Šis ieraksts nebūs tāds, lai to kāds saprastu. Šis visdrīzāk būs tāds, kuru pārlasot pārņems kauns. Viss, kas ir manā galvā ir maza nošmulēta meitenīte, kas smērē ķieģeļus ar cementu un būvē sev apkārt sienas, lai neviens netiktu klāt. Un caur izkritušajiem piena zobiem dusmās šņāc: "Ejiet jūs visi dilst!" Man tas viss ir noriebies. Noriebies, ka pa pusotru mēnesi esmu redzējusi vīru divas nedēļas, kurās viņš vairāk ir komunicējis ar savu mīļoto planšeti. Trīs dienas bērnu dārzā un bērns ir aptinies ar puņķiem, turklāt uzvedas kā tāds sātans eņģeļa iemiesojumā. Un ir kaut kāds absolūts vakuums. Vājprātīgs vakuums. Nav apkārt neviena, kuram pieķerties. Kaut kāda bezjēdzīga vīra māte, kura plijas virsū ar savu flegmatismu un kretīnisko uztraukumu. Nabaga bērniņš, nabaga bērniņš! Kā var gaidīt padomu no pieauguša cilvēka, kurš ir sastresojies un puņķojas vairāk kā es pati? Kas tā par dolbano drāmu, ka bērns ir jāpalaiž bērnudārzā? Tā it kā viņš tiek sūtīts uz koncentrācijas nometni. Kā man tas ir noriebies!!! Kurā brīdī visi ir sazvērējušies un izdomājuši, ka var mani izjāt pēc sirds patikas? Tu taču pieņem lēmumus, tu taču esi māte, tev taču ir dzelzs nervi, tu taču atstiepi mājās to kaķi. Sasodītais kaķis arī ir noriebies! Ejiet jūs visi dilst! Kā man gribas saturisku vienkāršu sarunu, mieru, kārtību un disciplīnu mājās. Kā man neizsakāmi gribas, lai kāds vienkārši nopērk picu un atnāk ciemos, lai pasēdētu ar mani uz lodžijas, iedzertu kādu visīti un papīpētu.