dekoltē

rudens maigums pēdējā brīdī.

mūzika dara savu papildinot ārā valdošo zeltaino, mirdzošo gaisu,
un šādos brīžos ir vienkārši labi būt vienai pašai, baudīt šo milzīgo neko, nezinot ne kur tas ved, ne īpaši iedziļinoties tajā, no kā tas ir nācis,jā, pat par šo blogu priecājoties, jo , atšķirībā no visādiem draugiem.lv un tamlīdzīgiem, šeit neviens neredz, ka draugam ir jauns ieraksts, - bet ja nu es gribu atklāt savu dvēseli , tikai tāpat vien, jo man vajag, un es negribu citam to rādīt,
un ja nu es gribu būt tikai un tieši tāda, kāda sajūtos, bez jebkādām muļķīgām normām un sasmakušām atvilktnēm,kurās kāds katru dienu cenšas kādu iebāzt tikai tādēļ,lai pašam būtu ērtāk.
skan pārāk dzirdēti, es zinu,
bet mani arvien priecē dzirdētās lietas,kas spēj uzrunāt cilvēka sirdi,
un šeit, pie joda, es varu būt tik jūtelīga un sentimentāla, un tik trausla..kā senāk,
vai kā ne tik sen, un tomēr - jo tālāk paaugamies, jo ritms kļūst skrejošāks, un pakļauj tevi sev,
esmu cieši pārliecināta, ka tādu īpašību kā naivums, piemēram, neviens nemaz nevar saglabāt pilnīgi tīru un neskartu visa mūža garumā,
un laikam tam tā arī jābūt, savādāk mēs visi būtu ļoti nelaimīgi, ļoti slimi vai ļoti nesaprasti,
bet apdomājot to vairāk,šķiet, cerība parādās faktā,
ka visas lietas atrodas kustībā un pārveidojas viena otrā,
tādejādi,savu pazaudēto naivumu es ceru atkal ieraudzīt kaut kādā jaunā, pārstrādātā, citā kvalitātē pāraugušā un tomēr - esošā - formā,
kas tas varētu būt.?
naivums, kuru izvēlies apzināti?
vai varbūt - pietāte pret apkārtējām norisēm?
vai varbūt tā pati pazemība?
vai varbūt izbrīns?

jā, rudens ir tik maigs, kad dzeltenojas,
tad var izprast visus dzejniekus un rakstniekus, kas cildina rudeni.,
žēl tikai,ka šis ieaijājošais miers ir tik gaistošs, un tā vietā uzgāžas lavīna dubļu, vecu lapu, piemēslotu ceļmalu, neapmierinātu putnu planēšanas virs pilsētas, un tā tālāk..
e bet ne par to tagad.ne jau par to..

rudens maigums man liek nedomāt par neko taustāmu, tikai saplūst ar sevi,
tas ir - ar viņu saplūst, ar pašu gadalaika būtību,
kaut arī neņemos spriest vai es spētu to atpazīt,
un neskatoties ne uz ko - beidzot pabūt mirkli pilnīgā mierā un piepildījumā..dienas vidū, smieklīgi nedaudz, jā,
bet ļoti ļoti skaisti..