Šodien atcerējos savu pirmo cigarešu paciņu. Tolaik man bija 16. Es to nopirku pārejā pie Centrāltirgus. Pārdevēja īgni nošņācās "как же мне надоели эти малолетки" un pasniedza man Vanilla Slim. To es noskatījos no mistiskās radinieces, pie kuras dzīvoju mēnesi Rīgā, kad strādāju Mego. Es pārvedu to paciņu mājās un cītīgi slēpu. To pirmo vaņiļas slimu es izstiepu uz mēnešiem diviem, jo smēķēju tikai ekskluzīvos brīžos. Tie bija veseli rituāli. Parasti ņēmu līdzi ğitāru un savas d-grāmatas un gāju uz dieva aizmirstu vietu pie izgāztuves. Netālu bija mežs un tajā pļaviņā bija veca, pussagruvusi māja. Es kāpu tai virsū un sēdēju uz sienas, no kuras bija visērtāk vērot saulrietu. Kādu laiku trinkšķināju ğitāru vai skricelēju kladē. Un tad pienāca Tas brīdis, kad vilku ārā cigareti, piešķīlu uguni un pirmais saldais dūms rāva nost jumtu un es jutos gluži kā tā māja, uz kuras sienām es sēdēju. Bija sasodīti labi. Šad tad ļoti sakārojas ielīst tajā savā tik naivajā, nepieredzējušājā, bet brīvajā ādā kaut uz mirki...uz pāris dūmiem...