dekoltē

kas parasti man asociējas vairāk ar tiem mežiem,kas pie Salaspils, un ar nelaimīgi tā arī neizlasīto Salaspils Nāves Nometnes grāmatu (neizlasīto jo pirmo reizi lasot kaut ko šausmīgu man nebija nekādas iespējas pateikt, tas nekas, jo tas viss ir izdomāts, un pēc tam kad kā vienu no retajām grāmatām, kuras esmu metusi pret sienu, tā bija izvāļājusies pa grīdu kamēr es mēģināju sagremot tās šausmas, tā arī nenonāca vairāk manās rokās.)
un tā -ar dažādām nepatīkamām,nomācošām lietām,
- bet šorīt kad ap desmitiem pēkšņi iedegās saule, un varēja ieraudzīt,ka visi priežu stumbri kļuva nosēti ar dzelteniem, priecīgiem, dažiem gliemežvāku krāsas dažiem baltākiem saules pleķiem, un viņi, tie pleķi, aizskāra pat zemākās vietas, tā ka parasti šaurais saspiestais nabaga nomocītais mežs izskatījās kā atvēris durvis un kļuvis daudzas reizes plašāks, draudzīgāks un laimīgāks - tad gan man uz mirkli aizmirsās visas nebūšanas, maz gulētā nakts, tas, ka nežēlīgi vajadzēja uz dāmistabu,
un iedomājos piejūru, saulainu dienu, un atvērtas krāsas, terpentīna smaržu,
visu to padarīšanu ko sauc par plenēru, un kas man nav bijis jau kādus divus gadus,
un tad,protams, man šķita, ka pasaule man pie kājām, un es varētu kaut ko tik vieglprātīgu kā parastus kokus gleznot stundām un atrast jaunas krāsas,kuras visiem liktu justies mazliet laimīgākiem,
draudzīgākiem un vispār, visumā tā, it kā būtu nedaudz iemīlējušies pavisam nekonkrētā objektā,
tā lai visiem šiem priekiem nebūtu nevienas pašas aizdomīgas šķautnes.