nošļukušās zeķes
Esmu kļuvusi par mēbeli. Ērtu un klusējošu. Viss, kas liek man savākties ir bailes no tā sasodītā "melnā cauruma", kas reiz mani bija iesūcis. Katrreiz, kad zeķes ir nošļukušas, es tās saceļu nevis tāpēc ka man traucē, bet tāpēc ka laba izskata standarts ir saceltas un skaisti pieguļošas zeķes. Jo lupata ir lupata, nevis stienis un es sev turpinu skaidrot, ka ir jābūt kā stienim, nevis kā lupatai. Un tad man sāk riebties, ka man ir kaut kam "jābūt". Es gribu savākties nevis no bailēm, bet no iedvesmas, ka ir pienācis jauns rīts. Man vispār ir apnicis savākties. Visvairāk uz pasaules es neciešu čīkstēšanu un tagad pati to daru. Bailes un stieņa jābūtība mani ir transformējuši par lēmējvaras un izpildvaras instancēm vienā personā. Это вытесняет нежность, спонтанность и желание творить и любить.