dekoltē

katrreiz kā piesēžos un man šķiet, ka nu tikai jāuzraksta tas,kas grozās pa galvu,
dabūju aprauties,
un kā kaut kur es pat nezinu kur dzirdēts kalambūrs pa galvu mētājas doma - domas spēlējas ar vārdiem, vārdi piemāna domas,
vai kaut kā tā, - respektīvi - tā matērija no kuras sastāv domas gan ir gana viltīga un nenotverama.

es vakar kā uzminēdama nopirku kleitiņu par pāris latiem, bet vienu rakstainu un bērnišķīgi mīļu,
un te mani aicina uz TF ziemassvētku (vai jaungada?) pasākumu?:)
milzu lieliski, protams, es iešu.!!

un tad galvā uzjunda sajūta, ei, bet tur taču būs cilvēku sabiedrība,
tas jokaini nesarotamais sabiedriskais konstrukts,
ar kuru tev pēdējās nedēļās nemaz tā pa īstam nav nācis saskarties,
ē, bet kaut arī Vilks teicās ka viņam tie riebj, šie pasākumi,
nu labi,pšss,
bet tas nemaz nav iespējams,
mans satraukums noteikti nāk no cita avota.
-visā šai lauku notikumā, es taču apsolījos sev, ka mēģināšu cik iespējams vairāk neplānot un nemodelēt un pat nedomāt par jebkādām iespējamām attiecībām,
un tā kā ar to nodarbojos, tad dienas ieguvušas nerakstītu klusēšanas oreolu,kurā visā iepīts salīdzinoši daudz neapzinātas sriedzes, apjukuma, prieka un kaut kādu uztraucošu pozitīvu gaidu, kam it kā nav pat racionāla pamatojuma, un tādēļ tas viss mijas un mainās, un aiziet, atgriežas un jūk, Aij!!