta nostūrī,
..tāpēc kā parasti - vienkārši....vienkārši - laimīgi,
kā viņu abu pēdējās stundas pilsētas autobusā..
cik neparasti, ka kādam ienācis prātā attēlot mīlestību, kura daudziem no mums šādā formā nemaz nebūs pieejama..Angelopoulos, es domāju.)