dekoltē

šajā brīdī būtu gatava atdot daļu kosmosa par to, lai atrastot Uzvaras Parka zālienā,
tādā fantastiskā, noslēpumiem pārpildītā nenopļautā zālē, siltā naktī, atguļoties un tāpat vien blenžot debesīs,
pirms kā ar šīs pašreizējās mūzikas skaņām es savā noslēgtajā karaļvalstī iesoļoju plikām pēdām, kas salipušas ar liepu medus pilieniem, kas salijuši uz asfalta,kas gaismā spīd,
un iekāpju zālē, kura zem kādas otrās laternas, kura aizsegta ar koku zariem - šūpojas atspīdumi, un realitāte vairs neeksistē - ir tikai šķietams ūdens, tā,it kā es atrastos desmitiem metru tumšā zāles okeānā ar gaismas spēlēm uz manām pēdām,
un ir tāds vieglums, pārcilvēcisks un liegs,
jo gaismas dejo aizsegtas ar lapām, tādēļ tās spēlējas,
un dienas putekļi ir apsegti un nosēdušies, un pār uzkarsušajām ielām un tramvaja sliedēm izlijusi nakts veldze,
un es sēžu pavisam viena, bet reizē savienota ar visu apkārtējo, kas elpo,
un atļaujos ikkatram zāles stiebram,
ikvienai tirpai, kas pārskrien no ieklīduša savāda steidzīga vai lēna cilvēka..viss ir viens,
bet šis svaigais miers un sasilušajiem ceļiem, vaigiem un ādas..neatceros daudz brīžu kad būtu jutusies dzīvāka par šiem nedaudzajiem mirkļiem,