Лето кислорода's Journal

11:14pm: atrasts nav pazaudēts
Pēdējais ieraksts ir vairāk kā gadu atpakaļ. Domāju, ka tas ir labi, jo tādai prozaiskai gaudošanai par dzīvi nav bijis laika. Pārāk daudz bija produktivitātes galvā un tas reti kuram ir interesanti, turklāt 2017. gads ir bijis briesmīgs visās savās izpausmēs. Pārlapoju iepriekšējos pierakstus un, lasot apņemšanās kuram tur gadam, pāgājušajam, sapratu, cik milzīgus soļus esmu spērusi personīgās laimes iekarošanā. Domājams, ka tajā iepriekšpēdējā ierakstā es pat neatļāvos sapņot, ka varētu viena pati aizlaist atpūsties uz Spāniju, piemērām. Vai sākt rakt dziļāk savus sātaniskos pirmssākumus un pētīt dzīvniecisko instiktu iekš sevis. Man likās, ka absolūtai labsajūtai, man vajag parūpēties par visiem, bet izrādās - nē. Vajag parūpēties tikai par sevi, bet pārējiem ļaut brīvi izvēlēties savas iespējas gūt prieku. Элементарно, бля.

11:04pm: normālisti
Pēc diviem kokteiļiem ar upeņu balzāmu, manas nervu šūnas sāk stabilizēties pēc negaidīta vīramātes apciemojuma. И так. Es te nesen aizdomājos par mums cilvēkiem, par mūsu paaudzi un to, kā mēs te kuļamies. Bija uznākusi kaut kāda nostaļģija pēc laika, kad mēģināju piesisties metālistiem, jo toreiz subkultūras likās kaut kas ievērības cienīgs. Lai arī millēniumā lielākā daļa subkultūru piedzīvoja savu norietu, tādās nomaļākās pasaules vietās, kā Viļāni un pēcāk Preiļi, šādus tādus alternatīvās kultūras pārstāvjus vēl varēja identificēt. Panki, metāla cienītāji, bohēmisti-vēsturnieki, goti u.c. atšķīrās, patiešām, tā, ka ejot pa ielu un redzot kādu no tiem varēja saprast, vai ar šo cilvēku labprāt iedzertu aliņu kādā pagalmā vai nē. Tolaik zāle likās zaļāka(kā jau allaž), bet ne tikai. Viss bija spilgtāks, pilnāks ar kontrastiem, konkrētāks un patiešām dīvaināks. Un tas likās fakin kruta. Toreiz atļauties pārkāpt normalitātes normas bija izaicinājums un man tas tik ļoti sagādāja baudu, zināt, ka skolas Z-svētku pasākumā es vienīgā būšu ar grebeni un kedās un lielākā daļa noteikti būs sašutusi. Bet pat ne par to īstenībā sāp. Šķiet šobrīd liela daļa cilvēku ir pazaudējusi savu īsteno aplauzto dvēseles atzaru, kurā skaistākais ir tik ļoti netverams, nepieradināts, citiem nepazīstams, bet tik ļoti šarmants, jo ir pavisam, pavisam īsts. Tas pat varēja nebūt nekāds īpašs talants, varbūt vienkārši māksla apbrīnojami neveikli krist, valkāt sarkanu bereti, spēlēt vijoli nakts vidū uz ielas vai vēl kas. Bet tagad..Sajūta it kā. Visi visādi visiem visu ir parādījuši un pastāstījuši. Un visi ir pārspējuši paši sevi tiecoties pēc kaut kāda izcilības kalngala. Ir šobrīd kāda tiešām ievērojama subkultūra? Hipsteri neskaitās. Tie man liekas kā sīkie, kas kopīgi saskatījušies kādu seriālu, sadalījuši lomas un tipa attēlo kādu tēlu oldskūlīgās šmotkās un ar nesaprotamiem hobijiem. Vēl kas? Brīdī, kad it kā iestājās visatļautība, visi tik ļoti centās atšķirties, ka beigās kļuva par tādu kā biomasu ar lielā mērā standartiski nokomplektētu īpašību kopumu ar visu veselīgo dzīvesveidu un fitnesiem, vegāniski, antiglutēnisku noskaņojumu, vissaprotošu demokrātisku skatījumu, harmonisku izpratni par skaistumu u.t.t. Viss apkārt šķiet tik nosvērts un visaptverošs un vēl...garlaicīgs. Mums ir pārāk daudz laika redzēt, dzirdēt un iespaidoties,(kā izrādās, ja ņem vērā soc. tīklos pavadīto laiku), ka mēs sākām cildināt un pārslavēt absolūti dabiskas un rutīniskas lietas. Tagad visapkārt ir kaut kāds bērnu psiholoģijas un vecākošanās kults, iešanas mežā kults, skriešanas un sportošanas kults, DIY kults un vēl un vēl, tik ļoti, ka acis vairāk vairs nevar ieplest brīnoties par notiekošo. bet izslēgt datoru var gan, izraut visu no rozetēm, atslēgt telefonu var, nedaudz iekūņoties sevī un atrast savu skaisto lūzuma vietu bez pārspīlējumiem un liekvārdības, izcelt plīsumu un nesmukumu gaismā un ieraudzīt sevi pašu krustu šķērsām sapinušos un nesaprastu, garlaicīgu un tik ļoooti normālu.

11:07pm: Sēžu viesistabā uz grīdas, graužu krabju nūjiņas un kaļu savu "reanimēšanas plānu". Pēdējo dienu laikā iekšā mutuļo daudz domu, sliktu un labu, smagu un vieglu, bezcerīgu un iedvesmas pilnu, kā arī ne bez domām par to, ko šogad vajadzētu apņemties. Tas tā laikam baigi stilīgi visas tās Jaunā gada apņemšanās un tā. Un Jaunais gads ir pienācis, alleluja, bet pagriezis sākumam ne to labāko un izskatīgāko vaigu jeb te sākas stāsts par to, kā es naivi cerēju, ka iesnas var vienkārši aizdzert ar ko stiprāku Jaungada naktī un viss pāries pats no sevis aiz lielās sajūsmas par Jaungada salūtu(esmu tāds JG salūtu trū fans, kuram patīk iet uz mazpilsētas laukumu un pufaikā lakstīt pie egles, dzerot šampi no pudeles). Bet nepārgāja. Kā vakar secināja lors, nedēļu ieilgušās galvassāpes pēc lielo svētku svinēšanas izrādījās nevis ūberpohmelis, bet gan divpusējs haimorīts. Un te es pavisam sašļuku. Lapa izgulējis savu smago galvu metās strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram un es paliku sprāgt mājās, no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pirms tam es, protams, veicu mēģinājumu strādāt ar iesnām, bet apsolījos pati sev, ka vairs nekad tā nedarīšu, jo tiklīdz es noliecos pie klienta, tā viss deguna blakusdobumu kokteilis sāk prasīties ārā. Tad es sapratu, ka ir jāizslimo un citas opcijas nav(parasti izlikšanās, ka esi vesels arī mēdz nostrādāt). Un tad man sāka iet ciet. Kā tas parasti notiek. Kā gāja ciet visu to trako rudeni, kopš mēs iepazināmies ar bērnu dārzu un piecdesmit bērnu vīrusu nokrāsām. Kopš brīža, kad nolēmu, ka man ar to pietiek un izņēmu M. no bērnudārza, lai mēs abi atkoptos un tad viņš savu stafeti nodeva man. Un viss pirmssvētku drudzis man pagāja tādā biezā miglā ar domu, ka līdz JG vēl tik daaaudz laika un te nu es esmu. Sestais janvāris, bet migla man apkārt ir savilkusies vēl biezāka un necaurredzamāka. Dienas stiepjas kā biezs, lipīgs un bezgaršīgs sīrups, kurā skaidri varu sajust tikai galvassāpes un "melnā cauruma" tuvošanos. Man par laimi un glābiņu es atradu lasāmvielu, kas mani nedaudz parāva ārā no tā visa. Kādas mammas blogs, tik ļoti par visu un neko, tik ļoti tā pazīstami un vienkārši, tik ļoti, it kā sens draugs pēkšņi sēdētu man blakus un mēs kopā sildītu kājas pie krāsns, dzerdami kakao. Vārdu sakot, kad iekšējie "aiz ausīm ārā vilkšanas" resursi ir iztukšoti, tādi sveši(un tai pat laikā tuvi) raksti spēj uzlādēt ar enerģiju un piešķirt skatījumam jaunus, bet varbūt vienkārši sen aizmirstus pantus. Sapratu, ka man ir jāizrakstās un jāsakārto sava smadzene, kas šobrīd līdzinās pasakai par "Ezīti miglā".
Un tas bija tikai ievads.
Tātad mans plāns pirmāmkārtām ir izveseļoties un iespējams pat piestrādāt pie rūdīšanās, jo lai takš iet visas tās slimības tur, kur tās bija iepriekšējos četrus gadus, kad, kā jau minēju labākās zāles pret jebkuru vīrusa pazīmi bija slimības iespējamības absolūta noraidīšana. Man ir jāsakopo visi savi mātes-radītājas, mātes-dziednieces, iekšējās viedās raganas spēki un jānocietina ģimenes veselības mūris, jo man ir fakin apnicis uz apli spēlēt, kurš būs dārzenis šonedēļ, jo lai arī kurš nebūtu dārzenis, visvairāk par to iespringstu es. Tad, kad visi būsim uz pekām, man ir nopietni jāķeras klāt grāmatvedības apgūšanai, lai varam mierīgu sirdi(gulēt) un darboties tālāk un sākt normāli plānot budžetu. Kad tas būs izdarīts, jāsāk plānot normālas reklāmas un pr kampaņas, lai arī sākumam jāsaprot, kas notiek ar telpām, jo izskatās, ka būs jāmeklē jaunas, bet nu tas tā...Ir jāatsāk šūt!!!Pietiek attaisnoties ar to, ka nav pareizo diegu vajadzīgajā krāsā. Reiz es izbesīšos, paķeršu sīko, iesēdināšu mašīnā un mēs brauksim uz D-pili pēc divām sasodītajām diegu spolītēm. Ir jāiekurbulē vēl viena ideja, kas varētu man "дать волшебный пендель" sakarā ar manām mugursomām. Te laikam pagaidām apstāšos pie sava plāna punktiem.
Tad vēl man ir parādījies varbūt ne gluži sapnis, bet varbūt tāda maza cerībiņa, ka es varētu sākt nodarboties ar dejām. Man vajag kādu nodarbi, kuru darot, es varētu nedomāt, bet vienkārši izlikties. Kādreiz viena psiholoģe man jautāja, vai man ir tāda nodarbe, kuru var darīt darīšanas pēc un nemaz nedomāt. Toreiz es teicu, ka tā man ir ar klavieru spēlēšanu un viņa ieteica obligāti vismaz stundu dienā spēlēt klavieres. Ģimnāzijas laikā es lavījos no kojām uz aktu zāli, klusām sēdos pie sniegbaltām klavierēm, uzmanīgi vēru vaļā vāku un bliezu ārā visu, kas bija jāizbliež no sevis, lai pēc tam tik pat klusītiņām aizvērt vāku un aizlavītos atpakaļ uz koju istabiņu, tā it kā klavieru skaņu nemaz nevarētu dzirdēt aizšaujamies pāri garajam skolas gaitenim līdz pat informātikas kabinetam. Un vārdu sakot, tā bija lieliska terapija. Es jūtu, ka man ir jāuzsāk kaut kas terapeitisks un reizē arī ar fiziskas slodzes piesitienu, līdz ar to skaistākais, kas no tā visa varētu sanākt, ir deja. Centīšos uz to iet, jo mammai vajag kaut kādu jēdzīgu atslodzi. Tētim jau arī vajag. Tur vēl būs jāizdomā.
Un noslēgumā...par to Jaunā gada apņemšanos. Es te tā padomāju un sapratu, ka gribu būt iecietīgāka. Laikam sākumā pret sevi, nedaudz atlaist pavadiņu sev pašai tādā dziļākā un intīmākā nozīmē, bet par to citreiz uzrakstīšu. Iecietīgāka pret apkārtējiem, protams, bet, galvenais, iecietīgāka pret savu kaķi. Parasti, kad mājās viss norimst, lielais paklusām iekrācas uz dīvāna, mazais, apaļīgās dūrītes izsvaidījis pa gultu, arī atlūzis es pievēršos kaķim jeb viņš nāk pie manis klēpī apmainīties vai padalīties ar siltumu. Un tad es domāju, cik bieži viņam pa dienu tiek no manis, par to, ka maisās pa kājām, kad skrienam sīko uz poda sēdināt, vai staigā ņaudēdams, kad M. jāliek gulēt vai vienkārši pagadās ceļā, kad galva kūp no visa šī trakā bērns-mājas-paika maratona. Šodien viņš kā allaž nolēma bļaudams staigāt apkārt pa istabām, kad midzināju bērnu un es jau prātā pārcilāju, ka nu viņš dabūs man trūkties, kad visi aizies pie miera. Bet kad visi aizgāja, paņēmu viņu klēpī un nēsāju uz rokām, glaudīju viņa gludo, melno kā aziātes matus spalvu un sajutu, kā arī viņu atlaiž. Atlaiž besis, atlaiž niķis un kaķa spītība atlaiž. Mēs kopā ierijām ko nu kurais un es šogad ļoti centīšos savu trako, dzeltenacaino, visur-nelaikā-kliedzošo kaķi, savu Žoržiku saprast un cienīt vairāk kā man ir sanācis kopš M. piedzima. Tā lūk. Lai apņēmības pilni sapņi!

12:12am: Nopietni, kas tikko notika? Sākām pušķot egli, ieslēdzu labu mūziku, jokojām un brīdī, kad sakārām visas bumbiņas uz egles, viņš izņēma sudraboto doždjiku un sāka likt to uz egles zariem. Es pateicu, ka man nepatīk kā tas doždjiks tur izskatās un tad viņš APVAINOJĀS. Norāva nost visu doždjiku un pārstāja ar mani runāt. Pateica, ka nekas nenotiek pa viņa prātam un uzmeta lūpu. Nesapratu, vai tur slēpjas kāda dziļāka problēma vai arī vīrietim pielīp bābu īpašības no pasēdēšanas mājās ar bērnu un zupas vārīšanas, bet nu nopietni...apvainoties...sasodītais doždjiks!!!

1:38pm: Šobrīd piepildās mani sapņi par to, kā ir būt pieaugušam. Tad, kad dirnēju vidusskolas solā un sapņoju "kā būtu darīt darba dienas laikā kaut ko pavisam citu". Un te nu tas ir. Darba nedēļas pats vidus, darba dienas plaukums un es nolēmu, ka laiks vienkārši atslābt un paskatīties seriālu. UN tas nav slinkums, tā ir izvēle! :D jo pastrādāt es varu arī svētdien vai sestdien, vai vēlu vakarā. un ir labi :)

9:41pm: Šodien atcerējos savu pirmo cigarešu paciņu. Tolaik man bija 16. Es to nopirku pārejā pie Centrāltirgus. Pārdevēja īgni nošņācās "как же мне надоели эти малолетки" un pasniedza man Vanilla Slim. To es noskatījos no mistiskās radinieces, pie kuras dzīvoju mēnesi Rīgā, kad strādāju Mego. Es pārvedu to paciņu mājās un cītīgi slēpu. To pirmo vaņiļas slimu es izstiepu uz mēnešiem diviem, jo smēķēju tikai ekskluzīvos brīžos. Tie bija veseli rituāli. Parasti ņēmu līdzi ğitāru un savas d-grāmatas un gāju uz dieva aizmirstu vietu pie izgāztuves. Netālu bija mežs un tajā pļaviņā bija veca, pussagruvusi māja. Es kāpu tai virsū un sēdēju uz sienas, no kuras bija visērtāk vērot saulrietu. Kādu laiku trinkšķināju ğitāru vai skricelēju kladē. Un tad pienāca Tas brīdis, kad vilku ārā cigareti, piešķīlu uguni un pirmais saldais dūms rāva nost jumtu un es jutos gluži kā tā māja, uz kuras sienām es sēdēju. Bija sasodīti labi. Šad tad ļoti sakārojas ielīst tajā savā tik naivajā, nepieredzējušājā, bet brīvajā ādā kaut uz mirki...uz pāris dūmiem...

11:02pm: Vispār mani šobrīd jau riktīgi podbešivajet situācija ar bērnudārzu. No pusotra mēneša bērns kopumā tur ir pabijis 2,5 nedēļas, kas izrādās pat ir apsveicami. Jo visi slimo. Es, protams, biju tam gatavojusies. Bet visvairāk mani kaitina tā spontanitāte, ar kuru ir jārēķinās. Līdz bērnudārzam es vismaz konkrēti zināju, ka man konkrētos brīžos ir jāizdomā, kur likt bērnu. Šobrīd es vispār neko nezinu. Es palieku крайняя, kura sēž mājas arestā ar bērnu līdz pati saslimst un paliek pavisam skumji. Jo pa divām nedēļām, kamēr bērns ir vesels, var paspēt normāli ieskrieties un ievilkt brīvības smaržu nāsīs. Sākt strādāt, iedvesmoties, šūt, sakārtot beidzot māju un bāaams. Beigās attopies divu nedēļu ilgā ieslodzījumā mājās, kas beidzas ar salauztu kompi, izvandītu māju un mani, novestu līdz baltajām pelītēm. Un pat ja man kāds pēkšņi dotu brīvsoli, es pat nezinātu kur iet un ko darīt. Tik ļoti esmu izsista no sliedēm. Fakinās slimības!!! Laikam esmu tik sašutusi, jo tā nopietni pati nebiju slimojusi gadus četrus. Jūtos kā tāds smags kravas vilciens, kuram ar grūtībām jāiekustās un ar vēl lielākām grūtībām pēkšņi jābliež pa bremzēm.

1:51pm: Par labo ir grūti rakstīt. Skumjas, sāpes, negācijas var apcerēt, bet labo gribas vienkārši baudīt. Un tomēr es centīšos. Rudenī laiks, kas mani ieskauj, paātrinās, paliek dinamiskāks un jēgpilnāks. Visam notiekošajam piemīt svars. Vasaras bezrūpību un saulē sakarsušo domu plūsmu noskalo nokritušo, rudo lapu straume. Un brīžiem sāk šķist, ka laiks tā vien cenšas izplūst caur pirkstiem kā smiltis, taču es stingri savelku dūres un ievelku sevī visu šo smaržojošo kontrastu haosu un baudkārē izelpoju. Rudens mani iedvesmo, iepūš manī savādu radīšanas spēku.
Zem kājām čaukst lapas, paveros augstāk, koki izrotājušies ar neaprakstāma daiļuma vainagiem, saule kā uz atvadām šad tad noglāsta vaigu, es eju. Eju tur, kur gribu iet, daru to, ko gribu darīt. Jūtos kā kaķene, kas ielauzusies paradīzē. Хожу где хочу, ne tāpēc, ka palikusi bez pajumtes, bet tāpēc ka tā ir jābūt. Katrreiz, kad saprotu, ka neesmu šeit atbraukusi paciemoties brīvdienās, iekšā tāds sajūsmas pīkstiens. Un tā jau pusgadu šī pilsēta mani aijā.
Vakardienas koncerts tā sirreālistiski atsvieda mani laikos, kad blandījos pa pasākumiem, paliku uz mistiskiem afterpārtijiem un iepazinos ar jauniem cilvēkiem. Šampis, mitrās, laternu apspīdētās ielas un es laimīga atgriežos mājās.

3:11pm: Mirtante
Tik skumjus sapņus kā šonakt sen nebiju sapņojusi. Redzēju, ka aptuveni pēc nedēļas man ir jāmirst. Kaut kāds mistisks ārstu slēdziens. Centos pa nedēļu satikt dažādus cilvēkus, lai tā teikt, atvadītos. Bija kaut kāds mistisks salidojums, kur riebīgs čalis salauza manu telefonu, vienkārši izspieda ekrānam caurumu un tad es sapratu, ka man būs vēl grūtāk sazināties ar cilvēkiem. Bet visskumjāk man bija par to, ka sīkais savos divos gados būs palicis bez mammas un es sapratu absolūto savu bezspēku šajā situācijā. Tad es mēģināju iedomāties kāda būs tā miršana un man uznāca paniskas bailes, ka mani ieliks dzīvu zārkā un apglabās. Tad es sāku cerēt, uz to, lai man vienkārši ievada indi. Un jo vairāk es par to domāju, jo vairāk nevarēju saprast kāpēc man tagad ir jāmirst, ja es jūtos tik labi. Visa noslēgumā mani pārņēma visaptverošs žēlums pret sevi, es raudāju līdz bezspēkam un centos izdomāt kā lai nobīda miršanas dienu. No tādas raudāšanas arī pamodos. Absolūti samulsusi un nesaprašanā.

9:48pm: Tas brīdis, kad siltā vannā iegremdē burbuļbumbu...

9:02pm: Ir Dīvs pasauļī. Biju domājusi, ka šo neviens nelasa, tāpēc gāzu te visu kā miskastē. A ņifiga. Pēc iepriekšējā ieraksta sapratu, ka šis blogs tiešām sāk izskatīties pēc tāda raudu stūra līdz ar to tagad apņemšos rakstīt arī kaut ko puslīdz labu. Neesmu es tomēr vakuumā. Točnei, uzrodas cilvēki, kas spēj šo vakuumu ieplēst un lai arī uz īsu brīdi un bez visīša, tomēr izdomā apciemot mani ar gardāko Preiļu picu, Relaxanu un cigaretēm. Un tas uzlādē. Man tiešām rūp mani cilvēki, tie varbūt tālu un pēkšņi uzrasties vai arī telefoniski apskaut un ieaijāt. Paldies.

7:07pm: Šis ieraksts nebūs tāds, lai to kāds saprastu. Šis visdrīzāk būs tāds, kuru pārlasot pārņems kauns. Viss, kas ir manā galvā ir maza nošmulēta meitenīte, kas smērē ķieģeļus ar cementu un būvē sev apkārt sienas, lai neviens netiktu klāt. Un caur izkritušajiem piena zobiem dusmās šņāc: "Ejiet jūs visi dilst!" Man tas viss ir noriebies. Noriebies, ka pa pusotru mēnesi esmu redzējusi vīru divas nedēļas, kurās viņš vairāk ir komunicējis ar savu mīļoto planšeti. Trīs dienas bērnu dārzā un bērns ir aptinies ar puņķiem, turklāt uzvedas kā tāds sātans eņģeļa iemiesojumā. Un ir kaut kāds absolūts vakuums. Vājprātīgs vakuums. Nav apkārt neviena, kuram pieķerties. Kaut kāda bezjēdzīga vīra māte, kura plijas virsū ar savu flegmatismu un kretīnisko uztraukumu. Nabaga bērniņš, nabaga bērniņš! Kā var gaidīt padomu no pieauguša cilvēka, kurš ir sastresojies un puņķojas vairāk kā es pati? Kas tā par dolbano drāmu, ka bērns ir jāpalaiž bērnudārzā? Tā it kā viņš tiek sūtīts uz koncentrācijas nometni. Kā man tas ir noriebies!!! Kurā brīdī visi ir sazvērējušies un izdomājuši, ka var mani izjāt pēc sirds patikas? Tu taču pieņem lēmumus, tu taču esi māte, tev taču ir dzelzs nervi, tu taču atstiepi mājās to kaķi. Sasodītais kaķis arī ir noriebies! Ejiet jūs visi dilst! Kā man gribas saturisku vienkāršu sarunu, mieru, kārtību un disciplīnu mājās. Kā man neizsakāmi gribas, lai kāds vienkārši nopērk picu un atnāk ciemos, lai pasēdētu ar mani uz lodžijas, iedzertu kādu visīti un papīpētu.

12:22pm: Apetīte
-Выйду пораньше, зайду к матери поесть супа.
-Приплыли. Чтобы тебя прокормить две женщины должны готовить!

Mūs moka līdzvērtīgs izsalkums, tikai viņa gadījumā tas ir klasisks izsalkums pēc ēdiena, bet manā - izsalkums pēc mīlēšanās. Nebarošana, iespējams, varētu būt vienīgais veids kā viņam izskaidrot manas sajūtas. Sešu gadu garumā neremdināms izsalkums. Sešus gadus ilga blokāde, kurā šad tad бывают подачки, такие совсем диетические. Ja salīdzinātu šī rīta mīlēšanos ar brokastīm, tad tā būtu tāda ļoti gavēniska sviestmaize. Bez desas un sviesta. Tāda pakaltusi bezglutēna maizes garoziņa. Viņa gadījumā izsalkumu remdināt ir vieglāk. Aizgāji paēst pie mātes (lai arī mani tas savā ziņā nedaudz apkauno, jo noteikti jebkurai mātei iekšā skan uzvaras fanfaras, kad pieaudzis dēls atnāk ēst pie viņas) vai aizgāji uz restorānu/kafejnīcu samaksāji un вуаля! - esi gastronomiski apmierināts. Galu galā vari pagatavot ēdienu sev pats. Manā gadījumā es nevaru vērsties pie vecākiem, jo tad tas būtu incests, "gatavot pašai" ir risinājums, nē, nav, tas ir rutīnisks izmisuma gājiens, savukārt maksāt kādam, lai mani apmierina - tā jau ir prostitūcija.
Kādu ļoti senu notikumu iespaidā, mana attieksme pret krāpšanu bija maigi sakot negatīva jeb sieviete attiecībās, kas vien iedomājas paflirtēt ar kādu kolēģi un aizrauties ar to, pēc noklusējuma bija šļuha. Taču šobrīd...Manis pēc viņš varētu piestaigāt pie kādas citas, tīri paēst. Man tas daudz ko atvieglotu. Jo ēdiena gatavošana man ir palikusi par samērā nīstamu lietu, tik ļoti, ka skatoties uz ēdienu, kuru esmu pagatavojusi vai kuram vēl ir jātop, man kļūst nelabi. Un tā visu dienu. Jēdzīgi ieēst es varu tikai naktīs.
Reizēm man parādās patiesa vēlme pagatavot ko gardu un īpašu, jo īstenībā uztveru arī ēdienu kā sava veida baudu vai mākslu. Nevis vienkārši piestampāties, bet gudrot, fantazēt un eksperimentēt ko lai tādu īpašu uztaisa. Varbūt jūras veltes? Varbūt kaut ko Āzijas gaumē?Es baudu katru kumosu un pretī dzirdu - Мне хочется нормальной пайки, котлет, картошки...
Bet man gribas kārtīgu pisienu, tā lai gribas kliegt un aizmigt trīcošām kājām. Tā mēs arī paliekam katrs sava izsalkuma pusē. Skumjāku to faktu padara situācija, kurā tev deguna priekšā noliek lielu šķīvi ar neizsakāmi gardu maltīti un pasaka - tas nav domāts tev. Vai tu pagaršotu kaut kumosu?

10:44pm: Ar viņu es mēdzu justies kā bezdzimuma radījums. Kārtējā "no komandējuma sagaidīšanas" atklāsme.

8:35am: Kaut kāds smags rīts. Ar sāpīgu atskārsmi, ka es Viņu vairs nemīlu. Es nekad nebiju lolojusi cerības, ka mīlestība var būt mūžīga, bet vismaz cerēju, ka kādas no tās izpausmēm var tīri labi "vilkt" attiecības tālāk. Bet nav nekādu citu izpausmju. Gribas būt pavisam vienai. Nē, man to nemaz negribas, bet es šobrīd vairs nesaprotu kāpēc mēs tā...katrs savā pasaulē, kustas pa savu orbītu un tajos brīžos, kad šķērsojam viens otra trajektoriju, tiek izlaista vai nu žults vai nu parādīta aktiermeistarības meistarklase par tēmu "laimīgā kopdzīve". Kad mēģināju par to runāt, dzirdēju pretī vien to, ka viss taču ir lieliski! Tā ir ģeniāla atbilde, lai, pirmkārt, izvairītos no nepatīkamas sarunas un, otrkārt, lai es sajustos kā isterička, kurai nekas nav labi. Bet nav labi, lai arī kādi vārdi skanētu. Jo mani jau ilgu laiku nepamet tā savādā sajūta, ka mūsu izlolotajā mazajā paradīzē es palieku viena, ka kāds no tās ir izgājis un atstājis vaļā durvis, lai no ārpuses šad tad ieskatītos un vienaldzīgi pajautātu "nu kā tur norit tava sapūšana?". Cik ilgi vīrietis var izlikties un dzīvot tādā ilūziju pasaulē, ka viss ir lieliski, ja viņš pats jau sen zemapziņā ir aizskrējis zilajās tālēs?

10:49pm: Vispār nekā grandioza par ko varētu rakstīt nav, bet galu galā ir pagājuši vairāk kā trīs mēneši kopš pārvākšanos uz Preiļiem un manī beidzot ir iestājies miers. Viss ir tinies tādā ciešā notikumu kamolā līdz es sapratu, ka sapņi piepildās. Un man pat nav bail no šīs triviālās frāzes, jo nekā citādāk to vairs nevar nosaukt. Aptuveni mēnesi aktīvi rosāmies mūsu darbnīcā, baudām vasaras priekus, ezerus un pludmales, vakarus(dažkārt arī rītus) ar draugiem, laukus, mieru un kopābūšanu. Varbūt uz mani tā iedarbojas vasara, bet es gaidu arī rudeni, smaržojošu pēc tomātiem, un ziemu, un pat vispretīgāko slapjdraņķi, jo beidzot es jūtos savā vietā. Šī pilsēta mani baro ar tādu harmonisku labsajūtu un vienkāršumu. Ar to, ka vakarā, kad lielais karstums aizplēn var vienkārši iziet pastaigā ar Vizmu un ilgi pētīt dažādus zemes placīšus, slepenas taciņas un pļaviņas. Lai arī viss te ir šķērsu šķērsām izstaigāts un izošņāts, jūtos kā siltā, mīļā azotē paslēpusies. Šķiet, katra diena atšķiras no iepriekšējās un pamostoties beidzot ir iedvesma un jautājums - "Tā...kur šodien aizlaisties? vai ko tādu interesantu iesākt?". Preiļi ir mans mazais paradīzes dārzs, kuru es ieelpoju katru nakti pirms doties pie miera, vērojot kluso pagalmu un klausoties nakts siseņu simfonijas.

8:15pm: tvaika ielas noskaņas
Visi vīrieškārtas pārstāvji, kas ir manās mājās padara mani traku!!! Šonakt gandrīz negulējām, sīko bija sakoduši kaut kādi mistiski kukaiņi un viņš visu nakti kasījās un bakstījās. Rīta bļaušanas ir atsākušas kopš Lapa ir atgriezies no komandējuma un es īsti vairs nevaru pagulēt kādu pusstundu ilgāk, jo šķiet, ka ausis sāks asiņot no tās kaprīzās bļaušanas. Plusā šodienas rīta pārsteigums, ko nācās ieraudzīt aizmiglotām acīm bija vājprātīgais bardaks, ko nakts aizsegā noorganizēja kaķis. Ienāku istabā, izgāzts kaktuss, visa zeme pa paklāju, pievemts uz paklāja kaut kas nesaprotams, tad vēl šur tur kaut kādas asiņu lāsītes. Tāds netīrais arthaus. Domāju, bļatj, KAS TE VISPĀR NOTIKA? Lapa drīzumā ar tādu pieklusinātu sajūsmu atskrien un saka, ka kaķis naktī noķēris putnu!!! No atvērta loga! Trešais stāvs!!! Nu kāāāā? Putna atliekas esot zem gultas! Lieliski. Cerēju, ka pa dienu būs mierīgāk, bet nu Lapa iekāpa sīkā slepenajos sūdos, kurus viņš iedirsa puzles paklāja caurumiņā, tieši zilonim ausī un pāris minūtes vēlāk sīkais pieskrēja pie manis un apmīza man kājas. Aghhrrr...Vismaz abi pasmējāmies. Tā podiņmācība mani nobeigs. Sajūta, ka dzīvoklis pārvēršas par vienu lielu ateju.
Lapa tāds dīvains, vai arī man ir dīvainas domas par viņu, jo viņš visu laiku ir kaut kur prom un tad man liekas, ka labāk ir vispār bez viņa, jo, kad viņš uzrodas, mani viss sāk kretinēt un tad vēl liekas, ka viņš labprāt par savu dzīvesbiedru redzētu savu planšeti nevis sievieti ar mūsu kopīgo bērnu un to trako kaķi. Gribētos ar viņu parunāt, bet īsti nezinu чем крыть.
Ja nebūtu bijušas tik lieliskas brīvdienas, jeb vienas brīvdienas nakts ar šašliku, klusu, zaļu pagalmu, draugiem, alkoholu, dejām rītausmā uz ceļa un vēl кое чего, viss būtu daudz skumjāk.

11:29pm: недо-одиночество
Nezinu vai šis ieraksts būs kādam vai drīzāk sev pašai veltīts...
Pirms tas reāli notika, gan fiziski, gan emocionāli gatavojos tā it kā iestāsies karš. Pilni iepirkuma maisi ar paiku un pārējām "ja nu vdrug ievajadzēsies" lietām. Izstrādāti rīcības plāni dažādām ārkārtas situācijām un vairākas paciņas cigarešu rezervē. Panikotāja, viņš saka. Viņš brauc prom un es palieku ar bērnu. Ne laukos pie mammas, bet viena, toties beidzot Preiļos. Zinu, ka daudzas sievietes ir spējīgas gaidīt vīrus no komandējumiem un misijām pa pusgadu un vairāk, ar vienu bērnu un vairāk, taču mūsu attiecības jau sen ir balstītas uz parasta kopābūšanas algoritma. Jo vairāk viens otru redzam - jo labāk saprotamies, tāpēc pat nedēļu ilga prombūtne ievieš fakinos jautājumus. Не суть. Mani tas biedē vairāk tāpēc ka es palieku viena ar bērnu, nevis pavisam viena. Otrajā variantā viss pat varētu izvērsties ja ne pavisam labi, tad vismaz interesanti un šizīgi. Tagadējā situācijā es nevaru atļauties atkāpties no rutīnas un būtībā man ir jāpavada faktiski divas nedēļas tāda robot-mātes bezierunu režīmā, kas man ir tik ļoti neraksturīgi un smagi. Nolēmu piefiksēt dažādas atziņas, kas mani piemeklēs šajā vientuļās mātes demo versijā.
1. Iespējams, ka pārdzīvojumu vadīts mans organisms sāka fiziski klibot. Nepaspēju es notraukt atvadu asariņu, kā nāca smagā artilērija ar pms un tālāk izrietošajām sekām. Trīs dienas pagāja a ļa "живые мертвецы" un Lai Slavēts Visu Varenais Citramons-P. Šīs jaukās sajūtas nemanāmi pārplūda citā watafak dimensijā ar rīta aizlikto degunu(какие-то недо-сопли) un tādu ļoti efemēru saaukstēšanos un tā tas arī turpinās. Недостаток мужика в крови.
2. Sākumā bija tāda neliela atvieglojuma sajūta - beidzot neviens mani nekur nedzen un neuztver par rezervuāru, kur izgāzt savu nervozitāti un stresa radītās, negatīvās emocijas, jo tādu pēdējā laikā bija daudz. Это разгружает мои мозги..
3. Manī sāk parādīties aizdomas, ka pat vislieliskākajiem draugiem, sieviete ar bērnu paliek par sievieti ar bērnu, nevis draugu un tas mani skumdina līdz sirds dziļumiem. Varbūt es atkal iedomājos par daudz un iespējams vajadzētu arī pašai vairāk spert pirmos soļus, taču kaut kas man uz pleca intuitīvi čukst, ka apkārtējiem vajadzīgs rokenrols, nevis siekalas un vāvuļošana. Kauns atzīt, kaut kā es biju sasapņojusies pa daudz, ka varēšu tik pat labi un jautri pavadīt laiku Preiļos arī bez Lapas, tiekoties ar mūsu baru. Ņifiga. Kaut kādas pieaugušo spēlītes te ieslēgušās.
4. Un vēl..Nezinu no kā tas ir atkarīgs, bet bez Viņa, mans garastāvoklis ir pārlieku mainīgs un visbiežāk uz tādu depresīvi ņaudošo pusi. Vakar vai šodien, midzinot sīko, atcerējos, kā mums viss iesākās. Тогда все было так трогательно и классно..Atcerējos un apraudājos. Nožēlojami.

Gandrīz nedēļa pagājusi, vēl nedēļa priekšā. Соберись!

10:31pm: Gaidīšana iesūc. Reizēm tik ļoti, ka gaidāmais notikums jau ir garām, bet tu pat nepamanīji to. Neizbaudīji. Teju divus gadus es gaidu šo PĀRVĀKŠANOS un tagad tas NOTIEK. Un šoreiz esmu noķērusi mirkli, kad gaidāmais pārtop tagadnē, šajā brīdī un esmu to saķērusi. Atceros, kā gaidīju 12. klases izlaidumu. Katru reizi ejot uz vecāko klašu izlaidumiem un skatoties uz tiem, kas stāv uz skatuves mani pārņēma tik lieliskas emocijas un es domāju "cik gan pacilāti viņi laikam šobrīd jūtas" un brīdī, kad pati spiedu roku direktorei un saņēmu atestātu nejutu neko. Kaut gan jutu. Izsalkumu, nogurumu un vēlmi ātrāk kaut ko iedzert, bet galīgi ne to, par ko biju domājusi iepriekš. Un tā notiek bieži, jo raizes, nogurumus un satraukums dara savu. Bet šoreiz tas ir tā nopietni, laikam. Mainīt dzīvi uz 180 grādiem, pamest Rīgu un beidzot justies kā mājās, savā mazajā dzimtenē. Pirmo reizi iebraucot jaunajā pagalmā mani tik ļoti pārņēma sajūta, ka šajā vietā es jau dzīvoju. Tā it kā es gadiem tur liktu savu mašīnu un spiestu kodu uz kāpņu telpas durvīm. Vispār jau visiem mājokļiem, kuros kādreiz esmu pavadījusi kādu savas dzīves laiku, piemīt sava atmosfēra un, neskatoties uz to, ka tādu ir bijis daudz, es tos visus lieliski atceros. Sākot no istabiņas pie babiņas, kuru īrējām 12. klasē. Tur vienmēr savādi oda, jo večiņai patika visādas zāļu vannītes. Tā kā babiņa bija puskurla, viņa nekad nedzirdēja mūsu tusiņus un vispār bija apbrīnojami labsirdīgs cilvēks. Piedāvāja savas asins desas un zupu. Vispār man viņas bija ļoti žēl, jo atceros, ka viņa krāja tās kulītes, kuras mēs izmantojām kā miskastes maisus. Vēl viņai nepatika, ka smēķē un mēs to centāmies slēpt absolūti stulbā veidā, ejot pīpēt uz beniņiem. Smaka tik un tā koridorā stāvēja un tad viņa domāja, ka kāds cits laikam smēķējis kāpņutelpā un mums pa durvju spraugu ir sasmirdējušas vējjakas. Omulīgais stūris ar matraci zem loga. Un tad vēl mana bijušā dzīvoklis ar ziliem aizkariem virtuvē, kur mēs skūpstījāmies pie loga, vanna, kurā dzēru vīnu un mīlējos, mazā melnā kaķene un tumšā guļamistaba. Vēlāk sākās koju laiks Rīgā. RTU kojas - pilnīgs haoss iekšā un absolūts miers ārpusē, man ļoti patika klīst gar Ķīšezeru, taču tās man likās par tālu. Tad pirmais komunālais miteklis ar studiju biedriem. Bez apkures. Decembrī, bļe. Mēs dzērām ļoti daudz karstvīna un mēdzām sēdēt virtuvē, darbinot gāzes plīti uz pilnu klapi, lai vismaz kaut kā sasildītos. Es tur izturēju divas nedēļas un tad džeki atrada jaunu dzīvokli Ģertrūdes ielā. Man bija tik maza istabiņa, bet tik ļoti mana, pilna ar cigarešu dūmiem un kafijas krūzēm. Tur bija ļoti maza virtuvīte un vēl kurilka ar dīvānu, kur mēs ar dzīvokļa biedriem mēdzām pavadīt vakarus brīžos, kad vajadzēja sabiedrību. Tur es iemīlēju aizmigt absolūtā tumsā un klusumā, jo tas bija liels retums. Tad es pirmo reizi bēgu no Rīgas un uz vasaru atgriezos pie tās pašas babiņas Preiļos. Tad sekoja divi dzīvokļi Daugavpilī jau kopā ar A. No pirmā atceros padomju matraci uz grīdas, kas bija mūsu buduārs pirmo pusotru mēnesi un galdautu šaha dēļu krāsā, kuru nopirkām paši. Otrs dzīvoklis bija plašs un diezgan jauks. Kad aizveru acis, pirmais, ko redzu ir manas grandiozās veco laiku klavieres "Белорусь". Joprojām sāp sirds, ka nācās tās pārdot. Un tad atkal vākšanās uz Rīgu, otrais dublis. Maskačka, ar devītā stāva paradīzi uz lodžijas, Jugla, fantastiskākā vieta, kur man ir nācies dzīvot un nu beidzot gandrīz Mārupe, kur palikusi pēdējā nedēļa. Lielie logi, dzeltenās krāsnis, it kā privātmāja, it kā dzīvoklis. Balkoniņš un daudz zaļuma apkārt. Pirmās mazā cilvēka mājas, un viņš par tām uzzinās no nostāstiem. Jo visur, visur tiek atstāta daļiņa mūsu, ja ne dvēseles, tad sūdiņu noteikti..)

11:47am: nošļukušās zeķes
Esmu kļuvusi par mēbeli. Ērtu un klusējošu. Viss, kas liek man savākties ir bailes no tā sasodītā "melnā cauruma", kas reiz mani bija iesūcis. Katrreiz, kad zeķes ir nošļukušas, es tās saceļu nevis tāpēc ka man traucē, bet tāpēc ka laba izskata standarts ir saceltas un skaisti pieguļošas zeķes. Jo lupata ir lupata, nevis stienis un es sev turpinu skaidrot, ka ir jābūt kā stienim, nevis kā lupatai. Un tad man sāk riebties, ka man ir kaut kam "jābūt". Es gribu savākties nevis no bailēm, bet no iedvesmas, ka ir pienācis jauns rīts. Man vispār ir apnicis savākties. Visvairāk uz pasaules es neciešu čīkstēšanu un tagad pati to daru. Bailes un stieņa jābūtība mani ir transformējuši par lēmējvaras un izpildvaras instancēm vienā personā. Это вытесняет нежность, спонтанность и желание творить и любить.

1:01pm: kad miglojas acis
Kurš bija tas mirklis, kad sāku novecot? Bez pārspīlējumiem...Nevis pieaugt, bet novecot? Vai arī pārmērīga tieksme dzīvot kvalitatīvi un ar lielu atdevi iekļauj sevī šo bonusu, sirmu matu, labotu pārlabotu zobu un nebeidzama noguruma izskatā? Nē, man nav 50, nav 40 un pat nav 30 gadu slieksnis pārkāpts. Kurā brīdī es savā mugursomā ar banti esmu iekrāvusi tik daudz atbildības, ka pleci ir noberzti no smaguma un elpa sitas ciet? Varu izklausīties pēc lupatas, bet bērna ienākšana ir bijusi diezgan smaga visos aspektos. Tas ir viens no fantastiskākajiem notikumiem manā dzīvē, tik lielisks, ka reizēm prātā iebrien domas par vēl vienu, taču atrofējoties no emocijām un pievēršoties fiziskajam stāvoklim, nesaprotu, kāpēc jūtos tā it kā katru nakti tieku ielikta maisā un dauzīta pret sienu, bet no rīta čupiņa no manis ir izberta uz palagiem. Un ir jāsavācas. Jāsaliek sevi pa daļām, jāieskrūvē vietā rokas, jāsatausta acis un ar čīkstēšanu jāplēš vaļā plaksti, lai sameklētu muti un aiznestu to līdz vannasistabai nomazgāt. Līdz vakaram viss grab un čarkst, kā neiesildīta mašīna, bet naktī vairs nevar iemigt, jo beidzot var vienkārši padomāt. Neviens vairs neprasa no manis bezgalīgu uzmanību un mīlestību, temps norimst un domas plūst kā rāma upe. Esmu sapratusi vienu, kamēr divi mīloši cilvēki ir divi vien, tas ir pāris, mīlnieki, mīļākie, dajebkas, bet tiklīdz šajā duetā parādās bērns ir jākļūst par komandu. Var mīlēt viens otru līdz nelabumam, bet ja nav komandas, tad viss iet pa pipelēm. Komandā visiem ir skaidri spēles noteikumi, pienākumi un lomas. Ja no tā atkāpjas, spēle tiek zaudēta. Mūsdienās tik daudz tiek runāts, ka ģimenes šķeļas ar bērna ienākšanu u.t.t. Tās nav nekādas ģimenes, ja tajās nav bērnu, jo vārdam "ģimene", manā skatījumā, ir tikai viens sinonīms - "komanda". Kā basketbolā, kā futbolā katram spēles dalībniekam ir skaidrs ko viņš dara spēles laukumā - uzbrūk, aizsargā vārtus u.t.t. Taču spēlē "mums būs bērns" noteikumi nav izstrādāti un bieži vien izskatās tā, ka vārtsargs ir pazudis zilajās tālēs un uzbrucējs jūk prātā, skraidot ar bumbu rokās un kliedzot "neatdošu nevienam un nedomā tuvoties vārtiem, tu lops".
Cilvēks tik ļoti tiecas pretendēt uz personisko brīvību, savu teritoriju, domu lidojumu, ka pat esot attiecībās, mēdz uzvesties tā, it kā būtu viens uz šīs pasaules un ar to var sadzīvot, ja vien tev pēkšņi ar šo cilvēku nav jākļūst par komandu. Laika gaitā var tikt pie skaidrības un izgudrot savus spēles noteikumus, bet reizēm tik ļoti gribas izvilkt sarkano kartīti, atstāt uz galda viesistabā un pazust.

10:52pm: Reizēm esmu nelīdzsvarota kuce

5:01pm: Katrreiz, kad viņš aizbrauc tā saucamajā "komandējumā" un es nedēļu sēžu laukos ar bērnu, tik ļoti gribas savākt sevi un, viņam atgriežoties, radīt iespaidu, ka tā esmu cita, jauna es. Pārspīlēti sakot, it kā radīt sajūtu, ka viņš atgriežas pie citas sievietes. Gribas nomainīt frizūru vai, atbraucot mājās, staigāt kādā iekārojamā veļā, noslēpumaini murrāt un stāstīt lietas, par kurām viņš nekad nav aizdomājies vai dzirdējis no manis. Varbūt mēs abi klusībā kaut ko tādu gaidām viens no otra, bet varbūt tas projicējas no manām zemapziņas fantāzijām un vēlmēm pēkšņi ieraudzīt sev blakus ko svaigu un nepieradinātu. Visdrīzāk tā tas arī notiek, zinot manus centienus sagādāt otram tās emocijas, ko gribas man pašai tad, kad vairs nesaproti, ko īsti grib tas otrs.
Bet atgriešanās brīdī viss ir kā parasti un vēlme kaut ko mainīt nemanāmi noplok. Vākšanās uz Rīga un aklimatizācija dara savu.

11:16pm: Viss vieni vienīgi šabloni.Trafareti.Gribas tālu, tālu prom.
Обрасти дикостью и природой.
Nomazgāties, apaugt, ataudzēt, atbrīvoties, izlaisties, savākties, sacelties, norimt, iekūņoties, atpazīt, atrast. BŪT!

10:55am: Pēdējā laikā sāka šķist, ka patiesas apbrīnas vērta ir tikai daba. Un jo mazāk tās ir apkārt, jo lielāku sajūsmu manī izsauc vissīkākās dabas detaļas. Savijusies vīnogas stīdziņa uz sienas, zāles stiebriņi, kas sitas caur betona mūriem, noguruši koku zari, kas atspiedušies pret tramvaja vadiem. Reizēm mani paralizē šie skati. Ne tā kā agrāk, kad aizrauj elpu, bet kaut kā citādāk. Varbūt dziedējoši. Kad galvā saskrien neaicinātas domas ir vienkārši jāiet ārā. Nekas, ka tuvākajā apkārtnē viss jau ir redzēts. Ir jāieskatās dziļi, dziļi zālē, kas pārgurusi no augusta karstuma taisās uz ziemas miegu, sulīgajos ābolos, pēc kuriem smaržo gaiss un visam, it visam šķiet piemīt tāds emocionāls raksturs. Skatoties tajā, sāku aizmirst sevi un just tieši to mirkli, kurā esmu šobrīd, jo daba sāk runāt ar mani. Liepas pārklājas ar rūsu un katru rītu lepni vēro mani dzerot kafiju un smēķējot uz balkona. Tāda sajūta, ka tās man grib jautāt "kā tev mūsu jaunais tērps?". Un tad atnāk vējš un izdancina pirmās lapas pa gaisu. Rudenī es dzirdu dabas simfoniju un tā mani aijā.