dekoltē

un nav iespējams ilgi koncentrēties pārlieku dziļiem jautājumiem,
mēginu lasīt Prustu, pasvītrojot vietas, kas šķiet...vienkārši interesantas,
pat nevaru teikt, ka spēju saprast to pamattoni,
taču to varētu izmantot

taču skaidrs top kas cits,
par filmu skeletiem,
tad principā - ja taisām konstruktu filmai,
var paņemt pat tādu no Prusta izgriestu teikumu, piešaut konnekciju caur X noved pie Y
(jebšu *teikums, kas noved pie.......jebkā, ko es tur varu piekombinēt,) - saplusojot pa visu dažādus risinājumus un nianses,ko iedot sarakstīt kādam gudrākam un talantīgākam rakstīšanā par mani),

būtībā režisēt ir tas pats kas interpretēt,
jeb iztulkot pa savam,
un tas ir subjektīvisms augstākajā pakāpē,
un tas man šausmīgi patīk.

piemēram,
patapinot no tikko izlasītās 16.lappuses - ka mazais , vēl nezinu kā viņu sauc,(varbūt Marsels?),
aizskrien pie vecmammas pateikt, lai atnesot sīrupus,

jo "vecmāmuļa tam piešķīra lielu nozīmi pārliecībā, ka ir daudz patīk amāk, ja tos pasniedz bez atgādinājuma, jo citādi varētu rasties iespaids,ka tos ceļ galdā tikai izņemuma gadījumos , vienīgi tad, kad ierodas viesi"

- lūk no šādas smalkas nianses varētu uzprojektēt veselu īsfilmu,
ar domu - šī senilā smalkjūtība,iespiedusies mazdēla atmiņā, noveda pie tā, ka jaunietis kļūst par viegli satriecamu romantiķi, kurš iejaukts ikdienas procesos meklē sentimentu, guļ pie kokiem elpojot vasaru un liek internetā daudz fotogrāfiju ar dabas attēliem no saviem arhīviem,lai rādītu cilvēkiem gaismu.vairak pat varbūt nevajdzētu.
pārējais piedras interpretācijas darbam , kas būtībā arī ir - viss,
jo nesvarīgi paliek tas KO rāda, ja tas tiek parādīts ar garšu.

lūk kā.