dekoltē

mīļie draugi...
.atvainojos kā vēl daži pirms manis - būs gari,
īsi izteikties tiešām nemāku,
arī lieku reizi paplātīties ar savu neizmērojamo ES, kurš tā tik vien laužas laukā un pie sevis domā - varbūt kāds tagad zinās ka tāds es esmu, varbū to ,varbūt, šo
-kas mandomāt arī galvenais iemesls kāpēc visi uz šito pavelkas:

TA_DĀ:

1. es viscaur esmu "tuvāk pie dabas" piekritēja, sākot ar bērnu dienām ,kad dažās iecienītākās vietas bija kūts, (kad ome slauca govis, mēs spēlējām dažādas vāŗdu spēles, piemēŗam, lādējām kuģus,un es uzlīdu augšā vistu laktā un sēdēju pie vistām , lejā pa savu aizgaldu dzīvojās cūkas,un mums vienmēr bija jautri.), pagrabi un kartupeļu kastes pagrabos - caur kuru visādājām lūkām līst laukā spēlējot Poličus un Bandītus, šķūņi un jo īpaši siena šķūņi, kuros no augšas varēja lekt iekšā sienā, bet mūs nez kādēļ par to parasti bāra,
un beidzot ar to, ka arī pilsētu es vienmēŗ uztveru kā meža urbāno variantu, meklējot mēnesi, mākoņus un slapjas zāles smaržu katrā sīkākajā ielas stūrī.

2. kaut kādā otrajā klasē man pirmo un vienīgo reizi mūžā bija kautiņš ar meiteni, savu labāko draudzeni, kura laikā mēs viena otru apbrīnojamā veidā bez maz vai ietriecām skapīšos, izvāļājām pa grīdu, iespējams arī mati cieta,
un tieši tāpat nākamais vardarbīgais gājiens bija zēnu kaustīšana, lai gan dabūju arī pretim,atceros kā tajā pašā otrajā klasē iespēru pa vienu vietu savam klasesbiedram, tolaik - skolas direktora dēlam,
bet vēl vienu dažas klases lielāku kaut kādas tur skolotajas dēlu nejauši iegāzu peļķē, un pēc tam man draudzene stāstīja, kā viņš dubļains un noskumis esot vakarā manīts ejam uz mūzikas skolu.
Atceros, mēs bijām arī baigās fifas ar draudzeni - es sāku iet 1. klasē, viņa 2., un tad mēs gājām uz bibliotēku dziedāt "mazākajiem bērniem" pirmā septembra koncertiņu, bet kas svarīgākais, ko jūs noteikti nezinājāt - pēc tam mums bija fotografēšanās, un es speciāl uzlīdu uz akmens un pateicu, ja, lai bildē iekļaujas arī manas (jaunās) kurpes,
o,tā bilde gan vispār ir lepna!!

3. Man.....āāaaa, man diezgan bieži pasprūk rupjie vārdi,
Un es joprojām nezinu savu nostāju pret to, lai gan tā ir divkosīga, pieļauju - atklāti es to noliedzu, bet iekšēji atbalstu , jo uzskatu, ka BĻEĢ , piemēram, spēj noraksturot jebkuru emociju kā "tiešām spēcīgu" bez sinonīmu vārdnīcas palīdzības,
un vispār varbūt gan tas ir no vecmammas,kura sen jau kā vairs nav starp dzīvajiem , bet kad vēl dzīvoja ar vectēvu, strādāja braucot uz traktoriem un pēc tam strādājot naktssardzē, un viņa ..daudz visu kaut ko..lietoja, patiesībā, ne tādus vārdus vien....toties ļoti mīlēja vectēvu, raudāja un gaidīja no armijas atpakaļ, pat uz ballēm negāja.

4. Ārēji es parasti neuzvedos un neizskatos ta, kā šķiet iekšēji, tas ir, es parasti salaižu visu dēlī uz randiņiem ar foršiem ieliskiem puišiem aizejot uzcirtusies kā uz darba interviju un sāku runāt kaut kādas sterilas gudrības vai arī nedzīvu tēlainību, bet ar tiem,ar kuriem vajadzētu paklusēt tad es beru laukā visu savu emociju gammu , un tiem,kuri pēc dabas ir vientuļnieki uzmācos ar personiskas dabas jautājumiem kamēr tos, kuri uzmācas man es parasti vispār nespēju izturēt ilgāk par pusstundu, tāka pilnīga katastrofa visas manas dēseles mazspēja brīžam,
so,
šķiet,tas noved pie nākamā diezgan tuvu happy-end saistītā punkta:

5. Es ticu vienīgajam un īstajam..
Ticu,jo manai mammai bija zvanu skaņas,kad viņa pirmo reizi izdzirdēja par tēti, un tad viņš atbrauca no jūras, viņš dienēja uz kuģa Afrikā, un tad viņš atbrauca mājās aizgāja uz folkloras kopu, kas toreiz bija, un vienu dien viņi satikās gastronomā pie saldētavas un viņš sadūšojās viņu uzaicināt,
un vispār, jūs noprotat, Žozē ir caur caur romantiķe,
jā,jā, tā tas ir.

jo, kamēr tā visa vēl nav,
6. atzīšos, ka
vēl man patīk baudīt daudz ko no tam lietām ,kas bērnam esot tika aizliegts, tajā skaitā visu, kas saistīts ar "intīmajām" ainām kīno, un tāpat - izjustu vardarbību,
- kamēr citi šausminās, vaj, es negribu to skatīties, vai arī- fuj, perversijas,
es tiešām gūstu baudu iejūtoties visās emocijās kurās es beidzot varu izvēlēties, sekot cilvekiem viņu guļamistabās, viņu kaislībās un ciešanās,jā,cilvēku kailumā , un jo īpaši, jo padomijas riebīgās, pāŗspīlēās filmas,no kurām bērni tiešām bij jāsargā brīžām jau bija kļuvušas par sava veida fobiju, pret kuru tagad cīnos cik spēka baudīdama,
un uzskatu to par vienu no pašām nevainīgākajām un vēlamākajām baudām, kādu cilvēki vispār var gūt, nezaudējot paši sevi,

un , jā visbeidzot
7. pēc visa cita es vienmēr esmu domājusi, kādēļ Vēdās rakstīts, ka cilvēkam pārdzimstot no zemākas pakāpes augstākā viņš no sākuma no auga pārvēršas par dzīvnieku, bet tad tikai par cilvēku,
jo esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka esot par augu mana dzīve noteikti varētu jau šodien sasniegt augstako pakāpi - mieru, mīlestību, gaismu un visaptverošu meditatīvu eksistenci, kas, kā apgalvo zinātnieki, kokiem piemītot apmēram tādā pašā līmenī kā cilvēkiem, kas atrodas dziļā transā, kādas lēnas emocijas varā



lūk tā,
tiem kas izturēja manu nelielo pašieskatu savas esamības dzīlēs
- mīļš skāviens un visa laba vēlējumi tālākās dienas gaitās,
...ko gan bez mēs bez mums iesāktu?