atrasts nav pazaudēts
Pēdējais ieraksts ir vairāk kā gadu atpakaļ. Domāju, ka tas ir labi, jo tādai prozaiskai gaudošanai par dzīvi nav bijis laika. Pārāk daudz bija produktivitātes galvā un tas reti kuram ir interesanti, turklāt 2017. gads ir bijis briesmīgs visās savās izpausmēs. Pārlapoju iepriekšējos pierakstus un, lasot apņemšanās kuram tur gadam, pāgājušajam, sapratu, cik milzīgus soļus esmu spērusi personīgās laimes iekarošanā. Domājams, ka tajā iepriekšpēdējā ierakstā es pat neatļāvos sapņot, ka varētu viena pati aizlaist atpūsties uz Spāniju, piemērām. Vai sākt rakt dziļāk savus sātaniskos pirmssākumus un pētīt dzīvniecisko instiktu iekš sevis. Man likās, ka absolūtai labsajūtai, man vajag parūpēties par visiem, bet izrādās - nē. Vajag parūpēties tikai par sevi, bet pārējiem ļaut brīvi izvēlēties savas iespējas gūt prieku. Элементарно, бля.