dekoltē

arī mani piemeklē sniega sindroms,
vizuāli mērot sniega daudzumu, kas sakrājas laukā ik pāc minūtēm desmit,
Regina Spektor,
un no loga atejot atpakaļ istabā, paskatos uz savu mazo ūķīti, un paliek tik mīļi,
grīda piebāzta ar vadiem, dators uz vienas vecas radiotehnikas tumbas,
zilā sega samurcīta pie datora, un vakara gaismā visi zīmējumi pie sienām silti un aicinoši,
bet laukā - vieglums un noslēpumainība šajā dzeltenajā naktī...

stihija ir lieliska,
nenoliedzami lieliska.
tieši tāda ziema, kādu mēs činkstēdami saucam par vētru,bet pirms dažiem gadu desmitiem kā norma,
tik ļoti atsauc bērnības sniega sajūtu.
milzīgās pārslas, kas pie mājas stūra paceļot seju pret mākoņiem krīt sejā,
un to,ka pasaule it kā iegūst paplašinājumu , kad krīt sniegs - horizonts izstiepjas un debesis paceļas par dažiem desmitiem aptveramību uz augšu,
jo īpaši - ejot uz kalniņu, kad no tā šļūkājot tuvojas nakts, un ir tā sajūta, ka nekad vairāk netiksi atpakaļ mājās..

un šodien es eju uz dievkalpojumu,
un skatos sejās tiem cilvēkiem,kuriem vētra pūš sejās un tās sažmiegtas un sasalušas,
un man pie sevis saradies tik daudz prieka..tik mierīgs viss,kad vējš pūš no mugurpuses un dzen uz priekšu,
un, un......