Лето кислорода ([info]oga_cimze) rakstīja,
@ 2017-01-06 23:07:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Sēžu viesistabā uz grīdas, graužu krabju nūjiņas un kaļu savu "reanimēšanas plānu". Pēdējo dienu laikā iekšā mutuļo daudz domu, sliktu un labu, smagu un vieglu, bezcerīgu un iedvesmas pilnu, kā arī ne bez domām par to, ko šogad vajadzētu apņemties. Tas tā laikam baigi stilīgi visas tās Jaunā gada apņemšanās un tā. Un Jaunais gads ir pienācis, alleluja, bet pagriezis sākumam ne to labāko un izskatīgāko vaigu jeb te sākas stāsts par to, kā es naivi cerēju, ka iesnas var vienkārši aizdzert ar ko stiprāku Jaungada naktī un viss pāries pats no sevis aiz lielās sajūsmas par Jaungada salūtu(esmu tāds JG salūtu trū fans, kuram patīk iet uz mazpilsētas laukumu un pufaikā lakstīt pie egles, dzerot šampi no pudeles). Bet nepārgāja. Kā vakar secināja lors, nedēļu ieilgušās galvassāpes pēc lielo svētku svinēšanas izrādījās nevis ūberpohmelis, bet gan divpusējs haimorīts. Un te es pavisam sašļuku. Lapa izgulējis savu smago galvu metās strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram un es paliku sprāgt mājās, no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pirms tam es, protams, veicu mēģinājumu strādāt ar iesnām, bet apsolījos pati sev, ka vairs nekad tā nedarīšu, jo tiklīdz es noliecos pie klienta, tā viss deguna blakusdobumu kokteilis sāk prasīties ārā. Tad es sapratu, ka ir jāizslimo un citas opcijas nav(parasti izlikšanās, ka esi vesels arī mēdz nostrādāt). Un tad man sāka iet ciet. Kā tas parasti notiek. Kā gāja ciet visu to trako rudeni, kopš mēs iepazināmies ar bērnu dārzu un piecdesmit bērnu vīrusu nokrāsām. Kopš brīža, kad nolēmu, ka man ar to pietiek un izņēmu M. no bērnudārza, lai mēs abi atkoptos un tad viņš savu stafeti nodeva man. Un viss pirmssvētku drudzis man pagāja tādā biezā miglā ar domu, ka līdz JG vēl tik daaaudz laika un te nu es esmu. Sestais janvāris, bet migla man apkārt ir savilkusies vēl biezāka un necaurredzamāka. Dienas stiepjas kā biezs, lipīgs un bezgaršīgs sīrups, kurā skaidri varu sajust tikai galvassāpes un "melnā cauruma" tuvošanos. Man par laimi un glābiņu es atradu lasāmvielu, kas mani nedaudz parāva ārā no tā visa. Kādas mammas blogs, tik ļoti par visu un neko, tik ļoti tā pazīstami un vienkārši, tik ļoti, it kā sens draugs pēkšņi sēdētu man blakus un mēs kopā sildītu kājas pie krāsns, dzerdami kakao. Vārdu sakot, kad iekšējie "aiz ausīm ārā vilkšanas" resursi ir iztukšoti, tādi sveši(un tai pat laikā tuvi) raksti spēj uzlādēt ar enerģiju un piešķirt skatījumam jaunus, bet varbūt vienkārši sen aizmirstus pantus. Sapratu, ka man ir jāizrakstās un jāsakārto sava smadzene, kas šobrīd līdzinās pasakai par "Ezīti miglā".
Un tas bija tikai ievads.
Tātad mans plāns pirmāmkārtām ir izveseļoties un iespējams pat piestrādāt pie rūdīšanās, jo lai takš iet visas tās slimības tur, kur tās bija iepriekšējos četrus gadus, kad, kā jau minēju labākās zāles pret jebkuru vīrusa pazīmi bija slimības iespējamības absolūta noraidīšana. Man ir jāsakopo visi savi mātes-radītājas, mātes-dziednieces, iekšējās viedās raganas spēki un jānocietina ģimenes veselības mūris, jo man ir fakin apnicis uz apli spēlēt, kurš būs dārzenis šonedēļ, jo lai arī kurš nebūtu dārzenis, visvairāk par to iespringstu es. Tad, kad visi būsim uz pekām, man ir nopietni jāķeras klāt grāmatvedības apgūšanai, lai varam mierīgu sirdi(gulēt) un darboties tālāk un sākt normāli plānot budžetu. Kad tas būs izdarīts, jāsāk plānot normālas reklāmas un pr kampaņas, lai arī sākumam jāsaprot, kas notiek ar telpām, jo izskatās, ka būs jāmeklē jaunas, bet nu tas tā...Ir jāatsāk šūt!!!Pietiek attaisnoties ar to, ka nav pareizo diegu vajadzīgajā krāsā. Reiz es izbesīšos, paķeršu sīko, iesēdināšu mašīnā un mēs brauksim uz D-pili pēc divām sasodītajām diegu spolītēm. Ir jāiekurbulē vēl viena ideja, kas varētu man "дать волшебный пендель" sakarā ar manām mugursomām. Te laikam pagaidām apstāšos pie sava plāna punktiem.
Tad vēl man ir parādījies varbūt ne gluži sapnis, bet varbūt tāda maza cerībiņa, ka es varētu sākt nodarboties ar dejām. Man vajag kādu nodarbi, kuru darot, es varētu nedomāt, bet vienkārši izlikties. Kādreiz viena psiholoģe man jautāja, vai man ir tāda nodarbe, kuru var darīt darīšanas pēc un nemaz nedomāt. Toreiz es teicu, ka tā man ir ar klavieru spēlēšanu un viņa ieteica obligāti vismaz stundu dienā spēlēt klavieres. Ģimnāzijas laikā es lavījos no kojām uz aktu zāli, klusām sēdos pie sniegbaltām klavierēm, uzmanīgi vēru vaļā vāku un bliezu ārā visu, kas bija jāizbliež no sevis, lai pēc tam tik pat klusītiņām aizvērt vāku un aizlavītos atpakaļ uz koju istabiņu, tā it kā klavieru skaņu nemaz nevarētu dzirdēt aizšaujamies pāri garajam skolas gaitenim līdz pat informātikas kabinetam. Un vārdu sakot, tā bija lieliska terapija. Es jūtu, ka man ir jāuzsāk kaut kas terapeitisks un reizē arī ar fiziskas slodzes piesitienu, līdz ar to skaistākais, kas no tā visa varētu sanākt, ir deja. Centīšos uz to iet, jo mammai vajag kaut kādu jēdzīgu atslodzi. Tētim jau arī vajag. Tur vēl būs jāizdomā.
Un noslēgumā...par to Jaunā gada apņemšanos. Es te tā padomāju un sapratu, ka gribu būt iecietīgāka. Laikam sākumā pret sevi, nedaudz atlaist pavadiņu sev pašai tādā dziļākā un intīmākā nozīmē, bet par to citreiz uzrakstīšu. Iecietīgāka pret apkārtējiem, protams, bet, galvenais, iecietīgāka pret savu kaķi. Parasti, kad mājās viss norimst, lielais paklusām iekrācas uz dīvāna, mazais, apaļīgās dūrītes izsvaidījis pa gultu, arī atlūzis es pievēršos kaķim jeb viņš nāk pie manis klēpī apmainīties vai padalīties ar siltumu. Un tad es domāju, cik bieži viņam pa dienu tiek no manis, par to, ka maisās pa kājām, kad skrienam sīko uz poda sēdināt, vai staigā ņaudēdams, kad M. jāliek gulēt vai vienkārši pagadās ceļā, kad galva kūp no visa šī trakā bērns-mājas-paika maratona. Šodien viņš kā allaž nolēma bļaudams staigāt apkārt pa istabām, kad midzināju bērnu un es jau prātā pārcilāju, ka nu viņš dabūs man trūkties, kad visi aizies pie miera. Bet kad visi aizgāja, paņēmu viņu klēpī un nēsāju uz rokām, glaudīju viņa gludo, melno kā aziātes matus spalvu un sajutu, kā arī viņu atlaiž. Atlaiž besis, atlaiž niķis un kaķa spītība atlaiž. Mēs kopā ierijām ko nu kurais un es šogad ļoti centīšos savu trako, dzeltenacaino, visur-nelaikā-kliedzošo kaķi, savu Žoržiku saprast un cienīt vairāk kā man ir sanācis kopš M. piedzima. Tā lūk. Lai apņēmības pilni sapņi!


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?