dekoltē

pārdabiskās dienas noslēgums ar pusaudzisku spītību,
transcendentālās pārdomas, dzīves jēga, nāves mistērija un pārējās augstās lietas
, viss nolikts aiz daudzām daudzām atslēgām, redz,jo lielākai daļai apkārtējo diez kā nekā, tas viss ir, maigi izsakoties, POHUJ. un vēl ļaunāks par šo pohuju ir tikai viņu nahujīgā jaukšanās citu dzīvēs.

un man arī,
gribas iet izkauties (viens te šodien raksīja par to kā Latvijas repstāri nokārtojuši attiecības.)
nu,ziniet!ģeniāla doma.
nolāpīts, es nezinu kā kaujas meitenes pa īstam, rauj aiz matiem, spiedz vai ko,
zinu tikai to,ka pie sevis raidu nešpetnus lāstus par katru apspiestības pazīmi,ko kāds pēdējā laikā cenšas ienest manā dzīvē,
un par spīti visam, es uzskatu to par GODĪGU naidīgumu un dusmām.!!
un dusmu variācijas veido attēlus un rakstus man aiz ādas,
es gribu kaut kur skriet, demolēt miskastes, pieturas, kādu mašīnu un iespējams, kā protestu,nokārtoties tuneļa caurvējā.
bet ja nopietni,
paņemt iedzīvi mugursomā,
visas lietas,cik nu var iebāzt,
un pārvākties.
uz pašu lētāko un vienkāršāko ūķi kādu jūs savā dzīvē būsiet redzējuši,
bet tur viss ir savs.

pamest savu darbu, kurš pats par sevi ir burvīgs, bet dažii kolēģi, nelieši,
un tā tas iet pa riņķi.

nozāģēt papēžus tai tupelei, kas man spiežas ribās
(un jūs pat iedomāties nevarat kā ir sadzīvot ar politikas studentes smagajām,nolādētajām tupelēm)
(precīzāk zābakiem, jo tādu jēdzienu kā tupeles viņi izsvītro līdzko pirmo reizi pārkāpj pār savas "miniatūrās saeimas" slieksni..)

ak,kāda maucība,
sacepties pie šādas netverami enerģētiskas mūzikas.