Kaut kāds smags rīts. Ar sāpīgu atskārsmi, ka es Viņu vairs nemīlu. Es nekad nebiju lolojusi cerības, ka mīlestība var būt mūžīga, bet vismaz cerēju, ka kādas no tās izpausmēm var tīri labi "vilkt" attiecības tālāk. Bet nav nekādu citu izpausmju. Gribas būt pavisam vienai. Nē, man to nemaz negribas, bet es šobrīd vairs nesaprotu kāpēc mēs tā...katrs savā pasaulē, kustas pa savu orbītu un tajos brīžos, kad šķērsojam viens otra trajektoriju, tiek izlaista vai nu žults vai nu parādīta aktiermeistarības meistarklase par tēmu "laimīgā kopdzīve". Kad mēģināju par to runāt, dzirdēju pretī vien to, ka viss taču ir lieliski! Tā ir ģeniāla atbilde, lai, pirmkārt, izvairītos no nepatīkamas sarunas un, otrkārt, lai es sajustos kā isterička, kurai nekas nav labi. Bet nav labi, lai arī kādi vārdi skanētu. Jo mani jau ilgu laiku nepamet tā savādā sajūta, ka mūsu izlolotajā mazajā paradīzē es palieku viena, ka kāds no tās ir izgājis un atstājis vaļā durvis, lai no ārpuses šad tad ieskatītos un vienaldzīgi pajautātu "nu kā tur norit tava sapūšana?". Cik ilgi vīrietis var izlikties un dzīvot tādā ilūziju pasaulē, ka viss ir lieliski, ja viņš pats jau sen zemapziņā ir aizskrējis zilajās tālēs?
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: