Vispār mani šobrīd jau riktīgi podbešivajet situācija ar bērnudārzu. No pusotra mēneša bērns kopumā tur ir pabijis 2,5 nedēļas, kas izrādās pat ir apsveicami. Jo visi slimo. Es, protams, biju tam gatavojusies. Bet visvairāk mani kaitina tā spontanitāte, ar kuru ir jārēķinās. Līdz bērnudārzam es vismaz konkrēti zināju, ka man konkrētos brīžos ir jāizdomā, kur likt bērnu. Šobrīd es vispār neko nezinu. Es palieku крайняя, kura sēž mājas arestā ar bērnu līdz pati saslimst un paliek pavisam skumji. Jo pa divām nedēļām, kamēr bērns ir vesels, var paspēt normāli ieskrieties un ievilkt brīvības smaržu nāsīs. Sākt strādāt, iedvesmoties, šūt, sakārtot beidzot māju un bāaams. Beigās attopies divu nedēļu ilgā ieslodzījumā mājās, kas beidzas ar salauztu kompi, izvandītu māju un mani, novestu līdz baltajām pelītēm. Un pat ja man kāds pēkšņi dotu brīvsoli, es pat nezinātu kur iet un ko darīt. Tik ļoti esmu izsista no sliedēm. Fakinās slimības!!! Laikam esmu tik sašutusi, jo tā nopietni pati nebiju slimojusi gadus četrus. Jūtos kā tāds smags kravas vilciens, kuram ar grūtībām jāiekustās un ar vēl lielākām grūtībām pēkšņi jābliež pa bremzēm.